Paplašinātā meklēšana

aizgaidiem, aizgaidēm, in Erwartung, erwartend (Spr.).

Avots: ME I, 25

‡ àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35

aplaîdinât, tr., anstecken, behaften: ar kašķi.

Avots: ME I, 99

‡ asinlaidis L. Av. 1840, № 8, der Aderlasser.

Avots: EH I, 131

atbaidinât (unter atbaĩdît): auch Salis, Stenden.

Avots: EH I, 134

‡ atlaîdienis Kaltenbr. "aude̦kla me̦tu attinums nuo riestuvja": atlaidieni daauž i dagrìež.

Avots: EH I, 152

atlaîdiens (unter atlaîst 1): auch Seyershof; "saausts gabals, kuo nuolaiž aužuot" N.-Peb.

Avots: EH I, 152

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

atlaîdinât, fact.,

1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;

2) mākulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);

3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.

Avots: ME I, 170

atskaidinât, ‡

2) = atšķaîdît Für. I (unter skaidināt).

Avots: EH I, 165

atskaidinât, abspannen, das Holz verdünnen L.

Avots: ME I, 191

‡ atšķaidinât "allmählich verdünnen".

Avots: EH I, 173

‡ atskraidinât "=atdzisinât" Mesoten: a. izce̦ptuo maizi.

Avots: EH I, 166

baĩdinât: auch PlKur.

Avots: EH I, 198

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

‡ citaidiņ Warkl., Adv., = citâdi: kai būs c.

Avots: EH I, 275

‡ dažaîdiņ Warkl., Adv., = dažâdi.

Avots: EH I, 311

‡ gaidi Ar. "das Warten": tiem bij lieli g. Ruhental.

Avots: EH I, 376

gaidin, zur Verstärkung von gaidīt: viņš tevis gaidin gaida, er erwartet dich sehnsüchtig.

Avots: ME I, 583

gnĩdlaîdis AP., = gnĩdlaiža: gnīdlaiži (ar raibiem spārniņiem) laiž gnīdas zirgiem.

Avots: EH I, 396

‡ ìebaîdinât Warkl., = ‡ iebaidelêt.

Avots: EH I, 503

‡ ìelaidinâi, ‡

2) (ein Kleidungsstück) durch Einsetzen eines Stoffstückes erweitern
("mit aĩ" ) Frauenb.

Avots: EH I, 525

[ìelaidinât, = ielaist 4: ielaidināts zē̦ns Ruj., Wandsen.]

Avots: ME II, 35

izlaîdinât,

2): (etwas Vertrocknetes) weich werden lassen
Nötk.

Avots: EH I, 461

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760

[izskraidinât, sich ordentlich ablaufen lassen: karstā laikā, kad guovis nemierīgas, ganus lieliski izskraidina Nigr., C.]

Avots: ME I, 798

[klaîdinât (li. klaidìnti "irreführen") Kl., = klaidêt.]

Avots: ME II, 208

klaîdiniẽks Dond., klaîda 2.

Avots: ME II, 208

[klaîdiņš ² Bauske, = klâjiens 3.]

Avots: ME II, 208

laidi, s. laids I 4.

Avots: ME II, 403

laîdiẽns, ‡

2) "kuo vienreiz atlaiž (nuo aude̦kla) aužuot" Kalz. n. Fil. mat. 28: palicis vairs tik kāds l.; tad būšu nuoauduse; ‡

3) ein einmaliges Lassen:
kalējs iedzina stipru mietu un piesēja vērsi garā laidienā, lai šis var diezgan izlakstīties Ciema spīg.201.

Avots: EH I, 712

laîdiẽns, die einmalige Fahrt, der Lauf, Sprung, der Wurf: tas tik bij laidens! das war mal eine schnelle Fahrt, ein schneller Lauf, ein weiter Wurf. runcis lieluos laidienuos stiepa pār sē̦tu Aps. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam, es wird dir alles herrlich von statten gehen LP. VII, 758. Zu laîst.

Avots: ME II, 403, 404

laîdinât,

1): l. vaļā Segew., (angefrorene Gegenstände mit heissem Wasser) loslösen; schmelzen
(tr.) Bērzgale, Oknist, Pilda, Zvirgzdine: l. tuklumu Auleja. ziemā sniegu laidinājām Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich schmelzen
Auleja: l. taukus ziemai;

2) schmelzen
(intr.) Auleja: liec iz guns, lai laidinājas!

3) "sich erholen, ausstrecken"
P. Allunan. Zur Bed. vgl. auch izlaîdinât, ìelaidinât, palaidinât und pìelaidinât.

Avots: EH I, 712

laîdinât [li. laidìnti "laufen lassen"], tr.,

1) auch laidît, ĩju U., Spr., weich, feucht machen:
dzelzi. pašu laidināšanu izdara, sakarsējuot laidināmuo gabalu. liniem pieauga svars uz katru nelaidinātu puodu pa četrām mārciņām Latv.;

2) paaren, belegen:
guovis Karls., C.;

3) einrichten, veranstalten
L. [Zu laist(iês).]

