Paplašinātā meklēšana

atgar̂ša, der Nachgeschmack Dr., Sassm.

Avots: ME I, 158

gar̂ša: auch Linden in Kurl., Saikava, (mit ar̂ ² ) Iw., Orellen, Salis, Siuxt, ‡

5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.

Avots: EH I, 384

gar̂ša, gar̂ža AP.,

1) der Geschmack:
man nelaba garša mutē;

2) der Wohlgeschmack:
Jē̦kabs duoduot ābuoliem garšu Etn. IV, 91. smieties pilnā garšā, herzlich lachen Kaudz. M. nu viņš īstu garšu sajutīs, nun wird er's zu fühlen bekommen N. - Sess. n. U.;

3) der Geruch:
tāda garša sitas nāsīs, man spürt einen Geruch U.;

4) Geschmack, Schönheitssinn:
gaišmatīte ar garšu apģē̦rbta A. XII, 831 (nach dem deutschen Geschmack od. nach dem russ. вкусъ). Zu gaŗds; [mit š statt ž am ehesten nach Sommer Balt. 126 als Reimbildung zu smarša (s. dies)].

Avots: ME I, 604

‡ iêgarša ² Ahs.; der Beigeschmack: šim ēdienam savāda ie.

Avots: EH I, 513

pagar̂ša, der Nebengeschmack Dr., [Beigeschmack U.].

Avots: ME III, 27

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. ² 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249

cè̦drs ² ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums ² Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267

[duzums Trik. "dusums": miltiem duzuma garša.]

Avots: ME I, 522

I gārša, garša, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagraria): dažuos gabaluos vāra arī nātru un garšu kāpuostus Etn. I, 18. S. gārsa.

Avots: ME I, 619

ìesā`ļš [Trik., Arrasch, Schujen], ein wenig salzig: piena garša drusku iesāļa.

Avots: ME II, 62

iẽskar̂bs, ziemlich scharf, streng, rauh: ieskarba garša.

Avots: ME II, 65

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725

izpatikt, nach jemands Gefallen handeln, entgegenkommen, gefällig sein: daudzi gribēja man izpatikt Rainis; publikas garšai B. Vēstn.

Avots: ME I, 778

lãguôt,

1): nevīžuo l., kâ ķipītis jātur KatrE. viņa par bē̦rniem maz lāguoja; ve̦cā māte tuos kuope AP.; ‡

3) "gefallen"
Bauske: Annelei ne˙kā lāga negribējās. Je̦lgavas garša vienmē̦r līdza mutē līzdama nelāguoja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314.

Avots: EH I, 727

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

‡ mieļains "?": mieļaina... piegarša Veselis Daugava 1934, S. 987 (ähnlich Netic. Toma mīl. 178). m. alus C. (mit ìe ), Saikava, Schwitten.

Avots: EH I, 825

mîksts,

1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;

2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;

3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;

4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.

Avots: EH I, 821

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

nùoskaĩdruôt: akās, kad raka, bēra bē̦rzu malkas uogles; uogles ūdeni nuoskaidruo, tad nav ne˙kādas garšas Siuxt.

Avots: EH II, 85

uôsma,

1): "garšai iztikt suoluos Rainis" ME. IV, 421 zu ersetzen durch "garžai iztikt suoluos Fausts (1936) 116".

Avots: EH II, 744

uôsma, uôsme,

1) uôsme Nötk., der Geruchsinn:
tam gan ir uosme! Sessw. man ir... mednieka uosme Austriņš M. Z. 57. tavai uosmai, garšai iztikt suoluos Rainis;

2) der Geruch; "jusme" Vīt. (uôsme): nav ne uosmes nuo siltuma ("= ne tik daudz, ka varē̦tu kuo aizuost") Lös. n. Etn. IV, 162, Ramkau, Vīt, nuo siltumas tik maza uosme manāma Vīt.;

3) uosma Ramkau, ein bischen: viņam nav ne uôsmes ² AP. tikai uosma vairs pirtī bij siltumas Ramkau.

Avots: ME IV, 421

‡ *pelums, = pelējums: peluma garša Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH XIII, 222

pìeradinât, angewöhnen: garša ir ieaudzināma un pieradināma Alm. Kaislību varā 143. pama˙zītēm pieradināja viņu pie zemkuopības A. v. J. 1899, S. 308. lai bē̦rnus... pieradinātu pie kārtības un uzmanības Etn. II, 98. Refl. -tiês, sich angewöhnen, sich gewöhnen.

Avots: ME III, 282

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

pretîgs,

1) entgegenstehend, widerstrebend, gegnerisch
U., feindüch gesinnt: pretīgs vējš U., konträrer Wind. viņai (= biedrībai) pretīgie ļaudis šuo ģēveles luogu arī zuobuoja De̦glavs Rīga II, 1, 180;

2) widerlich, Ekel erregend:
pretīga garša, smaka.

Avots: ME III, 388

rūgtîgs, etwas bitter, bitterlich: saldajā kausā palikās tik rūgtīgi sājas atliekas Asp. garša asa, rūgtīga Konv. ² 3l57.

