Paplašinātā meklēšana

dziẽsna, Bauske, dzìesna ² Domopol], Dämmerung; (rīta un) vakara dziesna, (Morgen - und) Abenddämmerung, - röte: drīz austra, drīz dziesna tās krāsuo MWM. V, 513. [Nach Leskien Abl. 273 mit? zu gàiss, gàisma; eher aber wohl aus dze̦sna unter dem Einfluss von dziest "erlischt"umgebildet.]

Avots: ME I, 563

I dziẽsna: auch (mit ìe ² ) Bērzgale, Pilda ("die Abenddämmerung"), Zvirgzdine ("die Abendröte"): vēl tuo varēs ar dienas dziesnu padarīt Bērzgale. jau dz. izgaisa, jau timss palika Zvirgzdine; der Abendstern L.

Avots: EH I, 364

‡ II dzìesna ² Nautreni, die Kraft, das (physische und geistige) Vermögen: puiša dz. - kaut mazs, bet ciets (stiprs). bāba, bābas i[r] dz. - nevar ne˙kā.

Avots: EH I, 364

ìesna PS., Spr., gew. der Pl. ìesnas, der Schnupfen: iesnas dabūt.

Avots: ME II, 68

ìesnaũdinât, einschläfern: mūžīgs miers iesnaudina tautu.

Avots: ME II, 68

ìesnaũstiês, einnicken, einschlummern: slimnieks bij iesnaudies Vēr. II, 313. Ungew. das Aktiv ìesnaust: es iesnaudīšu saldi MWM. X, 153.

Avots: ME II, 68

pìesnaũst, einschlummern, einschlafen: aiz kuo mani bāleliņi piesnauduši alu dzēra? Kâ bij tiem neaizsnaust? piepas kannas dibinā! BW. 19483, 1. Refl. -tiês, (ein wenig) einschlafen, einschlummern: piesnaudies viņš kūkuoja un klanījās Libek Pūķis 46.

Avots: ME III, 293, 294

šķiêsna Kr., U., šķiesne Mag. IV, 2, 142, Demin. šķiesnīte V. Egl. JR. IV, 30, der feine Faden, der sich vom Flachs abteilen lässt, die Flachsfaser; eine Faser überhaupt; eine Stsähne;"eine Handvoll gekämmten Flachses" (mit iê ² ) Bauske: vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai! BW. 6966 (ähnlich: 25236, 7). māte auda zēģelīti linu šķiesnas (Var.: šķiedras) lasīdama 30871. meitiņām... šķiesnas (Var.: linu šķiedras) vien plivināja 12240, 1 var. laiviņas ze̦lta šķiesnam rakstītām zēģelēm Skalbe. jūk matu šķiesnas Plūd. Vēr. v. J. 1904, S. 547. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 53

šķiesnaîns, = šķiedrains: šķiesnaini lini, feinfädiger Flachs Nerft n. U., Mag. IV, 2, 142.

Avots: ME IV, 53

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. ² 559.

Avots: ME I, 22

ciesains, ciesnains, [ciesuots Brasche Pal.], voller Reitgrass: ciesaina zeme.

Avots: ME I, 395

dzieša, der Abendstern L. [Vgl. dziesna.]

Avots: ME I, 563

I dziezna, Röte, Schein am Himmel Lasd., Fest., "vakara saules blāzma" Stom. [Vgl. dziesna.]

Avots: ME I, 563

glaũms [Tr., Līn., Nigr.],

1) glatt
[Erlaa]: glaums kâ zutis Bers., Drsth., Rol. uzkrāpu dē̦lu māti uz glaumaju le̦dutiņu BW. 23621, 6. glaums kamanu ceļš Schwanb. uozuoliņš glaumajām lapiņām BW. 26540 var. glaumi vārdi Diez;

2) gleichmässig, fein:
zīda glaumās šķiesnas MWM. X, 72. šuogad mūsu kaimiņam ir glaumi lini Selb., Bers. mīkstā, taukā ūdenī mē̦rcē̦ti lini ir glaumi, t. i. lini izliekas kâ glumi Druw. Zu glums (s. dies), li. glaumas od. gliaũmas "schleimiger Abgang", gliaumùs "schleimig, schlüpfrig"; vgl. auch glaust.]

Avots: ME I, 622

ìegulêt,

1) liegend eindrücken:
ielejuota tā zemīte̦... ziemu sniega iegulē̦ta BW. 34194;

2) andauern lassen:
iesnas nedrīkst iegulēt RKr. XII, 7.

Avots: ME II, 20

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

kràcẽjumi, der Nasenrachenraum: kad iesnas grūtumi, tad saka: krācējumi iekaisuši Naud. akūtas iesnas sākas krācējumuos (aizde̦gunē) Konv. ² 559.