Avots: ME II, 403

[laidiņi "Eckspädeln an den Halskragen" St.;

2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš ² oder šķẽrgaldiņš);

3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]

Avots: ME II, 403

I laîdiņi: "Weberhefteln, Nietenhölzer" ME. II, 403 zu ersetzen durch "die Kreuzstabe am Webstuhl".

Avots: EH I, 712

[I laîdiņi, Weberhefteln, Nietenhölzer, lumsti Jürg.]

Avots: ME II, 403

[II laîdiņi Nerft "Kork- oder Holzstückhen, die das Sinken der Angel verhindern".]

Avots: ME II, 403

‡ laîdinieks Bērzgale, = palaîdnis.

Avots: EH I, 712

laidiņš,

1) "ein 8X20 cm. grosser Leinwandstreifen, der unter die Hemdschulter genäht wird"
Nerft, Perk.

Avots: ME II, 403

laîdis ,* der Läufer (im Schachspiel).

Avots: ME II, 403

[maĩdi Jürg., Fichtenzweige zum Abstecken: ziemu ceļu nuosprauž ar maidiem.]

Avots: ME II, 548

‡ naidinīca BW. 26319 var., = naîdiniece.

Avots: EH II, 3

naîdiniẽks: auch Tdz. 48785, Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 66, Kaltenbr., fem. naidinieca Tdz. 44554; labāk man daudzi draugu, nekâ daudzi naidinieku BW. 9107 var.

Avots: EH II, 3

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

nùolaîdiens, der Abfulss: ūdens nuolaidiens.

Avots: ME II, 807

‡ nùolaidinât, sich hinlegend ausruhen lassen (?): "... atlaidiniet muguras!" muguras nuolaidinājuši gan˙drīz Iīdz palaunaga laikam Pas. XII, 255.

Avots: EH II, 60

‡ ùotraidi(ņ) ² Lubn., = uotrâdi.

Avots: EH II, 745

palaîdiens,

1) eine kurze Tour, eine kurze Fahrt, ein kurzer Ritt, ein Satz:
man te viens palaidiens līdz muižai Sassm. n. RKr. XVII, 44. tas bijis mazs, mazs palaidiens tikai, jau Tukumā klāt LP. VII, 36. astuoņi jūdzes - tas tik viens palaidiens, 8 Meilen - die sind in einem Zuge zurückzulegen Kand. viens palaidiens, - muļķītis ar savu brāti pie tē̦va LP. V, 212;

[2) eine Setzangel
Gr.-Essern, Pēternieki;

3) "aužuot palaists šķē̦ru gabals" C.].

Avots: ME III, 54

palaîdinât,

1): palaidini kaut cik tauku! Oknist.

Avots: EH II, 147

[palaidinât,

1) ein wenig laîdinât 1: p. izkapti mīkstāku N.-Peb. p. linus mitrā vietā Ruj. p. vē̦de̦ru, den Stuhlgang erleichtern
Lis. p. (ein wenig auftauen machen) sniegu saulē Warkh.;

2) ein wenig in die Runde laufen lassen:
p. zirgu Arrasch;

3) ein wenig hin und her streuen:
p. sniegu Bauske. Refl. -tiês, eine Weile auf dem Eise oder vom Berg (im Winter) gleiten: ļauj zē̦niem pa le̦du palaidināties! Lis.]

Avots: ME III, 54

palaidine, ‡

2) = palaîdne 3 (mit aî) Auleja.

Avots: EH II, 147

[palaidine Warkh., = palaida 3.]

Avots: ME III, 54

[pãrlaidi, Unterbrechung, Pause: līdz šim viņai bijis ik gada pa vienam (bē̦rņam). traki gribē̦tuos zināt, kâ tagad - būs atkal, jeb šuogad būs pārlaidi Janš. Dzimtene IV, 176.]

Avots: ME III, 163

paskràidinât, tr., ein wenig laufen lassen, umherjagen: guovs pārē̦dusies ābuoliņa; jāpāskraidina Dond.

Avots: ME III, 100

pìelaidiens,

1) = piegulšanâs: kas par slaiku pielaidienu meitai blakām Ahs.;

2) Annahme, Voraussetzung
MWM. X, 684.

Avots: ME III, 264

pìelaidinât laivu lē̦nām pie malas, mit einem Boot behutsam landen N.Peb., Bauske.

Avots: ME III, 264

raîdinât Gr.- Buschhof, Ruj., freqn. zu raidît. mehrfach schicken. antreiben: es drīkstēju vārdā saukt, ir pie darba raidināt (Var.: radzināt) BW. 3429, 4 var.

Avots: ME III, 469

sabaĩdinât (unter sabaĩdît): auch Salis.

Avots: EH II, 395

‡ šàidìena Zemzare Lejasc. 135, der heutige Tag.

