gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju,glimmen, glühen:dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,
1)[gàilēties2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen [Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;
2)schäkern: "gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu)"jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil"mutwilig, üppig" u. a.]
izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen:krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.
II kailêtiês, -ẽjuos,[verglühen,gailēties Wid.]: mē̦sli caur kailēšanuos saulē zaudē daudz nuo sava labuma Balss. [Dieses kail - vielleicht kontaminiert aus gail - und kait - (in kaitēt"durchglühen").]
[1)gewölbt, erhaben Lis., mit einerkuore,einer Erhöhung in der Mitte versehen Nötk.]: kuorainas sniega kupanas gailēt gailējās Saul. III, 96. [gruozs ar kuorainu vāku Lis. ;
2)gekerbt, zackig: k. jumts ("kam augša vaļā"), cimds ("ruobaini izrakstīts") Sessw., Serben, Laud., Roop, Schrunden u. a.]