Paplašinātā meklēšana

grum̃ba,

1): auch ("die Runzel")
Salisb., (mit ùm ² ) Auleja, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine; die Falte im Stoff (mit ùm ² ) Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, Zvirgzdine: mices ar grumbām Sonnaxt.

Avots: EH I, 410, 411

grum̃ba,

1) die Runzel, Falte:
grumbas ģīmī arī nelikās e̦suot ļuoti dziļas Aps. mācītājam nuoritēja dažas asaras par mīļiem grumbu vaigiem;

2) die Radspur, ausgefahrener Weg.
[Wohl nebst grumbulis zu grums 2, grumuļains und (?) li. grum̃slas "ком на пашнѣ" grùmtis "втискаться" grumb- vielleicht eine Kontamination von grum- und grub- (in grubulis u. a.). Vgl. auch gr. -alb. grumbε "gebogen, höckerig" bei Vasmer Stud. zur alb. Wortf. I, 21.]

Avots: ME I, 664

‡ grùmbaine ² āda (drēbe) Lettg., faltenreiche Haut (-er Stoff).

Avots: EH I, 411

grum̃baîns,

1) runzelig:
grumbaina piere, grumbains ģīmis. viņš mani darījis grumbainu Hiob. 16, 8;

2) holperig:
grumbains ceļš.

Avots: ME I, 664, 665

attît: seju nuo grumbam attīdama Ezeriņš Leijerk. I, 153. ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loswickeln: sietava attinusies vaļā. kamuols attinies.

Avots: EH I, 176

grums,

1) Ungestüm, Gewalt:
ūdens te̦k nuo trūbas ar grumu Usingen;

2) = grumbulis: šī sāka skaitīt tē̦vareizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā, kâ pa grumiem JK. III, 72. [Vgl. grumba. Oder grums 2 aus r. грумъ "Scholle"?]

Avots: ME I, 665

grum̂tiês ² , prs. grumjuôs, ringen, kämpfen Rutzau n. Etn. I, 46, Nieder-Bartau: kâ zē̦ni pie kruoga grumjas Sudr. E. grumjas kâ miegs virsū, drängt sich auf Kalleten. [Zu li. grùmtis "ringen; втискаться" und le. grum(d)ît; vgl. auch grumba.]

Avots: ME I, 665

ìeskram̃bât, tr., einkratzen, einschrammen, streifen: ādu, ruoku. dzīve nav ieskrambājusi sejā rūpju grumbas R. Sk. II, 17. Refl. - tiês, sich einkratzen. Subst. ìeskram̃bãjums, die eingekratzte Wunde, Schramme.

Avots: ME II, 66

[krum̃ba (auch Ruj., Warkl.), krum̃bains (auch Salis, Dond.), krum̃bāt Salis, Für., = krumpa usw.: krumbains (= grumbains

2) ceļš Warkl.; vgl. grumba usw. Und zwar spreche man in Ruj. und Salis z. B. von krumbains ģīmis, aber grumbains ceļš.]

Avots: ME II, 286

skrituļaîns

2): s. ("ripuļains") aude̦kls Adsel, Mahlup. šim zirgam uz kakla skrituļaina ("riņķīšuos saaugusi") spalva Schrunden. skrituļaina ("ruobaina, grumbain%C4%81">grumbainā") kāpuostgalviņa, drāna Mitau.

Avots: EH II, 510

svè̦tsvinĩba,* die Feierlichkeit: svē̦tsvinība bija lasāma grumbainā sejā MWM.