Avots: EH II, 621

salaidinât,

1) zusammenfügen:
galdnieks salaidina dēļus Golg.; zusammenflössen, -schwemmen: s. upē baļķus kuopā C.;

2) feucht werden lassen:
s. sienu C., Wolm.; linus par daudz salaidināt Lis.;

3) zusammenschmelzen
(tr.): s. alvas trauku Salis.

Avots: ME II, 665

saltumlaidis, ein frostiger Mensch (scherzhaft) Seew. n. U., ein Murrkopf.

Avots: ME II, 677

saskaîdinât ² , zu Spänen machen, in Späne verwandeln: s. lietas kuoku Nigr.

Avots: ME III, 730

sašķaidinât, s. sašķaidit 2. sašķaidît, tr.,

1) zerdrücken
Spr., zerschmettern, zermalmen: sašķaidīt puisi miltuos LP. III, 12. zalkša galva sašķaidīta Zalktis I, 22. dzelžu pirkstus, kuŗi ziedus sašķaidīja Stari II, 32. sašķaidītām drupām Vēr. II, 18. sašķaidīju uogu ar mēli Kleinb. st. 45. sašķaidīja uolas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 40;

2) auch sašķaidinât, (in einet Flüssigkeit) auflösen: recekli jeb želatīnu... sašķaidina MWM. VI, 159.

Avots: ME III, 754

saskraidinât,

1) zum Laufen veranlassen, laufen machen:
s. kumeļu PS., Saikava;

2) eine gewisse Zeit hindurch laufen lassen:
s. kumeļu ve̦se̦lu stundu Nigr.

Avots: ME III, 733

skaîdiẽna: auch AP.; skaidienā (od. zu skaidiens?) glabājama BW. 27, 6 var.

Avots: EH II, 497

skaîdiẽna PS., skaîdiêna Prl., skaidiena Stockm. n. FBR. VIII, 79, skaîdiẽne PS., C., skaidiene Seew. n. U., Mag. XIII, 2, 55, Spr., Preili n. FBR. VIII, 10 (gespr.: skaidine̦), skaîdiêns ² lw., skaidiens Wid., Kronw., Nigr., loc. s. skaidienī BWp. 27, 8, ein Ort, wo viele Späne aufgehäuft liegen: lasīju skaidienā skaidas Blaum. skaldīt muižas skaidienā malku Krišs Laksts 1. Mārtiņš skaidienā izkŗāva pārve̦stuos čakārņus A. v. J. 1902, S. 126.

Avots: ME III, 864

skaidiene (unter skaîdiẽna): auch (mit aî ) Borchow, Gr.-Buschh., Lubn., Oknist; atradu skaidienē ... kukainīti BW. 1159.

Avots: EH II, 497

skaidienis (unter skaîdiẽna),

1): auch (mit aî ) Auleja; ein Holzplatz beim Hause
(mit aî ) Kaltenbr.; ‡

2) eine beim Hotzspalten entstandene Schicht von kleinen Holz- od. Reisigsplittern
Kaltenbr.

Avots: EH II, 497

skaidiens (unter skaîdiẽna ): auch Schnehpeln.

Avots: EH II, 497

*šķaidiņas oder *šķaidiņi Latv. Vēstn. 1924, No 39, = šķiede(s), eine Art Speise.

Avots: ME IV, 21

skaidinât, s. skaidît.

Avots: ME III, 864

‡ *šķaidinât, zu erschliessen aus ‡ atšķaidinât und sašķaidinât.

Avots: EH II, 628

*šķaidiņi: piena škaîdĩni Ramkau, eine aus gekochten Kartoffeln und Milch zubereitete Speise; tauku š. ebenda, eine gewisse Speise aus Fett und Kartoffeln.

Avots: EH II, 628

sklaidis U., sklaiduonis B. Vēstn., ein Herumtreiber, Taugenichts. Wohl mit sekundärem s- zu klaîdît II; oder (n. Leskien Abl. 283 und Walde Vrgl. Wrtb. Il, 596) zu li. sklaidus "zerstreut"?

Avots: ME II, 881

skràidinât: Jancene viņas tālab bridina un skraidina pa āru, lai ... kājas nesastīp Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH II, 506

skràidinât C., laufen lassen; eilig schicken U.

Avots: ME II, 885

‡ smaidiens, = smaĩds: jaunavas sejā parādījās s. Kaln. Ozolk. māc. 36.

Avots: EH II, 531

smaîdinât Warkl., smaîdinêt Warkl., zum Lachen reizen, veranlassen: es ar savu dziedāšanu raudulīti smaidināju (Var.: smīdināju, smiedināju) BW. 194, 3 var.

Avots: ME III, 949

‡ taidejaidi Strods Par. vōrdn. 172, = tâdējâdi.

Avots: EH II, 664

traĩdirĩdis, Lärm, Skandal, an dem eine grossere Anzahl von Menschen beteiligt ist: kruogā gāja vaļā liels traidirīdis Dunika.

Avots: ME IV, 217

‡ tuklvaidzis Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), jem. mit feisten Wangen.

Avots: EH II, 701

uzlaîdinât, anschweissen: uzlaidināt dzelzij tē̦raudu Adiamünde, Schwanb. uzlaidināt cirvim zuobus ebenda.

