Paplašinātā meklēšana

iekšan,

als Adverb u. Präp., in, drinnen:
tas, kas iekšan ir, atbildē̦dams būtu sacījis Luk. 11, 7. mūsu tē̦vs iekšan (exkan) debes Kat. v. J. 1586. In Schlehk iêkše̦n ² . Dafür jetzt iekšā, iekš.

Avots: ME II, 31

šliekšanâs, die Neigung: izskaust... šliekšanuos uz nuoziedzīgiem darbiem Vēr. II, 339. Vgl. sliekties l.

Avots: ME IV, 60

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

gaudelība, ewiges Jammern, Wehklagen: sliekšanās uz gaudelību MWM. VI, 70.

Avots: ME I, 610

[III ìeviẽtêt, (in heisser Asche) bähen: pirms liekšanas kuoks krietni jāievetē sprukstīs Nigr.]

Avots: ME II, 90

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. ¹

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137

kneblis, ‡

2) ein kleiner Haken
("kàsītis") Wessen; ‡

3) der Sehnabel
Wessen; ‡

4) ein abgemagerter Mensch od. ein solches Tier
Auleja; ‡

5) "darba rīks ratu luoku liekšanai" Lubn.

Avots: EH I, 629

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497

nãrs, nãre,

1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];

2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;

[3) = spunde U.;

4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].

Avots: ME II, 701

pagùldît (unter paguldinât);

1): paguldīja viņu iekšan siles Evang. 1753, S. 5; ‡

2) schiessend zu Boden strecken (niederschiessen):
p. kādu briedi Pas. XIV, 361; ‡

3) betten (perfektiv):
pataisēja jai ... šķirstu, paguldēja juo jimā i[r] pakāra liepas zaruos Pas. IX, 312.

Avots: EH II, 135

pa˙prìekš, paprìekšu, pa priekši BW. 1381, papriekšām Luk. 9, 61, pa+priekšan 9, 59, Adolphi, zuvor, zuerst, anfangs: pa+priekš mani sveša māte me̦dus maizi ēdināja BW. 23360. es meitām labs puisītis, es pa+priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME III, 84

sluõksne: ein schmaler Streifen (Leder, Papier, Land) AP., (mit ùo ² ) Liepna, Warkl.; "vîžu liekšanai sagatavuots lûks" Ramkau; "nuo kārkla vai lazdas vices izplê̦sta plāna strēmele pīšanai" Grob.; "lazdas skals gruoza pīšanai" Degalen; "dažus centimetrus plata strēmele, kuo uzšuj uz kre̦kla ple̦ciem, lai tie ir izturīgāki" (mit ùo ² ) Kaltenbr.; lindrakus šujuot drēbi sagriêze slùoksnēm ² Sonnaxt. klīdu pa mežu sluoksnēm Daugava 1936, S. 933.

Avots: EH II, 530

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe ² ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene ² 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla ² Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle ² Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle ² Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls ² Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls ² Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à ² ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à ² ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à ² ) Kreuzb., (mit â ² ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497

vā`rtnieks, der Pförtner Manz. Lettus: izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem (sargiem) triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N. - Bartau). Vgl. li. var̃tininkas, aksl. vratьnikъ "Torhüter".

Avots: ME IV, 511