izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen: krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.

Avots: ME I, 735

izgailêt, Refl. -tiês,

1): auch AP., Erlaa, Warkl.; ‡

2) zugrunde gehen, ruiniert werden
Warkl.: tī sē̦ta (Wirtschaft) mudri izgailēsies.

Avots: EH I, 446