Avots: ME IV, 350

vaidi, s. vaĩds.

Avots: ME IV, 434

‡ vaĩ˙diê ² Frauenb., Interjektion (Schmerzen, Kummer od. Verwunderung ausdrückend).

Avots: EH II, 748

vaĩdiêns Arrasch, Drosth., Jürg., Peb., Salis, Segewold, Siuxt, Wolmarshof, (mit ài ²⁾ Fest., Mahlup, Saikava, Sessw., der Seufzer: ste̦nuošs vaidiens Rainis Ant. un Kl. 98.

Avots: ME IV, 434

vaidinieks,

1): visu ļaužu v. BW. 3119.

Avots: EH II, 748

vaidiniẽks,

1) vaidinieks Glück Lukas 19, 43, L., St., (mit aĩ ) Tr., vaidenieks Manz., vaidnieks Glück, U., einer, der Leid zufügt, ein Verfolger, Feind:
tu sasit visus manus vaideniekus Manz. Post. I, 9. jūs dieva vaidenieki Vecā Kurz. dz. grām. v. J. 1839, No 4, Strophe 9. manis dze̦nā vaidenieks ebenda No 70. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās Lapsa-Kūm. 199;

2) vaĩdnieks Wain., ein Kranker, Kraftloser, Altersschwacher;

3) vaĩdenieks Siuxt, der Kriegsgefangene.
In der Bed. 2 zu vaida(s), in der Bed. 1 (und 3?) zu vaids 3 resp. 4. Vgl. li. vaidiniñkas "der Zänker".

Avots: ME IV, 434

visaidi (Adv.) Heidenfeld, = visâdi.

Avots: EH II, 789

‡ vusaidies Lubn. n. FBR. XVII, 134, = visâdi?

Avots: EH II, 799

aĩdeniẽks, aidini%E1%BA%BDks">aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.

Avots: EH I, 51

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

apduot (li. apdúoti), ‡

4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.

Avots: EH I, 79

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

‡ aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

aptaržât, tr., nachlässig ankleiden: pagaidi manis, kamē̦r kājiņas aptaržāšu BW.29141 (Var.: apdžavarāšu, apvažarāšu). Dafür auch aptaražât RKr. XVII, 36 aus Ranken.

Avots: ME I, 130

‡ asinslaide. comm., aidis">asinslaidis, der Ader lasser Ar.

Avots: EH I, 131

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,

1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;

2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.

Avots: ME I, 150

‡ atgrebt, abschrapen: a. pusgatavai karuotei vēl kādu skaidiņu Schwanb.

Avots: EH I, 142

atkaitêt: rächen, mit Bösem entgelten Ahs.: pagaidi tik! es tev tuo atkaitēšu.

Avots: EH I, 145

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti kā bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175

atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.

Avots: ME I, 181

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,

1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;

2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;

3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]

Avots: ME I, 194

atspaîds: eine Stütze für Getreideod. Heuhaufen - auch Atašiene n. Fil. mat. 104, Ramkau, Saikava. atspaidi bij kārtiņas, ar kuŗām palīdzēja nuogāzt kuokus, līžuot uz tuo pusi, kur vajadzēja Ramkau.

Avots: EH I, 168

atspaîds, Gegenstütze, eine schiefe Stütze: atsaspiede (schriftle. atspiedās) ve̦ca liepa jaunajā uozuolā; tā sacīja uozuoliņš: vai es tavs atspaidiņš BW. 11324. balta mājiņa, sarkani atspaidi (Rätsel). ņemsim saules atspaidiņu (33828 dafür atspiediņu), atspiedīsim ve̦cākus BW. 4355. atspaids - kuoks ar stakli galā, kuŗu lietuo gubas atspiešanai pa abām pusēm Mar. RKr. XV, 106. Übertr. tu duomā izaudzēt sev ve̦cuma dienām atspaidu Purap.

Avots: ME I, 194

‡ attem̂pt ² NB., zurückschlagen: pagaidi vien, gan attempšu! pflegt ein Verärgerter zu sagen, wenn er sich rachen will.

Avots: EH I, 176

aûglîgums, die Fruchtbarkeit: klimatam ir savi iespaidi uz kuoku auglīgumu Tēv.

Avots: ME I, 216

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. bà "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. bā "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā ² Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

‡ bā`lzgans ² Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208

‡ baũcis NB. "dauzuoņä: iztaidies kâ b.

Avots: EH I, 206

‡ birē̦ns "Regen" Frauenb.: šuodien gaidiet birē̦nu! saule nebūs.

Avots: EH I, 220

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

blîst: atlaidina... izstīvē̦tu, blī dušu ādu Lange Latv. ārste, S. 90; s. auch Mag. VI, 48.

Avots: EH I, 230

I brice: auch Ekau, Gr.-Würzau; dabūja brices nuo tevim Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82. pagaidi, gan tev uznāks b. (eine unerwartete Strafe)! A. Leitans.

