dīkduoņa [Nerft], einer, der ohne zu arbeiten sein Brot hat:kas tādiem dīkduoņām nekaiš dauzīties Jauns. [Vgl. li. dykadúonis"wer umsonst sein Brot isst".]
klaîduõņa, [klaîduônis Kl.], klaîduõnis (fem. klaiduone),der Vagabund, Herumstreicher:laukā, tu klaiduoņa, iz manas mājas! Kaudz. M. saradīsies šādi, tādi klaiduoņi LP. V, 343. ubadzes un klaiduones dē̦ls Apsk. Zuweilen mit dem voranstehenden Genit. von pasaule: pasaules klaid.
kņaduoņa, ein grosser Wirrwarr verschiedener Stimmen, grosses Gekeife, Gekreisch, grosser Lärm:kaut kuo līdzīgu šai kņaduoņai viņš e̦suot dzirdējis tikai Maskavas zvērnīcā Vēr. I, 1150.
šķinduoņa, das Klingen, Klirren:trauku šķinduoņa Upītis Sieviete 262. kuokļu šķinduoņa Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 137. ieruoču šķinduoņu Dz. V. nemitīguo tramvaju šķinduoņu A. Brigader Daugava I, 955.
spā`rduoņa2 Selsau, wer mit den Füssen heftig ausschlägt:saķert spārduoņu(gemeint ist ein Ferkel)pa vidu MWM. X, 889; in Bers. bedeute spārduoņawiederhoites Ausschlagen (mit den Füssen) gegen einander.