Paplašinātā meklēšana

duñdurs: auch Salisb., (mit ùn ² ) Kaltenbr.,

1): ka juo d. nuone̦stu (Ausruf des Entzückens, der Freude),
kai Edgaram labi bija dzīvāt Pas. V, 171 (aus Makašeni);

2): die Hummel
Grenzhof.

Avots: EH I, 342

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

biz [auch li.]! Nachahmung des gesummes der Bremsen, wodurch das Vieh zum Biesen gebracht wird: biz, biz, guosniņ, dundurs astē! BW. 28971.

Avots: ME I, 302

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

‡ dãderbisins Planhof "dundurs">dundurs; gaisīgs, nenuoteikts".

Avots: EH I, 311

I dùkt, -cu, -cu, intr.,

1) hohl tönen, brausen
[dũkt Bl.], tosen, sausen: pē̦rkuonis. vē̦tra JR. IV, 70, zeme dūc BW. 14375;

2) (von der Stimme mancher Insekten und Vögel) summen, singen, schreien
[dûkt ^2, girren Bl.]: bite dūca saldu ziedu BW. 18350. galva dūc kâ bišu struops. dundurs, uodi dūc Etn. II, 51. gulbis dūca e̦ze̦rā BW. 8456. kuokles saldi kâ dūjas dūc Asp. [Nach Persson Beitr. 652 f. und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 38 nebst li. dũkti "rasen" zu gr. ϑύ¯ω "tose, tobe" u. a.]

Avots: ME I, 526

[duñduris Ruj., Smilten, Manz. Lettus, Glück V Mos. 7, 20, L., Bl., Līn., BW. 34868, LP. II, 44, U., Bremse; vgl. dundurs und li. dundurys Miež.]

Avots: ME I, 516

durinêt: (im Dunkeln tastend) vergebens suchen Kaltenbr., Oknist; dundurs durinē pie guovs Kaltenbr. (etwa: eine Bremse späht aneiner Kuh nach einer zum Blutsaugen passenden Stelle, wobei sie bald sich auf die Kuh setzt, bald wiederum emporfliegt).

Avots: EH I, 344

izduñduruôtiês, sich satt brummen: gan dundurs izdunduruojās gar durvīm MWM. VI, 814.

Avots: ME I, 729

pulcenis,

1) pulˆcenis Bers., Lub., pulcenis Bielenstein Holzb., Ruj., Lind. n. U., Mesoten, Laud., Friedrichswald, Warkl., Preili, pulcens Mag. XIII, 2, 47, Demin. pulceniņš BW. 33617, pulciņš Bielenstein Holzb. (hochle.), ein mit Bork überzogener Bienenstock
Elv., Ruj., Lind. n. U., ein in einen Baum hinaufgezogener Bienenstock Mag. XIII, 2, 47, Fangstock von Tannenrinde Bielenstein Holzb. 219: Sprw. pulcenī dundurs nelien un bite lien. ievilka mežuos kādu pulceni, lai ieķe̦rtās bites varē̦tu pārvest savās mājās Plutte 95. tur uzauga uozuoliņš, tur uzvilku pulceniņu,... tur ielīde man bitītes BW. 33617;

2) pulcenis Bers., Laud., pulcins Wessen, ein Starenhäuschen.
Vgl. pulˆcinis.

Avots: ME III, 406

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

sàistît PS., C., sàistît ² (li. saistýti "mehrfach fesseln" KZ. LII, 278) KL, Prl., saîstît ² Iw., Salis, Dond., Bl., Tr., -u, -ĩju, binden, fesseln (auch fig.): saistīt ķēdēs LP. I, 178. man nav ne˙kādas tiesības tevi saistīt Vēr. II, 151. ne˙kas mani vairs pie pasaules nesaista Kaudz. M. 60. manu uzmanību saistījis . . . dundurs Vēr. I, 1394. ar dziedāšanu stipri saistīja publikas uzmanību ebenda 874. viss vilina, valdzina, saista R. Sk. II, 173. Refl. -tiês, sich binden, sich verbinden (auch fig.): ar Gōtes lirikas ārējuo patiesību saistās viņas iekšējā patiesība Vēr. I, 1317. Zu sìet.

Avots: ME II, 637

I šmukt, šmùku, šmuku AP., Bauske, Bers., Drosth., Golg., Jürg.,Kaltenbrunn, Kl., Meiran, Memelshof, Pilda, Ruj., Selsau, Sonnaxt, Warkl., gleiten Bielenstein Holzb. 599; fliehen, entschlüpfen Nötk., U.: Dundurs šmuka vai nuo ādas laukā MWM. VII, 8I4. ve̦lni šmuka ... laukā pa kaklu, pa galvu JK. V, 80. Vgl. smukt und šmaukt.

Avots: ME IV, 86

II spãrs Karls., Wolm., PS., C., Salis, die Bremse U.: lai spāri nekuostu Etn. II, 99. dundurs un aklais spārs, kas dzīvuo nuo citu asinīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 67. pa dienas viduci viņus spāru laikā ieve̦d staļļuos Etn. III, 125; die Libelle PS., Wassernymphe V.: zivtiņas kamstīja pēc... uodiem un spāriem Alm. Meitene nuo sv. 27. spāri . . , laidelējās pa kalmēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16; fig., ein Leichtfertiger (?): tik vieglu spāru, kāds tas, nuovedīs drīz nuo ceļa grāvī iekšā Jaunie mērn. laiki III, 59. Wohl aus spārvs entstanden.

Avots: ME III, 988

stùrbuļuôt,

1) "raustīties" Arrasch: zirgs ātrs, arkls smags; tas sturbuļuo, un es kâ dundurs tam pakaļ Seibolt. zirgs izrādīja savu prieku... danciski pa ceļu sturbuļodams ders.:

2) unbedacht und übereilt handeln oder sprechen
Lis. (mit ùr ² ); undeutlich sprecen Arrasch; hitzig sein Trik.; schnell, aber nicht gründlich etwas tun Butn., Ramelshof: sturbuļuo kâ tāds karstaputra!

3) "= muldēt" Trik.: kuo tu sturbuļuo! Refl. -tiês, sturbuļuôt 2 Burtn., Ramelshof, Wolmarshof.

Avots: ME III, 1108