Avots: EH I, 241

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

‡ II cedriens "aidiena">skaidiena" (?) Daugeln.

Avots: EH I, 262

‡ če̦pe̦sls,

1) eine auffällige, wunderliche, komische Erscheinung
Auleja: ieveŗas kaidu če̦pe̦slu i[r] pirk:

2) ein Zauberer
Warkl.;

3) če̦pe̦sli, Zaubermittel
Warkl.; "māņi" Zvirgzdine: grē̦ks ticēt visaidiem če̦pe̦sliem.

Avots: EH I, 288

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps ² Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 ¹ und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

II čura,

1): bē̦rns izlaidis čuru plānā Ahs.

Avots: EH I, 296

‡ dasala, comm., ein nicht ernster, übereilter Mensch Saikava: kuo tu te skraidi kâ d.?

Avots: EH I, 309

dažreĩzẽjs, häufig: tas tē̦va dažreizējas mācības laidis vējā Blaum.

Avots: ME I, 446

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

derģis [od. * derģe?], der Streit, Konflikt, Kampf: tas neizskatījās kâ tāds, kas būtu pārlaidis cīniņu vai sirds derģi A. XII, 174.

Avots: ME I, 457

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

divdibe̦ns, divdibins, duidibe̦ns,

1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;

2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.

Avots: ME I, 471

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498

I driksna: auch Lixna, Sakstagals, Warkl.; Baumrinde zum Flicken von Gefässen Warkl.; ein Hobelspan Zvirgzdine: driksniņām, skaidiņām BW. 23617 var.; ein sehmaler Span Zaļm.; "strēmele" Weinsch.; "ein Streif; Strich" Adsel: uz ieplīsušās glāzes ir re̦dzama d. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas.

Avots: EH I, 334

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

drusciņ, drus˙cĩniņ, drus˙cĩtiņ, druscīties Vīt. 55, drusku, ein wenig: paliecies vēl drusciņ pie mums! pagaidi! drusku nuosnaudīšuos.

Kļūdu labojums:
druscīties = druscītēs

Avots: ME I, 505

[I dùndurnīca ^2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

dzirulis,

1) ein Säufer, Trunkenbold
Tals., Manz.: kas dzirulis ir, tuo nelaidi pa tavu ceļu iet Tob. 4. 15;

2) ein aufgetränktes Lamm
(Tals.). [Samiten. Erwahlen] od. Kalb U.

Avots: ME I, 555

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

ẽvele: ar ēveli ēvelēja BW: 9511 var. ēvelītes skaidiņām 23617, 3 var.

Avots: EH I, 374

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

‡ gaidums, = gaidĩjums; das Resultat des Wariens, das Erwartete. gaidi, bāleliņ! nu nāks tavs gaidumiņš BW. 18481, 2 var.

Avots: EH I, 376

gàist: auch (mit ài ² ) Zvirgzdine n. FBR. X, 25, ("verschwinden, verloren gehen") Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Sonnaxt, Warkl.: jam bijuse tī nelaime, ka gaisuši bē̦rni Pas. IV, 517 (aus Dricēni). taî dzīvāt nevar; labāk g. (sterben) Zvirgzdine. guoteņa gaisa (krepierte) ebenda; citaidi man jāgaist (sonst muss ich umkommen) Pas. I, 148; siechen, nicht gedeihen Auleja: maize šuogad pa˙visam neaug - gaist i[r] gaist; zugrunde gehen (vor Armut) Zvirgzdine; aus dem Gebrauch kommen Kaltenbr.

Avots: EH I, 378

grèids ² ,

2): auch Fest.;

4): eine Unebenheit im Gewebe od. Garn
Erlaa: kad savērpj gruodu dziju un tad palaiž svabadu, tad tūliņ sasit greidu. aude̦klā ieaužas g., kad gaŗāku atlaidienu palaiž vai labi nesasit; ‡

5) ein am Rande einer Decke, eines Handtuches, Strumpfes usw. eingewebter bezw. eingestrickter farbiger Streifen
Kaltenbr., Oknist: izaude deķus ar greidiem; grèidiņš AP. "raibumi, kuo ieada cimdam pie (virs) valnīša": greidiņu ada pie cinda stàviņa. greidiņus dažs ada ar zariņiem, ar līkumiem. Vgl. ‡ graids.

Avots: EH I, 402, 403

‡ grîtuls Nautrēni, etwas radförmig Zusammengerolltes: satīt lûkus, virvi grītulā. suņa g. (ein zusammengerollter Hund) guļ skaidienī.

Avots: EH I, 407

I grûds [Preili, Warkh., Dubena, Pixtern, Modohn, Nerft, Ekengraf, Sezzen, Holmhof, Marienhausen, Rositten] (li. grúdas), das Korn: kratāt salmus kratītāji, salmus grūdu nelaidiet BW. 31561, 3. [svešā sē̦nala ir vērtīgāka par savu grūdu LW. 1921, № 51, 1.]