Avots: ME III, 1156

ùrbt (li. ur̃bti "gręžti skylę" Būga Aist. Stud. 173), ùrbju, ùrbu, bohren: urbj kâ vabuole smiltīs RKr. VI, sak. v. 926. urbt caurumu. Refl. -tiês, sich (hinein)bohren: grumbas urbsies mūsu sejās Vēr. II, 95. urbties ap ve̦cu vāti I, 1154. skatieniem tālē urbjuoties 743. nabags urbjas ar acīm Millijā A. XX, 211. grāmatās urbties XVII, 397. duomas nemitējās urbties pa galvu Saul. R. I, 268. Subst. ùrbšana, das Bohren; ùrbums Konv. 1569, das abgeschlossene Bohren, das Gebohrte; ùrbẽjs, wer bohrt A. XXI, 441; wer sehr fleissig und eifrig lerrit: minē̦tie skuolnieki ir īsti "urbēji" MWM. VIII, 308. plānu galdu urbējs Br. sak. v. 607, ein Einfaltspinsel; plānuo galdiņu urbējs Kurs., wer lange die Schule besucht hat, aber nichts Gescheites machen kann; jemand, der nicht physisch arbeitet. Zur Etymotogie vgl. allenfalis Walde Vrgl. Wrtb. I, 146; eher vielleicht zur Wurzelform u̯erb(h)- bei Walde 1. c. 275.

Avots: ME IV, 302

vìvele ² Golg., Heidenfeld, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., eine Schwiele U.; "grumba">maza grumba" Meiran: ja zirgam uzcē̦rt ar pātagu, tad ruodas ādā vīvele Meiran. S. die Notiz zu vīvele

II.

Avots: ME IV, 649

zìmêt (li. žymėti "bezeichnen"), -ẽju,

1) zeichnen, bezeichnen
L., U., kennzeichnen Frauenb. (z. B. ein Zeichen ins Holz einkerben; ein Lamm am Ohr kennzeichnen, um es von den übrigen zu unterscheiden u. dergl.): kungs ar namdari aiziet mežā kuokus zīmēt LP. V, 231. zīmē̦ti vakara brāļi BW. 20317;

2) (eine Zeichnung) zeichnen;

3) abnehmen, urteilen, (nach gewissen Merkmalen) vermuten
U.; deuten;"erkennen": es tâ zīmēju, ich sehe die Sache so an U. mežmalā iet cilvē̦ks; es zīmēju, ka būs kaimiņš, am Waldrande geht ein Mensch, nach gewissen Merkzeichen vermute ich, dass es der Nachbar ist U. zīmējat, bāleliņi, kuŗa brūtes īkstā māsa! BW. 20600, 1 var. (ähnlich: 20647). es skatuos un zīmēju, vai tā sieva būtu mana radeniece, vai ne Frauenb. zīmējiet, sveši ļaudis, kuŗa jums piederēja! Biel. 1380. princis ieraudzīja... meiteni, kuŗu tas zīmēja par savu glābēju JK. V, 1, 68. šuo ē̦ku jau nuo tālenes zīmējām par skuolu Kaudz. lai viņš zīmē (mag er erkennen) LP. VI, 1052;

4) "?": brūtei deva pirmuo glāzi... lai viņu zīmē̦tu (kennzeichnen?)
un apmantuotu BW. III, 1, S. 86. tu gan, ciema brāl, zīmē savu dunci! Alksnis-Zundulis. gan jaunskungs zīmē (gibt Zeichen?), lai klusa Seifert Chrest. II, 76. Reft. -tiês,

1) "?": uz... lūpām zīmējās (war zu sehen?)
sāpīga grumba Vēr. II, 160;

2) = zìmêt 3: zīmējuos tuo Indriķi, kur es biju redzējuse? BW. 20752, 4;

3) sich auf etw. beziehen:
uz kuo tas zīmējas? Kaudz. M. 160. runa īpaši zīmējās uz brūti BW. III, 1, S. 101. - Subst. zìmêšana,

1) das Bezeichnen, Kennzeichnen;

2) das Zeichnen;

3) das Vermuten, Deuten;
zìmẽjums, die Zeichnung: puškuoti ar daiļiem zīmējumiem; zìmê̦tãjs, der Zeichneŗ Zeichenkünstler.

Avots: ME IV, 735