Avots: ME II, 265

II kũkuôt [Salis, Selg., Walgalen, kùkuôt PS., S., Trik., Jürg., N. - Peb., Arrasch], kukuôt LP. VI, 21, [Salis], mit dem Kopfe beim Schlummern nicken RKr. III, 122, [Kreuzb.], hocken, müssig die Zeit verbingen: piesnaudies viņš kūkuoja kruoga galda galā JU. aizbrauca kūkuodami vien Saul. pats nedzirdēja, juo bija pilns un kūkuoja vien Baltp. sagulējis slims un vēl dažu dienu kukuojis LP. VI, 21. āprāts kūkuoja ik˙vienam acīs Stari II, 325. Vgl. kukt.

Avots: ME II, 333

pa˙pa, aus pag(aidi), pag(aidi), warte mal: pa˙pa, tu gūsi iesnas; vgl. paga, pag.

Avots: ME III, 79

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251

šķavas Bers., Dunika, Golg., Gr. - Sessau, Grünwald, Lis., Lös., Lub., Lubn., Saikava, Schwanb., šķaves BW. 30761 var., šķavi MWM., = šķaũdas, das Niesen: šķavas nāk, - laikam būs iesnas Schwanb. tai ieskrāja putekļu mākuoņi de̦gunā un sacela šķavas Vēr. II, 546. kad rītā pirms bruokastīm kādam nāk šķavas, tad tai dienā dabū redzēt kādu, kas nav ilgi re̦dzē̦ts Etn. II, 111. = šķavas mice,

a) eine Kopfbedeckung:
šķavas mice galviņā BW. 20580;

b) verächtl.
Bezeichnung für eine Person: es redzēšu, šķavas mice, kâ tu viņu appuškuosi! BW. 16002, 2 (ähnlich: 16002, 4 var.). Zu šķaut.

Avots: ME IV, 23

šķiediņa U., = iesna">šķiesna; vgl. li. skiedà "Span".

Avots: ME IV, 51

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķùrstît ² Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lis., Lös., Lubn., Meiran, Saikava, Selsau, Schwanb., šķurstît Oppek. n. U., Spr., Celm., Druw. n. RKr. XVII, 77, Memelshof, ("auseinandermachen, teilen") Mag. IV, 2, 142, = šķirstît, šķurinât 2: matus, linus, grāmatu. vai nāc matus šķurstīdams BW. 10934 var.; 15231, 5. bāleliņi iet ābuolu šķurstīdami (Var.: šķirstīdami) 13413. gāju puišus šķurstīdama, saimenieka gaidīdama 9385 var. eimu uošus šķurstīdama, uozuoleņu me̦klē̦dama Sussei n. FBR. VII, 151. guovs, ausis šķurstīdama Laicēns Ēmigrants 164. citi ausis šķurstīs B. Vēstn. škurstît oder škurstêt Oppek. n. Mag. XIII, 24, beschmutzen (von Büchern, die in Kinderhände geraten sind; eigentlich also: blättern); abwehrend, absagend (den Kopf) schütteln Nötk. Refl. -tiês, sich teilen, sich auseinandermachen: kas tur nāca pa jūriņu? niedres vien šķurstījās BW. 30789. šķiesnas vien šķurstījās 12240, 1 var. visi meži šķurstījās VL. aus Lös. Wohl aus skurstît + šķirstît.

Avots: ME IV, 55

‡ snaudinât, einschlafen machen: ar saviem rakstiem tā ... mūsu tautu snaudina Dünsb. Apakš Ziemas svētku egl. III, 119. Vgl. auch iesnaudinât.

Avots: EH II, 542

tiesns Apskats v. J. 1902, J. 255 (aus einem alten handschriftlichen Text), tiêsnas ² PIKur., gerade, aufrichtig, wahrhaftig, billig Für. I: tiesna gribēšana, billiges Begehren Für. I. nuo tiesnas ticības nebūs ne˙vienam atkrist, vom rechten Glauben muss niemand abfallen ebenda. Subst. tiêsnums ² PlKur. "taisnums".

Avots: ME IV, 214

uzgult (li. užgulti "sich legen auf") Spr., Wid., auch refl. -tiês, sich auf etw. legen: cilvē̦ks... uzgulies uz ūdenī pe̦lduoša kuoka gabala Antrop. II, 69. tas uzgulst druošam pamatam Hug. n. Seifert Chrest. II, 146. kâ gaidas un kâ biedi uz mežu uzgula Rainis Gals un sākums 16. iesnas (grūtumi) viņam uzgula uz krūtīm, der Schnupfen fiel ihm auf die Brust Brasche. vienai ļaužu šķirai uzgulstas lielāks sluogs Pūrs III, 52. uzgulās tautu meita kâ zaļā velēniņa BW. 8131.

Avots: ME IV, 335