Avots: ME I, 668

grunči,

1) = brunči I Dobl., allerlei Abfälle, Schutt Ahs., [Wandsen]: gruñči ir sīkas skaidiņas un vispār atkritumi Dond.; [

2) gekochtes Schweinefleisch,
"izvārīti apgriezumi nuo žāvējamas cūkgaļas" Weinsch. grunc- vielleicht aus grumķ-, vgl. grumši].

Avots: ME I, 665

gulšņus, schlafend, faulenzend: negaidi gulšņus dieva!

Avots: ME I, 679

‡ gum̂ps ² NB. "salaidies, sapampis": guovei g. tesmens.

Avots: EH I, 419

‡ ìegràidât ² Auleja "ieaûst graidu": ruociniekuos iegraidāti graidi.

Avots: EH I, 514

ìelaîst,

2): zu zapfen anfangen:
divuos ... bē̦rzuos ielaidu sulas Janš. Dzimtene III2, 155; ‡

5) einlassen, einfügen:
staba rantā, kuŗā bija ielaista... šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III ² , 362; ‡

6) hineinwerfen:
ie. ar akmini luogā Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, ‡

4) "ein wenig anschwellen"
Frauenb.: guotenēm ielaižas, kad jauns mēnesis; kad ve̦cs, tad desminelis nav ielaidies; ‡

5) zu gehen anfangen, sich auf den Weg begeben:
bija ielaidusēs kājām Auleja. kad būtu ielaidusies, būtu aizgājuse atpūzdamās Kaltenbr.

Avots: EH I, 526

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. ² 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.

Avots: ME II, 47

ìesērêt, ìesērît Spr., intr., sich festsetzen (vom Sande im Wasser, auch fig.): iespaidi, kādi bij iesērējuši viņa smadzenēs Stari II, 878.

Avots: ME II, 63

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva ² "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve ² "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78

ìesvaîdît, tr., freqn. zu iesviest,

1) wiederholt hineinwerfen:
iesvaidiet sìenu šķūnī;

2) einschmieren:
žīds sūta lietuvē̦nu iesvaidīt uori LP. VII, 802. ratus izvilkuši, iesvaida patlaban riteņus Janš.;

3) einsalben, einbalsamieren:
miesa tika iesvaidīta ar dārgām eļļām MWM. VI, 204.

Avots: ME II, 75

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. ² 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725

izjust, ‡ Subst. izjutums, Empfundenes: iespaidi veiduojas par jauniem pārdzīvuojumiem un izjutumiem ... māsu zemapziņā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 432.

Avots: EH I, 452

izjūta ,* die Empfindung, das Gefühl: nuo latviskai izjūtai svešais iespaidiem Druva I, 238. viss lielais vairums tik˙lab formas, kâ izjūtas ziņā ieskatāms par teicami izde̦vušuos Latv.

Avots: ME I, 746

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

[izklaiņât U.], izklaiņuôt, intr., auseinandergehen, sich zerstreuen: izklaiņuošana iesākusies tuos laikuos Sirmais. Refl. - tiês,

1) sich zerstreuen, zerstieben:
vakarā iespaidi izklaiņuojās un izgaisa kâ migla A. U.;

[2) zur Genüge umherschlendern
Stenden].

Avots: ME I, 751

izkļē̦pât,

2): zirgs auzas tâ˙pat vien izkļē̦pājis ("izbārstījis, sazelējis un izlaidis nuo mutes") Nötk.

Avots: EH I, 457

izlaîdums,

1) etwas Ausgelassenes, wie z. B. ein ausgelassenes, erweitertes Stück am Kleide:
maniem lindruokiem jāizlaiž lielāks izlaidums, viņi par maziem Nigr.; eine ausgelassene Stelle in der Schrift, die Auslassung: atstāstīt rakstu ar lieliem izlaidumiem

2) die Emission:
beidzamais prēmiju izlaidums;

3) eine Beule, Erhöhung:
guovij izlaidies sānuos liels izlaidums, lielāks par dūri Nigr. par virsumu nuosauc kādu mūŗu luakmu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būvm.

Avots: ME I, 761

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

‡ II izpīnêt Tirsen n. RKr. XVII, 73, zur Genüge schmerzhaft und "slaidi" schlagen.

Avots: EH I, 471

izpluñcîtiês, izplunčuôtiês, zur Genüge im Wasser plantschen, sich baden: reiz atgadījies kādam pie tilta krietni izpluncīties LP. VII, 943. kad perinatājas grib nuo ligzdas nuoiet, tad laidi, lai izplunčuojas LP. VI, 374.

Avots: ME I, 783, 784

‡ izrastiês (li. išsiràsti),

1) herauskommen, sich einstellen
Frauenb.: vakarā atkal izruonies uz lauka!

2) entstehen:
kur tu tik svē̦ts izradies? Zaravič. citi sivē̦ni izruonas (sich erweisen?) taidi ar sausiem zuobiem Auleja.

Avots: EH I, 476

I izsust, ‡

3) part. praet. act. izsutis, apathisch,
"nuolaidies" Ahswikken, Dunika, Gramsden: tas jau i., nevīžā dzievuot (arbeiten). Refl. -tiês, ‡

2) sich ausschlafen
(verächtl.) Gr.-Würzau: nevar i.

