Paplašinātā meklēšana

galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]

Avots: ME I, 589

plângalˆdiņa urbējs,

1) der Wortklauberer;

2) "kas uotram grib priekšā aizsteigties, bet tuomē̦r nepaspēj cauri izvest" Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 330

àizgalˆds,

1) aizgalˆds ² Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda ² Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda ² Siuxt, âzgalˆda ² Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

àizsêst, gew. refl. -tiês A. XX, 615, sich hinter etwas hinsetzen: es aizsēdu (aizsēduos) aiz galdiņa BW. 3557.

Avots: ME I, 49

àizstãdināt, od. àizstâdinât, tr., hin- stellen, hinführen: ieve̦duši istabā aizstādina aiz galdiņa (mani) BW. 13250, 8.

Avots: ME I, 52

dìevgalˆds: dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: EH I, 328

I dùre,

1): atraitņam grūta d. (Var.: ruoka) BW. 9509 var. dūri situ uz galdiņa 26292, 1; 2): auch (mit ũ) Kegeln;

3): auch (mit ũ) Baar in seinem Exemplar von
U.

Avots: EH I, 348

I dûris ² (unter dùre),

1): Sprw. d. dūri sit Birk. Sakāmv. 75. uz ... maza kâ dūrītis galdiņa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 103.

Avots: EH I, 348

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene ² I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

mārietiņa "?" mārietiņa dievmeitiņa, dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: ME II, 584

nùošķe̦rmulêtiês, sich vor Ekel eine Weile schütteln: "man riebjas", viņa teica; nuošķe̦rmulējās un nuolika kafeju uz galdiņa Latv.

Avots: ME II, 865

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

pumpača, comm., wer unebenes, knotiges Garn spinnt: pumpača, rumpača galdiņa galā; sīkvērpis, plānvērpis aizkrāsnē BW. 7016.

Avots: ME III, 410

‡ rebīns "kavējs": cūkiņa, māsiņa uoz galda sēdēja, es pats r. galdiņa galā VL. aus NB.

Avots: EH II, 362

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., sā`rts <sup>2</sup> Kl., Domopol, sā`rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

sêst (li. sė´sti, slav. sěsti "sich setzen"), sê̦stu (sēžu U.) sê̦du Rutzau und sêdu, intr.,

1) sich setzen:
sē̦stu (Var.: sē̦stuos, sēžuos) brāļu vidiņā BW. 14088. sēst[i], māsiņa, aiz galdiņa! 17352. sēst[i], ve̦de̦kla, kamanās! 23700,1. Jān[i]s sē̦st šūpelī Pas. II, 133 (aus Rositten). lai sē̦stuot zirgam mugarā 49. - vīrietis tūliņ vēl ārā nesēda (stieg nicht gleich aus) Janš. Bandavā II, 248;

2) sitzen
(?) U. Refl. -tiês,

1) sich setzen:
visi sē̦stas ap galdu BW. III, l, 96. pēc tam sē̦stas pie launaga Etn. II, 128. Pēteris sē̦stas uz ve̦zuma Blaum. sē̦stuos tautas kamanās BW. 16967, 10;

2) sich senken
U.; an Volumen, Ausdehnung abnehmen U.: jāievē̦ruo, ka ē̦ka sēdīsies Būvmācība 18. Zu sêdêt.

Avots: ME III, 832

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga ² Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs ² Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda ² Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862

šļàkt Neuenb., (mit à ² ) Bers., Kl., Saikava, (mit â ² ) Bershof, Dond., Dunika, Iw., Jürg., Grünw., Salis, -cu,

1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â ² ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à ² ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;

2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;

3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;

4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;

5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.

Avots: ME IV, 69

uzklât, ‡ Subst. uzklâjējs, der Aufdeckende: galdiņa uzklājēja BW. 2686, 7.

Avots: EH II, 725

uzklât,

1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;

2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;

2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.

Avots: ME IV, 342

vãkât Dunika, Libau, = vāķêt: vākāt miruoni, līķi. vākājuot likuši pie zārka uz galdiņa maizes kukuli MWM. v. J. 1899, S. 458. vākājat, vāķenieki, ve̦dat mani smiltienā! BW. 27453.

Avots: ME IV, 494

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

viênvìet, viênvìetu, = viênuviet: bē̦rni nav mācāmi skuolās vienviet Kaudz. Vecp. 76. abi uz maza galdiņa ē̦duši vienviet Jaunie mērn. laiki IV, 50. savākt vienviet...izkaisītuos... kūlīšus Etn. I, 69. sniegs... ar lietu jaucas vienvietu Asp. Z. klēpis 135.

Avots: ME IV, 668