Paplašinātā meklēšana

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

ìeŗàukt, tr., zusammenziehen, einschrumpfen, schmäler machen: pastalai purnu. ieŗaukt rindu, eine Zeile einrücken Dr. Refl. - tiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen, einspringen: aude̦kls mazgājuot ieŗaucas.

Avots: ME II, 60

pìeraût,

1) (fest) anziehen, heranziehen, einziehen:
kuģi pieraut pie malas Schwitten. gruožus pieraut LP. V, 318. zēģeli pieraut Mag. III, 1, 125. ar ruoku graciōzi pierāvuse savu uzvalku A. XXI, 86;

2) ziehend, reissend, pflückend anfüllen:
kurvi pieraut pilnu ar plūmēm Salis;

3) = pierauties Spr.;

4) "выкликнуть" Spr. - Refl. -tiês,

1) heranrücken
(intr.): pieraujies nu tuvāk, Kārļa māt, iedzersi tējas! MWM. IX, 893;

2) still, ruhig werden, sich bändigen:
kaunas un pieraujas B. Vēstn. puiku nuosuodīja, tāpēc viņš ir drusku nuo blēņām pierāvies Druw. - Subst. pìeraûšanâs, der Respekt: viņam jau ne˙maz nav pieraušanās nuo ve̦cākiem Niedra; pìerâvẽjs, das Streichmass.

Avots: ME III, 283

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681

[*ņiebule od. *niebule, zu erschliessen aus ostle. ńībuľę "?": viņa staigā kâ *ņiebule; lūpas ierautas uz iekšu Warkl.]

Avots: ME II, 904

[nùodrebt,

1) "= nùogrâbt" Lubn.; "ieraut lielāku kumuosü (?) Hofzumberge;

2) "nuovazāt (drēbes)": nuodrēbis savas drēbes Sessau, Bauske;

3) "schabend glätten"(?):
n. kaŗuotes (vgl. grebt) A. - Schwanb.]

Avots: ME II, 776

‡ pārkrûtējis (part. prt. act.) Sonnaxt, abgemagert, dem man die Rippen sehen kann: suņi skrēja pārkrūtējuši - ierautiem vē̦de̦riem, bada izmiruši.

Avots: EH XIII, 203

prĩpenīte, eine kleine Röhre Siuxt: Miķelis izvilka nuo kabatas tādu tievu prīpenīti un likās urķējam zuobus A. VIII, 1, 142. paurbsim tai (mucai) ... divus caurumtiņus: vienu, kur prīpenīti iebāzt, uotu, lai e̦lpu ierautu ebenda.

Avots: ME III, 391

‡ sakurčîtiês Kurmene "ieraut galvu ple̦cuos".

Avots: EH XVI, 421

uzlaîst,

1) auf etw. lassen
(perfektiv), hinauflassen: uzlaist luopus uz tīruma. es tevi uzlaidīšu augšā;

2) einräumen, gestatten, lassen (perfektiv): saimnieces vaļu es tai neuzlaidīšu Janš. Mežv. ļ. l, 206 (ähnlich II, 129 und 229);

3) auf jem. od. etw. fallen lassen
(perfektiv): uzlaiduši strādniekam kuoku (beim Fällen);

4) zusetzen, zulegen:
uzlaid uzvalkam vēl vīles tiesu virsū (beim Nähen resp. Zuschneiden)! stūŗi būs vai nu uzlaisti vai atkal ierauti Antrop. III, 12;

5) aufhetzen
LKVv.; über jem. kommen lassen: uzlaiž tādus pagānus man virsū Ar. uzlaist nelaimi. precniekiem uzlaida... miegu Odiseja II, 37. mākuot zirņiem slimības uzlaist LP. VI, 103. nespēja ar vārdiem uzlaist... slimību Etn. II, 98;

6) (schnell) hinauffahren:
ar jaunu zirgu uzlaist kalnā Salis;

7) Schläge versetzen:
uzlaist kam pa muguru Adiamūnde; 8) kâ uzlaists, wie versessen, verpicht: kuo tu tâ kâ uzlaists: zeme, zeme, zeme! vai tu ēdīsi tuo zemi? Deglavs Rīga II, 1, 14. mācas man virsū kâ tāds uzlaists MWM. X, 488. Refl. -tiês,

1) in die Höhe fahren, fliegen
U., hinauffliegen: putns uzlaidies kuokā;

2) sich (auf jem. od. etw.) verlassen:
viņš par daudz uzlaižas uz citiem.

Avots: ME IV, 350, 351

vḕ̦rpucis ² Bers., Lubn., = vẽrpete 2. vē̦rpulis, - virpulis: viņš tika ierauts sadzīves vē̦rpulī.

Avots: ME IV, 565

I zẽģele PS., U., zēģelis St., U., acc. zēģeliņu BW. 30880 var. (aus Bers.), = bura(s), das Segel; die Fahne im Kriege (karuogs) U.: zēģeļus uzņenzt U., die Segel aufsetzen; z. pieraut U., straff anziehen; z. atlaist U., loser machen. zēģeļa beņķis U., die Bank, darin der Bootsmast steht. sudrabiņa zēģelēm BW. 30704. laiviņas baltajām zēģelēm 30741. uzve̦lk baltu zēģelīti 30770. zēģelīte ze̦ltu nesa 30799. zeltītu zēģelīšu 30807, 4. auž rupjas zēģelītes 30815. pagrieza zēģelīti 30860. redzēju zēģelīti līguojam 30864. auda zēģelīšus 30869. smalku linu zēģelīti 30880. cilā... zēģelīšus! 30890. Nebst li. zė˜glas oder žė˜glius aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 714