Avots: EH I, 484

‡ izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

jũkā, = buojā, zugrunde: atkal ēdiens aizgājis jūkā. kālab tu aizlaidi tādu labu ēdienu jūkā? tam jau dē̦ls aizgāja jūkā Kurs.

Avots: ME II, 121

jùtin, zur Verstärkung von just: burvja ne jūtin nejūt LP. V, 9. gaidi, pagaidi, - Vaska ne jūtin, warte, warte, aber von W. keine Spur JR. II, 315, [Dunika].

Avots: ME II, 123

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kalaĩk [Nitau], bis, kamē̦r: kâ gaidīji, gaidi vēl, pūru piedarīju BW. 7621, 2 [aus Wessen]. Vgl. kaleit und laiks.

Avots: ME II, 140

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

kā`rklãjs,

1): laidies ... kārklājā (kann auch zu einem nom. s. *kārklāja gehören!) BW. 18996 var.; ‡

2) Adj., mit Strauchweiden bewachsen
Zvirgzdine: k. mežs; kārklāja pļava.

Avots: EH I, 602

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

ķìrla ^2, ķirle, ein verkommenes Haustier, namentl. ein solches Schwein Spr., Laud., Lub., [Sissegal, Üxkül, Sunzel]: ķirla - dzīvs radījums, kas neē̦d un nīkst: guovs ne˙maz neē̦d, paliek tīri kâ ķirla Setzen n. Etn. II, 49. cūciņa, ķirlīte, pagaidi mani BW. 29158. cūkas ķirlu (Var.: ķirli)... tuo atstāšu māmiņai 16436.

Avots: ME II, 384

ķĩsis, Demin. verächtl. ķĩselis,

1) der Kaulbars (acerina cernua)
RKr. VIII, 105; fig., der Raufbold Buschh. RKr. II, 57; der Stint RKr. VIII, 103. Sprw.: pavasarā ķīsis dārgāks nekâ rudenī lasis. ķīsīt[i] s (Var.: ķīselis) brauca par Daugavu rakstītām kamanām; ņemiet, bē̦rni, kaŗuotītes, sagaidiet ķīselīti BWp. 2705;

2) zur Bezeichnung

a) der Fülle, Menge:
nāk tie bē̦rni katru gadu kâ ķīši MWM. X. 484;

b) der Nichtigkeit:
kāds vīrs iet zvejuot, bet ne ķīša nedabū, fängt nichts LP. I, 72. [ķīši Kronw. n. U., viele kleine Dinge zusammen, lebendige wie leblose. - Aus liv. ķīš "Kaulbars, Stint", s. Thomsen Beröringer 262.]

Avots: ME II, 389

I ķĩvens Lind., ein Teil des Webstuhls, "apaļa kuoka galva (ar ruobainu dzelzi un radziņiem), uzdzīta uz buomja, uz kuŗa saaustuo audekļu pēc atlaidiena uzgriež"; [vgl. Bielenstein Holzb. 401].

Avots: ME II, 390

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît ² Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208

klaids, ‡

2) "= apãrnis" Mesoten: siena k.; ‡

3) ein sich umhertreibendes Lebewesen
(auch klaidiņš) Schwanb.

Avots: EH I, 608

klajums,

1) eine freie (waldlose) Fläche:
tīrums vien, klajums vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519. tīrumā, klajumā laižu tautu kumeliņu 14580. pa krūmiem un pa klajumiem tie uošņā, kašņā, brien un skrien JR. IV, 95. kumeļam nama kaktu, man istabas klajumiņu BW. 19041, 1;

2) die Öffentlichkeit,
so namentl. der Lok. klajumā: kur tie tautu brāļi, māsas, nākat visi klajumā, treten an die Öffentlichkeit, tretet offen auf BW. 25257. ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā 13655, 3. lai stāv mana valuodiņa ir nelaista klajumā 9616. ja kāds vārdu izgudruojis, lai tuo ceļ klajumā, dero mache es bekannt, veröffentliche es Kronw. klajumā (= klajā) nākt, offenbar, ruchbar werden. [klajumā laist U., veröffentlichen; klajumā (iz)vest U., ans Licht bringen, zur Welt bringen (gebären)];

3) das Freie, -
klajumā, ins Freie unter die Leute: kad es tiku klajumā, palē̦kdama mutes devu BW. 10246. laidiet mani klajumā 17572.

Avots: ME II, 210

‡ klam̃zãns NB. "liels, izguris, izlaidies cilvē̦ks".

Avots: EH I, 610

klimaša U., [klimaža], Verlegenheit, Verwickelung, unangenehmer Handel: klimašā krist U.; [klimaža "ein Unglück, das Menschen, Vieh und Pferden begegnet und woran böse Menschen Schuld haben sollen" Wellig Beitr. 172; "eine Krankheit": kuo tu vaidi? vai tev kāda klimaža? Trik. Vgl. klimza II].

