Paplašinātā meklēšana

‡ gāža "= lējums, liešana" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 391

gāžam in pa gāžam, für die lange Weile, unnütz, unbrauchbar: ve̦cais tanī pulkā tikai pa gāžam, - kuo tas var strādāt? U.

Avots: ME I, 620

gāžas,

1): Regengüsse
(mit â ) AP.; ‡

2) Absturz, steiler Ort
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 391

neapgâžams, unumstösslich: neapgāžams pierādījums, neapgāžama patiesība.

Avots: ME II, 707

[pagāžam "für die tange Weile; unnütz, unbrauchbar" U. ("in Livl. unbek.").]

Avots: ME III, 29

piegāžam, piegāžām, Adv., für die lange Weile Für., Neik. n. U.: piegāžām (Var.: pa gaidām) vien turēju nāburguos arājiņu BW. 10493 var.

Avots: ME III, 250

[gāžas L., "ein Wasserfall; Guss."]

Avots: ME I, 620

apstūkņîtiês,

1) sich vermummen, einwickeln
(Peņg.), cf. stũķis;

2) le̦dus tā apstūkņījies (zusammengepresst),
ka viss ūdens gāžas par malām A. X, 1, 417;

3) sich verblüfft als ein kleines Kind anstellen
L.

Avots: ME I, 127

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atgâzene, auch atgâzne,

1) die durch Umkippen oder Zurücklehnen bewirkte Lage oder ein umgedrehter Gegenstand:
atgāzene labu dara, rückwärts gelegt ist's wohltätig Biel. R. 24. [atgāzene und atgāziene auch von einer Frau: atgāziene, atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772; pārvedu atgāzeni, apakšā gulē̦tāju BW. 35773];

2) ein Gegenstand, an den man sich zurücklehnen kann, die Lehne des Lehnstuhles, der Lehnstuhlsessel:
viņš atkal atlaidās pret krē̦sla atgāzni A. XI, 564. tad atgāzenē atkritusi Apsk. I, 341. atgāzeņu krē̦sls, der Lehnstuhl, Sessel Jan. [Nach Seew. bei U. atgāznes auch = pagāznes.]

Kļūdu labojums:
Lehnstuhlsessel = Lehnstuhl
Sessel = Lehnsessel

Avots: ME I, 158, 159

atgâzt, tr.,

1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;

2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;

3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;

3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]

Avots: ME I, 159

‡ atspil˜lêt Dunika, Funkenhor, Kal., NB., = atstutêt: a. luogu, lai neapgāžas. a. rijas duris.

Avots: EH I, 169

‡ bļãkšķêt Siuxt, -u, -ẽju "?": ūde̦ns tâ gāžas, ka bļākšķ.

Avots: EH I, 233

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

galvup, kopfüber: (kuģis) galvup gāžas atkal lejā U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 597

gâza [Kr.], gâze,

1) die Neigung, der Sturz
Spr.;

2) der Wassersturz
[auch gāža St.], Wasserfall Dond., Spr.: ieraudzīja ūdens gāzei iepretim jaunu sievieti šēžam Lautb.;

3) die Brandungs -, Sturzwelle
Fürecker: dažas laivas apkrita gāzēs LA. tuvu pie malas - tâ sauktajās gāzēs LA.;

4) der Guss;
lietus gāze, der Regenguss: šuodien lietus gāzes pastrādājušas lielus zaudējumus B. Vēstn. lietus nāk vienā gāzē AP.;

5) der Abhang
A. XII, 868. Zu gâzt.

Avots: ME I, 619

gâžamais, Part. pass. praes. von gāzt, der Stock, Prügel: ņemi labu gāžamuo un sāci saknes velēt LP. VII, 489.

Avots: ME I, 620

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

izčãkstêt, porös, mürbe, morsch, schwammig werden, hinschwinden, verfallen: izčākstējusi maize. sniegs izčākstēja, nuozuda Druva I, 588. le̦dus nuo saules izčākst A. XII, 204. tādai draudzībai izčākstējuši pamati A. IX, 1, 123. ē̦ka izčākstējusi; bail, ka negāžas virsū Etn. I, 153. [izčākstējis kâ pē̦rnā kāpuostu galviņa.]

Avots: ME I, 723

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

‡ kalˆnupe, ein Sturzbach: k. uz gŗavu gāžas Janš. pag. pausm. 3.

Avots: EH I, 578

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

[nùobalstît N. - Peb., an mehreren Stellen stützen: siênu labi nuobalstīja, lai negāžas.]

Avots: ME II, 759

nùoĩlêt "nuostiprināt" Kaugurciems: n. laivu ar aires kuokiem, lai neapgāžas.

Avots: EH II, 49

‡ nuospil˜lêt Dunika, = nùostutêt: n. žuogu, lai neapgāžas.