Avots: ME III, 568

rûgte̦ns C., Jürg., rûgtans PS., Lis., Golg., Warkl., Salis, Konv. ² 1785, etwas bitter, bitterlich: rūgte̦na garša. rūgte̦nās lapas Konv. ² 511, kaut kas . . , rūgte̦ni un sūri smaržīgs Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 568

sâjš Erlaa; sâjs Kl., Kr., Gr.-Buschhof, Selsau, Heidenfeld,

1) sâjs Lis., sâjš Ronneb., Drosth., Jürg.; Ruj. "fade"
Saussen, Bers:, Kreuzb., Kalz., Wessen, Sissegal, "kam maz aizdara klāt" Aps.; fig., schal Dr., nüchtern, fade, (sãjš) flau Bauske: auzu miltu ķīselis ir sājs Kreuzb.; sâja putra Saikava. tukšas un sājas izklausās valuodas De̦glavs Riga II, I, 363. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. sājas muļķības MWM. IX, 110. sājs stils Dr.;

2) sājs Kokn., Sessw., Gr.- Jungfernhof n. U., sâjš C., Ronneb., sâjš ² Ruj., Karls., Biel., sāš L., sāžs Erlaa, Ruj. n. U., bitter, herb, barsch; unreif
U.; galstrig wie alte Butter L.: sājš sviests L:, Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāji kartupeļi Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāja miza Ruj. jūŗas ūdenim sāja (sāļi rūgta) garša Konv. saldans bija al[u]s ar me̦du, sâjas gaudas asariņas BW. 26541, 18. kamenēm sājāks me̦dus nekâ bitēm N.-Schwanb. - Subst. sâjums, die Fadigkeit, Nüchternheit; die Bitterkeit, Herbheit: viņam bija savāds sājums mutē un sirdī Vēr. I, 1040. Vielleicht zur Wurzel von le. sāts "sättigend" (s. dies); zur Bed. vgl. etwa ae. sæd "satt, überdrüssig", engl. sad "betrübt, ernst", gr. ἄση "Übersättigung, Überdruss, Kummer", ἀσάομαι "bin satt, ekle mich".

Avots: ME III, 801

saldsājš, süsslich und zugleich herb: saldsāja garša Fallijs.

Avots: ME II, 669

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

‡ sasĩvêt Siuxt, sĩvs I 1 werden: kad piena spannis dikti sasīvējis, tad pienam nav laba garša, tad ir sīvs skābums.

Avots: EH XVI, 447

sasmalˆcinât, tr.,

1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. ² 390;

2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.

Avots: ME III, 738

saũlguozîgs,

1) den Sonnenstrahlen ausgesetzt:
saulguozīga vieta Erwalen;

2) auch saũlguoznējs Hofzumberge, durch Besonnung hervorgerufen:
saulguozīga garša ir virs zemes palikušām (zaļas krāsas) kartupeļu vai burkānu daļām.

Avots: ME III, 774

se̦nlatvieši* (nom. pl.), die alten Letten: se̦nlatviešu dievs Konv. ² 2349. se̦nlatviešu garša R. Sk. II, 77.

Avots: ME III, 817

III sẽ̦rs, ‡ Subst. sè̦rums ² Auleja "sīvums smaržas vai garšas ziņā": nuo priežu taids kai s., kai piktums iet kaklā.

Avots: EH II, 482

III sẽ̦rs Lindenhof, Lenzenhof, Ukri, Grünh., Bauske, Hofzumberge, Schibbenhof,

1) unangenehm (bitter) schmeckend:
uogu virumi, ilgi vaļā stāvē̦dami, kļūst sē̦ri Neugut. sē̦ra garša mutē ruodas nelaicīgus kartupeļus ē̦duot Siuxt. sē̦ri kartupeļi ir tādi, kas augdami iznākuši nuo zemes un kļuvuši zaļi; kad tuos izvāra, tie ir sē̦ri Lesten (hier nitr von Kartoffeln). vēju dabūjuši kartupeļi ir sē̦ri Sessau, A.-Bergfried. sviestam sē̦ra garša Autz. sē̦ra maize (nelabu raugu). Sprw.: ē̦d, kamē̦r sē̦ra mute paliek;

2) sẽ̦rs ("kalt und windig")
gaiss (?) Deg.; sē̦rs ("schwül, drückend" ) karstums, gaiss (??) Deg. Etwa zu mhd. hare, nhd. herb (und slav. sěra "Schwefel "?) ?

Avots: ME III, 830

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skãņš (unter skāns): auch A.-Autz, Frauenb., Lems., Nikrazen, Ziepelhof: skāņa (säuerlich) garša var būt alum, saldam pienam, putrai AP., Luttr., Stenden, (arī kāpuostiem) Dobl. (gurķi varuot būt tikai skābi). Subst. skāņums: "vājš skābums" (mit ã ) Dobl., Ruj.

Avots: EH II, 504

sulîgs, saftig: mīkstuo, sulīguo zâli Apskats 1903, S. 334. sulīga barība Lopkopība Il, 123. uotra (sakne) zaļa, sulīga LP. VI, 15. Subst. sulîgums, das Saftigsein: dārzāji daudz zaudējuši nuo sava sulīguma un garšas Konv.2 512.

Avots: ME III, 1119

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),

1) fleissig
L., U., (mit èi ² ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi ² ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;

2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;

3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;

4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,

1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;

2) das Wohlbestelltsein
U.;

3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.

Avots: ME IV, 523, 524