Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'gulus' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'gulus' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (27)
atgulu
atzvelt
atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.
Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken
Avots: ME I, 213
Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken
Avots: ME I, 213
gargula
gulins
gulins, guliņš, liegend, horizontal: guliņi vai pusslīpi zari Konv. 2 937. stādu nuoliek gar zemi gulus, nuostiprina guliņuo stāvuokli Konv. 2 3270. ar muti pūš gulinajā trūbiņā Konv. 2 661. [Vielleicht für richtiges gulīns geschrieben.]
Kļūdu labojums:
gulins, guliņš = guliņš, guļins
noliel... guliņuo... gulinajā = noliec... guļinuo... guļinajā
Avots: ME I, 678
Kļūdu labojums:
gulins, guliņš = guliņš, guļins
noliel... guliņuo... gulinajā = noliec... guļinuo... guļinajā
Avots: ME I, 678
guļš
gulu
gulu, gulus">gulus, auch guļus, liegend,
1) prädikativ: divi stāvus, divi gulus, zwei stehen, zwei liegen
RKr. VII, 296. uz maura re̦dz studentus, gan uz vē̦de̦ra gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb.;
2) adverbial: es gulu gulus, tu tupi tupus Tr. III, 788. kuoks nuokrita gulu, gulus, guļus LP. VI, 789;
3) attributiv: akmeņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021 (vgl. gulsē̦ta). Neuerdings hat sich sogar eine adjektivische Form gebildet: guluos struopuos bites labāk izduoduoties Balt. V.
Avots: ME I, 679
1) prädikativ: divi stāvus, divi gulus, zwei stehen, zwei liegen
RKr. VII, 296. uz maura re̦dz studentus, gan uz vē̦de̦ra gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb.;
2) adverbial: es gulu gulus, tu tupi tupus Tr. III, 788. kuoks nuokrita gulu, gulus, guļus LP. VI, 789;
3) attributiv: akmeņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021 (vgl. gulsē̦ta). Neuerdings hat sich sogar eine adjektivische Form gebildet: guluos struopuos bites labāk izduoduoties Balt. V.
Avots: ME I, 679
iegarām
iegult
ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.
Avots: ME II, 20
Avots: ME II, 20
iegulties
ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.
Avots: ME II, 20
Avots: ME II, 20
iekņudināt
klāpāt
klàpât 2 , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],
1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;
2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]
Avots: ME II, 218
1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;
2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]
Avots: ME II, 218
laža
I laža,
1): ein Bettgestell aus Brettern
Salis (hier auch ein liederlich gedecktes Bett), Siuxt; eine steinerne Bank am Ofen Ramkau;
2): auch (velde) Iw.;
3): auch (lažas) C., Kalnemois, Prl., (laža) AP.; ‡
4) eine Epidemie
(sē̦rga) Nautrēni, Warkl.; vaina un l. ("guļa") tūlī bij klā[t] Pas. XIII, 344 (aus Serbig.). Zu laža 2 stellt Skardžius Arch. Phil. III, 51 und V, 165 auch li. ložė˜ "išgulusių javų tarpas", lúožas dass. u. a.
Avots: EH I, 725
1): ein Bettgestell aus Brettern
Salis (hier auch ein liederlich gedecktes Bett), Siuxt; eine steinerne Bank am Ofen Ramkau;
2): auch (velde) Iw.;
3): auch (lažas) C., Kalnemois, Prl., (laža) AP.; ‡
4) eine Epidemie
(sē̦rga) Nautrēni, Warkl.; vaina un l. ("guļa") tūlī bij klā[t] Pas. XIII, 344 (aus Serbig.). Zu laža 2 stellt Skardžius Arch. Phil. III, 51 und V, 165 auch li. ložė˜ "išgulusių javų tarpas", lúožas dass. u. a.
Avots: EH I, 725
likt
likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
nosēkt
nùosēkt ["nùokunkstêt"] Peb., Sessw., Warkl. u. a.; "in der Eile stimmlos aussprechen" (mit ê 2 ) Libau]: viņš errīgi nuosēca Saul. Refl. -tiês, [(mit è) einmal od. eine kurze Zeit zischend ächzen, seufzen C., Jürg., Festen, Druw., Neu-Schwanb., Kokn.]: tikai knaukšiens nuosēcās pa gaisu Niedra. vina nuosēcās vien un nuokliedzās [Ar., Dok. A. [nuosēcas aukstā ūdenī iele̦cuot N.-Peb. krūtis viņam smagi nuosēcās Lennew. zuobu raujuot viņš tikai nuosècas2 Lis., Vīt.; viņš dzēra nuo˙sē̦kdamies Nötk.] viņš nuosēcas un nuolaidās pa˙visam gulus A. XX, 650; ["pēc smaga darba nuopūsties" Schujen; "geräuschvoll ausatmen" (mit ê 2 ) Alschw.].