Avots: EH II, 89

paeža: kad ve̦zums apgāžas stāvā paežā, tad izjūdz zirgu AP.; "ein Wiesenhang am Fruchtfelde" Segew.

Avots: EH II, 131

[pagraut (li. pagriáuti), ein wenig einstürzen (intr.) machen: p. bedrei pārkārušuos zemes virskārtu, lai tā negāžas racējiem virsū N.-Peb.]

Avots: ME III, 30

[paspriêst,

1) unter etwas stecken:
p. kuoku, lai guba negāžas Warkh., Warkl.;

2) eine Weile ratschlagen, beurteilen
(auch reflexiv): kādu laiciņu paspriedām(ies) Widdrisch.]

Avots: ME III, 105, 106

piegāznis,

1) "kas piegāžas" Etn. IV, 163;

2) ein kleines Brot, das aus den letzten Teignachbleibseln gebacken wird
Laud., Bers.: neēda bāliņš piegāžņa maizes BW. 22781.

Avots: ME III, 250

sabalstît, mehrfach, an mehrern Stellen stützen: s. jumtu, siênu, malkas ielu, lai negāžas Ar.

Avots: ME III, 591

sagâzt, Refl. -tiês,

1): (fig.) kad ir kāds guods, tad sagāžas (viele Gäste stellen sich zugleich ein).
reiz puodzēnieši sagāzās visi uz reiz: bij nuorunājuši visi kuopā braukt Orellen.

Avots: EH XVI, 408

sagâzt,

1) tr., umwerfen, auf einen Haufen werfen, schütten
U., zerstören: zē̦ni sē̦tu sagāzuši (Var.: salauzuši, saminuši) BW. 6466 var. siena ir sagāzta Kaudz. M. 62. sagāž . . . mājuokli LP. I, 77;

2) tr., viel werfen, schütten, giessen;
(intr.) viel regnen: lietus sagāzis JR. IV, 122. Refl. -tiês,

1) sich umwerfen, umstürzen, zusammenstürzen, auf einen Haufen stürzen :
bezdibeņuos klinšu kalni . . . sagāžas A. XX, 375. tâds truoksnis, it kâ zeme un debess sagāztuos LP. V, 157. vai tamdēļ . . . pasaule sagāzīsies? ebenda 152. ūdens sagāzies atpakaļ e̦ze̦rā Pas. III, 224. viņš lika ūdenim pār viņiem sagāzties V Mos. 11, 4;

2) sagāzusies, sagt man von einer Frau (auch von Tieren), die niedergekommen ist.

Avots: ME III, 625

I šàlkt, Subst. šalkums: lai gāžamies laikme̦tu šalkumā Fausts (1936) 129.

Avots: EH II, 622

samìetuôt,

1) "mit einem Knüttel durch prügeln"
Palzm., Tirsen, Ailasch u. a.; "sadauzīt" Talsen;

2) mit mieti stützen:
kad sē̦ta gāžas, tad samietuo Grünhof;

3) mit mieti ein Stück Land umgrenzen
Roop, Sessw., Walk u. a.

Avots: ME II, 688

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì ² ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì ² ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH XVI, 433

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804

šļākuoņa, der Guss: ūdens kaucuot šļākuoņām pret zemi gāžas Rainis Tāļas n. 63.

Avots: ME IV, 69

šļūduonis* Konv. ² 3790, Dr., šļūduone*, šļūduoņa*, der Gletscher: šļūduoņi ar lielu truoksni nuogāžas lejā Asp. VII, 40. ar sparu gāžas le̦dus šļūduonēs Duomas I, 1272, le̦dus šļūduoņas R. Sk. II, 239.

Avots: ME IV, 78

stàds,

1): mums stâda ² pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â ² ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda ² (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos ² , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu ² ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572

strũkla C., Karls., Līn., Iw., strùkla ² Prl.,

1) strũkla PS., strūkle, eine Wasserader
U.; eine besondere Schicht (Ader, Metallader) in der Erde, z. B. Granitschicht Biel. n. U.;

2) strũkla C., Nötk., Ermes, Arrasch, Jürg., Bauske, Dunika, Dond., strùkla ² Sessw., strũkle Wandsen, strùkle ² Schwanb., Golg., Gr. - Buschh., strūkle Memelshof, der Strahl, Wasserstrahl:
ūdens strūkle Kaudz. ūdens te̦k strūklām Dunika, Bauske. lietus strūklas Stari I, 377. lietus gāžas strūklēm Iw. (mit ũ), Memelshof, Wandsen. asins strūkle Schwanb., Golg., Gr. - Buschh. asins te̦k strūklām Arrasch, Jürg. šķidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. ² 697. - strūklām stiepdamās ceļas uz augšu... migla Vēr. 1, 1027. uzpīpējis, tas izpūta dūmu strūklu MWM.;

3) strũkla Dond., strũklis (li. strūklys "Rinnsel"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178) Dond., Wandsen, ein Eiszapfen (am Dach);

4) ein Lichtstrahl, z. B. Lichtsäulen des Nordlichts
Kronw. n. U. Nebst li. struklė "Wasserstrahl" zu straujš, s. Leskien Abl. 310.