Avots: ME II, 227

II kuods: auch Pas. VII, 364 (aus Lettg.), Birkerts Latv. sakāmv: 3014 (aus dem Ostle.), Wessen, (mit ùo ² ) Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdtne, (mit uô ) Prl., Saikava: k. cilvē̦ks Auleja. k. kai sakārne ebenda. kuoda zems ebenda, grūdeņi taidi kuodāceņi (Deminutivform) ebenda.

Avots: EH I, 686

kuokalĩtis "?": bērniņi, mani kuokalīši, ar plikiem vē̦de̦riem BW. 2945. nu, mani kuokalīši (zu Pferden), izlaidiet kājas! Alm. [kuokālītis Gramsden, kuõkālītis Bauske, ein Kosewort.]

Avots: ME II, 342

kuõpiespaids ,* der Gesamteindruck: iespaidi netuop savienuoti par vienu kuopiespaidu A. XII, 155.

Avots: ME II, 346

kramavecis, en grindiger Alter: nu pagaidi, kuili, kramaveci, burlaka, es tevi mācīšu Latv.

Avots: ME II, 257

‡ krame̦sls "krāms" Auleja: tiê visaidi krame̦sli, - kaî cūku migs. Vgl. ‡ kramasls.

Avots: EH I, 641

krataļiņa, ein Demin. von einem vorauszusetzenden * krataļa, die Schüttelnde: kratiet, manas krataliņas (Var.: kratiet salmus, kūlējiņi), salmuos graudus nelaidiet BW. 31561.

Avots: ME II, 261

I krimpa, ein mageres Pferd. [Auch als Schimpfwort für eine hagere Weibsperson: pagaidi tik, garā krimpa! Janš. Dzimtene ² I, 381.]

Avots: ME II, 279

kumš (aus kuomeš),

1) seit:
jau trīs gadi, kumš es še dzīvuoju Bers. kuo tu te gaidi, kumš tu esi jau atnācis LP, VII, 1173;

2) solange, bis;

3) wie lange zurück:
kumš tie laiki!

Avots: ME II, 312

‡ kuntužaņi "?": kaidi tavi k.: tarakaņ[i] apēduši, puogas vien pame̦tus[i] BW. 20381.

Avots: EH I, 676

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt ² Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

laidainĩte, Epith. der Maria: laidainīte (laidenīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. laidi, laidi, laidainīte, laidi miežus, laidi rudzus BW. 14027. S. laidene, laidiena. Zu laĩst.

Avots: ME II, 402

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402

I laidene, volksetymologisch an dìena angeschlossen - laiddiena (fälschlich laiddiena geschr.), Demin. laidienĩte, Mariä Heimsuchung, der 2. Juli a. St.: laidenīte (laidainīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. Pēterdiena, lai(d)dienīte atve̦d smuku brūtgāniņu Mag. XX, 3, 124. Jānī (kad Bē̦rzaunē tirgus) gājuši puiši lūkuoties, laidenē (t. i. nedēļu vē̦lāk, kad Vestienā tirgus) jau ierunājuši un cituos rudeņa tirguos dzē̦ruši derības Etn. I 115. Jānī gāju rādīties, laidenē suolīties BW. 33111.

Avots: ME II, 403

[laidêt (linus) Warkl., Lis., = aidin%C3%A2t">laidinât l.]

Avots: ME II, 403

I laids,

1) die Reihe, der Haufe:
krastuo kâ ugunsgrē̦ks čūsku laids rūc Stari II, 581. [šuogad palika zem sniega ve̦se̦ls "làids" (= klājiens) linu Jürg.];

2) die Melodie, Weise:
me̦lnie strazdi svilpuoja vis˙juocīgākuos laidus Purap.;

3) ein angeschweisstes Stück an der Sense:
jāpieliek izkaptij laids Lub.;

4) laidi Spr., [laĩdiņi Riga, laîdi C.], die Seitenbretter oder -hölzer am Boote
[Beielenstein Holzb. 609]; die zu beiden Seiten eines aus einem Stamme gehauenen Bootes angebrachten Bretter, auch pārni, Flügel, genannt, welche das Boot vor dem Umfallen behüten sollen Nerft;

5) der Flug, Galopp;
laidiem, im Galopp, sehr rasch; zuzeiten, bisweilen Ar.; laiduos, vienuos laiduos, im Galopp, sehr schnell: laida pār kalniem un lejām vienuos laiduos A. XII, 416. jūs, kungs, ceļuojat nuo viena laida Rainis;

[6) das fertiggewebte Stück Zeug, das man beim Weben herunterziehy, um weiter weben zu können
Bers.] Vgl. laida.

Avots: ME II, 404

laĩkam [Stuhrof, bis: pagaidi mani, leikam es aiziešu uz māju.] ne˙vienam nevajaga mana pūra kustināt; leikam [Var.: iekam, kamē̦r] lika tautu dē̦ls divi ze̦lta gabaliņi BW. 16650, 2 [aus Gotthardsberg].

Avots: ME II, 446

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413