Avots: ME II, 845
Avots: ME II, 845
nošļauties
nuôšļaûtiês 2 [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= gulusies%20uz%20s%C4%81niem">nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties 2 gleichbed. mit nuostaipīties.]
Avots: ME II, 868
Avots: ME II, 868
pagult
pagult
pagult, intr., sich hinlegen, sich schlafen legen (unter etw.): sencis zināja, ka drīz jāpagulst zem zaļām ve̦lē̦nām Pūrs I, 102, māmiņa mana paguluse zem zāļās velēniņas BW. 4116. Refl. -tiês, sich hinlegen: es pagūlu (Var.: pagulu, paguluos, pazagulu) zem bārzdiņas BW. 9480.
Avots: ME III, 32
Avots: ME III, 32
plaudus
plaudus, Adv., = plaudeniski, auf dem Bauche liegend: zem kušetes Maijiņa plaudus uzgulusēs lielam sējumam Druva I, 195. Ursprünglich etwa: in der Stellung eines Schwimmenden? Zu plaûst I ?
Avots: ME III, 324
Avots: ME III, 324
pusgulu
pusgulu, gulus">pusgulus, pusguļu, pusguļus, Adv., halb liegend: tas nuolaidies pusgulu Saul. slimais gul gultā pusgulus Ahs. saritinājies pusgulus es tupēju uz ve̦zma JK. beidzuot atzvēlies pusgulus LP. VI, 229. pusguļus pret sienu es atsēduos savā gultā Ezerilaš Leijerkaste I, 158.
Avots: ME III, 427
Avots: ME III, 427
rengulis
re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.
Avots: ME III, 511
Avots: ME III, 511
sagult
sagul˜t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. 2 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. 2 1239.
Avots: ME II, 632
Avots: ME II, 632
sakņupis
sēdu
sê̦du, sê̦dus, Adv., sitzend U.: sē̦du celt, uzcelt, sitzend erheben, sitzend hinsteilen U. sē̦du celties, sich zum Sitzen erheben U. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kâ baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192. kas jūs dīda, sveši ļaud[i]s, ka jūs sē̦du nesēdiet? BW. 20837. tik es sē̦dus (Var.: sē̦du) neatkritu, pēc ābuola skatuoties 10841. vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sē̦dus LP. V, 199. uz zirgu sē̦dus Etn. II, 82. uz maura re̦dz studentus, gan . . . gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb. Luomi 146. spaiņa nevajaga atstāt sē̦dus, bet apgāztu LP. V, 56.
Avots: ME III, 824
Avots: ME III, 824
šķeltne
šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.
Avots: ME IV, 26
Avots: ME IV, 26
vaļāt
II vaļât (li. valióti "vermögen; bezwingen"), -ãju, seiner Macht und Willkür unterwerfen L.; behetrschen, zügeln, bändigen, bezwingen; "vermögen" Ahs., Frauenb.: viņš nav vaļājams, er ist nicht zu bändigen Salisb. n. U. spēja jaunās ķēves vaļāt un cieti turēt gruožuos Janš. Čāp. 22. B. bija viņu jau vaļājis un nākuošā acumirklī nuostiepa gulus Janš. Bandavā I, 151. vīriešu darbus vaļāja Ernestelis II, 352. Ernestelis... sāk jau arklu vaļāt Dzimtene IV, 198. es brāliņa vaļātāja (ich beherrsche, leite den Bruder) VL. n. U. viņš nezin, kur savus nagus vaļāt Stenden. Refl. -tiês, = vaļuôtiês: kuo tu vaļājies? nāc labāk sienu pļaut! Dunika. kur lai vaļājas visu vakaru? iesim kārtis spēlēt! Stenden. Zu vaļa; s. Būga KSn. l, 36 f.
Avots: ME IV, 464
Avots: ME IV, 464
velteniski
zeltgalviņa
zè̦ltgalˆviņa Ar., zè̦ltgalˆviņš, gelbköpfiges Goldhähnchen (regulus flavicapillus): ze̦ltgalviņš uzturas arī dārzuos Tals.
Avots: ME IV, 705
Avots: ME IV, 705