Avots: ME IV, 1097

I svempt, svempju, svempu,

1) unbeholfen gehen um
Libau;

2) unbeholfen und schwer schlagen:
svemp pa ģēveli, lai iet reveļu reveļiem grāvī! Fest. Refl. -tiês Stuhrhof, Bauske (mit em̂ ² ), sich schwer bewegen Wid., (mit em̂ ² ) Ahs., Wilzen, plump gehen (mit em̂ ² ) Selg., Schibbenhof (hier hauptsächlich von gemästeten Schweinen gesagt), "smagi pārkļūt" (mit em̂ ² ) MSil., mit Mühe einsteigen Wid.: (sievas) laidās... žuogiem... pāri sve̦m̂pdamās ² ... uz jūŗu Janš. Tie, kas uz ūdens 6. nuobaruots suķis svempjas kâ svempis Schibbenhof. svempies, svempeli, nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. (ähnlich: Ahs. n. RKr. XVII, 55; Janš. Bandavā I, 27). sadzē̦rusēs svempjas vien pagaldē Alksn. - Zund. (bē̦rns) svempjas lejā (= gāžas?) uz krē̦sla De̦glavs Rīga II, 2, 942. Erweiterung der Wurzelform s em- "sich bewegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524)?

Avots: ME III, 1150

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst; ‡

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai; ‡

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621

‡ svim̃binât Rutzau, (mit im̂ ² ) NB. "šūpuot, līguot, zvāļuot": ve̦zumu dikti svimbina: uzmanies, ka neapgāžas! NB.; in der Luft in die Runde drehen Rutzau: iesiet akmini valgā un s. pa gaisu.

Avots: EH II, 618

svìrêt ² Golg., Bers., Lasd., Laud., Vīt., Grawendahl, Sessw., Kreuzb., Kokn., Lis., -ẽju, (etwas Schweres mit einem Hebel, Hebebaum) heben: akmeņus svīrē Golg. sāli svĩrē nuo laivām ārā Janš. Dzimtene IV, 71; schwer heben oder tragen: svìrēt ² ūdeni ar nesieniem pret kalnu augšā Lis.; das Gleichgewicht einhalten: svìrē ² uz uotru pusi, lai ve̦zums neapgāžas! Hirschenhof.

Avots: ME III, 1164

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla ² Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle ² Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle ² Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls ² Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls ² Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à ² ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à ² ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à ² ) Kreuzb., (mit â ² ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497

velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,

1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;

2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 529

žļakstêt, -u, -ẽju,

1) = šļakstêt Wid., Ahs., Bauske, Biržgalis, Burtn., Dickeln, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Gotthardsnerg, Gramsden, Kārsava, Kegeln, Lenzenhof, Luttr., Mar., Marzenhof, Pilda, Raiskum, Ramelshof, Schibbenhof, Schujen, Selg., Serben, Sermus, Smilt., Trik., Wesselshof, Wolmarshof: brien pa peļķi, ka žļakst vien Serben. brieņ pa dubļiem, ka žļakst Ahs. gāja, ka ūdens vien žļakstēja Trik. žļakst vien, kad cūka ē̦d N. - Peb. sabristas kājas (pastalas Schibbenhof) žļakst Dunika;

2) vom Schall, der beim Fallen eines weichen und schweren Gegenstandes
(Ekau, Grünw.) od. beim Schlagen auf einen solchen Gegenstand (Drosth., Sessau) entsteht: sita, ka žļakstēja vien Drosth. kuoki nuocirsti gāžas, ka žļakst vien N. - Peb.

Avots: ME IV, 815

žvãkšêt Nötk., = žvākstêt 1 U. (žvākš jūŗa Stari III, 245. ūdens pie sudmalu dambja gāžas lejā žvākšē̦dams Pernigel), Lemsal (mit ã ); dumpf schallen: visa pamale žvākš(ķ)ēja nuo lielgabalu šāvieniem Lennew. viss mežs žvākš(ķ)ēja kuokiem vē̦trā gāžuoties Lennew. augšā žvākšēja cilvē̦ku lūgšanas Vēr. II, 58. Vgl. zvākšêt.

Avots: ME IV, 843

žvãkstêt Nötk.,

1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt)
U.: ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.; = zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155. (nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236. žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal. ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit à ² ) Schwanb. siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen. žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;

2) (viel) schwatzen:
kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit à ² ) Bers.;

3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst. žvākstêšana, dumpfes Schallen:
naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).

Avots: ME IV, 843