Paplašinātā meklēšana

‡ àizgrūstît, (wiederholt) fort-, hin-, hinter etwas stossen.

Avots: EH I, 25

‡ apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84

‡ aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 143

grûstît: auch Cibla, Sonnaxt, (mit û ² ) Seyershof, mit ũ auch Zabeln; ‡

2) "fischen"
(mit û ) Cibla.

Avots: EH I, 413

grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît ² Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140

Avots: ME I, 668, 669

‡ ìegrūstît, wiederholt hineinstossen: ie. kuokus upē Dunika.

Avots: EH I, 515

izgrûstît, tr., freqn.,

1) wiederholt jemand gehörige stossen:
tur vēl viens uotru izgrūstīja, lai tak eimuot iekšā RSk. II, 142;

2) auseinanderstossen:
pāris krē̦slu izgrūstīti Vēr. II, 693. Refl. - tiês, sich gehörige herumstossen: labi izgrūstījušies, tie atkal salaba.

Avots: ME I, 740

nùogrûstît,

1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;

2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?

Avots: ME II, 787

pãrgrūstît, wiederholt stossend hinüberstossen: p. uotru pār grāvi.]

Avots: ME III, 156

pìegrūstît,

1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;

2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.

Avots: ME III, 252

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME III, 631

uzgrūstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., einander wiederholt stossend unversehens auf etwas geraten (stürzen): zē̦ni grūstīdamies man uzgrūstĩjās virsū.

Avots: EH II, 723

uzgrūstît,

1) wiederholt auf etw. (hinauf)stossen;

2) wiederholt stossend aufwecken:
viņš tâ bija aizmidzis, ka nevarēja uzgrūstīt.

Avots: ME IV, 334

‡ blākš! Pas. III, 67, = ‡ blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

duckât: auch Dond. ‡ Refl. -tiês.

1) "grūstīties, kauties" Dond.: viņi sāka d. un vēlāk nuopietni kauties;

2) hin- und hertreten, -stampfen
AP.: aitas duckājušās pa lapām.

Avots: EH I, 339

I mikât: leicht drücken, knutschen, kneten AP., Heidenfeld, Jürg., Saikava, Sonnaxt, "grūstīt" Zögenhof: suns spē̦lē̦damies mikā kaķē̦nu Sonnaxt. m. ("knutschen und kitzeln") meitu ErIaa.

Avots: EH I, 813

‡ prĩģelêt Dunika, schlagen, stossen ("sist, grūstīt, stumdīt"). Aus d. prügeln.

Avots: EH II, 316

rĩpelêt,

2): "timerēt, izmācīt" Lems., "rīkuot, grūstīt, bīdīt" Salis: r. bē̦rnus.

Avots: EH II, 376

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

‡ sadužît Sonnaxt "ar ruoku mazliet sagrūstīt, sasist".

Avots: EH II, 405

sae̦nģêt "sagrūstīt" Alt-Rahden: nu tu gan viņu saenģēji labi! Refl. -tiês, sich überarbeiten, überanstrengen: saimnieks saeņģējās, palika slims un nuomira Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 623

šņakstîtiês,

1) "mit der Zunge gewisse Laute verursachen"
Schibbenhof;

2) wiederholt greifen nach (etwas)
Lubn.; "pa juokam ķerstīties, grūstīties".

Avots: ME IV, 91

stìmstîtiês ² Lubn. "grūstīties, stuostīties".

Avots: ME III, 1070

stuĩdît,

1): "bīdīt, grūstīt" Sermus;

2): suni s. (mit uî ) Skaista n. FBR. XV, 48, Warkl.; "rāt" (mit uî ² ) Schibbenhof. ‡ Subst. stuidîšana, das Antreiben:
kad ... viņš kādureiz māti paklausīja, tad tas nuotika ... pēc lielas stuidīšanas Pas. IX, 82. Augstkalns meint FBR. XIV, 117, dass dieses Verbum auf der Interjektion stui FBR. XII, 92 < poln. stój "halt!" beruhen könne, aber stuidît I bedeutet ja nicht "anhalten", sondern "antreiben".

Avots: EH II, 593

stūkât,

1): auch (mit ũ ) Sermus; kneten
Domopol, Lubn.; "mīdīties pa mīkstu vietu, kur grimst kājas" Lubn.; ‡

6) "?": (kuģim) sāka arī mašīnās s. Jauns. Kapri 6. Refl. -tiês: "grūstīties" (mit ù ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 597

I vamzît,

1) "grūstīt, plūkt, muocīt" (mit am̃ ) Wolmarshof, (mit àm ² ) Alswig; "saburzît" (mit am̃ ) Grünwald;

2) s. vamzêt I 2;

3) "mit Mühe anziehen (ein Kleid)"
Nötk. (mit am̃);

4) s. vamzêt II.

Avots: ME IV, 467