Paplašinātā meklēšana

[I cir̂sis, eine Art Heuschrecke Borchow, Warkl.]

Avots: ME I, 387

[II cir̂sis, eine Art kleiner Vögel Warkhof.]

Avots: ME I, 387

‡ III cirsis Wessen, die Kirsche.

Avots: EH I, 273

‡ *dàugvìrsis ² , in der Verbind. uz dàugvirša ² , auf dem Dünaufer Kaltenbr.: uz daugvirša atbuoda atne̦s labumu.

Avots: EH I, 310

galˆvvìrsis ² : auch Oknist n. FBR. XV, 166, Sonttaxt.

Avots: EH I, 381

galˆvvìrsis [li. galvãviršis], der obere Teil des Kopfes, der Schädel: pliks galvvirsis MWM. VII, 736. nuoglaudīts galvvirsis VIII, 126.

Avots: ME I, 598

‡ ir̂sis ² , die Hornisse Doblen n. BielU. Dissimiliert aus sìrsis?

Avots: EH I, 431

izdildirsis,

1) ein magerer, abgezehrter Mensch
Mitau, Paddern, Wain.: ej, izdildirsi, ej, kuo nu lielies? Naud.;

2) "jem., der oft furzt"
Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 727

ķirsis: mit ir Wolm., mit ir̂ ² AP., Salis, mit ir̃ AP.

Avots: EH I, 704

ķirsis, die Gartenkirsche (prunus cerasus); ķiršu kuoks, der Kirschbaum; krūmu ķirsis Striesenholz (lonicera) Konv. ^1; ūdens ķirši, cochlearia officinalis Stend. [Nebst estn. kiŕs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 385

‡ me̦l˜ndir̃sis Frauenb. "ein Schwein mit schwarzem Hinterem".

Avots: EH I, 798

plikdirsis BW. 25556, plikdirsa, comm., ein Habenichts.

Avots: ME III, 343

‡ ratvirsis, der Wagenkorb (?): pačamdīja ... ratvirsī Sārts Druvas san 183.

Avots: EH II, 355

‡ sîkstdirsis ² Frauenh., ein Geizhals.

Avots: EH II, 492

sirsis,

1) s. sirsenis;

2) "ein grosser, schwarzer Käfer mit einem Stachel"
Brucken.

Avots: ME III, 847

skuopdirsis, der Geizhals Infl. n. U.

Avots: ME III, 910

tvirsis "?": pēc kāzām visi tādi tvirsti N.-Bartau.

Avots: ME IV, 291

I vìrsis ² : auch Fest.; v. manas kājas grauza BW. 10408 var. ar virsīšu ziediņiem 18271 var.

Avots: EH II, 788

I vìrsis ² Saikava, gew. Plur. virši RKr. II, 68; Nitau n. Etn. 1, 84, (mit ìr) PS., Wolm., (mit ìr ² ) KL, Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Riga, Salisb., das Heidekraut (calluna vulgaris Salisb.): mežā ir virsis Saikava. čūska gāja pa virsi man pakaļ ebenda. sila virši kājas grauž BW. 25934, 4. sila viršu ziediņiem 18271 var. sila viršus kapādams 15994. viršu (Var.: viršņa) ziedu alutiņu 10590. jāsutinājas vannā, kur skujas, nātres un virši aplieti Etn. IV, 115. Zu serb. vrȉjes, r. вéрескъ "Heidekraut", woneben ein gleichbed. virži (s. dies). Deswegen aber braucht man nicht mit Persson Beitr. 505 f., Trautmann Wrtb. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 273 das le. und slav. -s- hier auf -g̑(h)s- zurückzuführen da es auch auf ein k̑ (vgl. gr. ἐρείχη und air. froech dass.) zurückgehen kann.

Avots: ME IV, 612

II virsis,

1): auch (mit ir̂) AP.

Avots: EH II, 788

II virsis Vīt.,

1) = virsus, der Aufstrich auf Fladen, Kuchen: ar mentīti uzsmērē virsi Vīt. 54;

2) = virse 1: pilns ratu virsis nuo viena paša teļa P. W. Šis ar mani tiesāties? 7.

Avots: ME IV, 612

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

apnicinât, tr., verschmähen: viņš neapnicina tādus ceļus B. Vēstn. viņš tik ilgi tejieni aizmirsis, apnicinājis, apvainuojis Druva II, 455 (Baltpurviņš).

Avots: ME I, 109

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

‡ dīves (auch Sing. ?), Verwunderung: nuo bailēm un dīvēm ... aizmirsis muti aiz-taisīt Mekons Barons M. 1870, S. 15.

Avots: EH I, 326

ìeduõmât, auf etwas verfallen, auf etwas kommen, sich an etwas erinnern: "tad es aiziešu", viņš piepēži ieduomāja Apsk. v. J. 1905, S. 546. tu ne˙maz nevari ieduomāt, cik es vientulīgs jūtuos Vēr. I, 1199. tu arī par visu ieduomā! Blaum. cik es tevi ieduomāju, tik es gauži nuoraudāju BW. 3257. ieduomāju nemākuot četru nīšu audekliņa BW. 7327. var. Refl. - tiês,

1) auf etwas verfallen, sich an etwas erinnern, eingedenk werden, sich an etas erinnern, eingedenk werden:
viņš tikai ieduomājās naktī, ka viņš grāmatu aizmirsis LP. VII, 84. viņš ieduomājās sava tē̦va A. XI, 98. pats ieduomājas e̦sam debesīs LP. IV, 19. ne˙vienas meitas ne ieduomāties atrast LP. V, 110;

2) sich einbilden.

Avots: ME II, 12

izmuõzêt, tr., zum besten haben, zum Narren halten, anführen, überlisten, den Sieg davontragen, gewinnen: kalps pārgājis itin priecīgs mājās, ka ve̦lnu tâ izmuozējis LP. VI, 388. es kāršu spēli aizmirsis, mani smalki izmuozēja A. XVI, 301, C., PS.

Avots: ME I, 775

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

kaĩrîgs ,*

1) reizbar:
muokas... viņu padarīja jūtelīgu un kairīgu RKr. XII, 409;

2) reizend:
tā nebija vairs viņa, zemes veidā kairīgā Asp. Adv. kairīgi: ķirsis kairīgi pret pļavu sniedzas Rainis Gal s un sākums 41.

Avots: ME II, 134

‡ V ķìlis Ramkau "smags cirsis ar gariem zuobiem kuoku tēšanai". Zu ķĩlis I?

Avots: EH I, 706

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

sir̂senis (apoln. sierszeń) Kl., Prl., Lis., Golg., Selb., Arrasch, Drosth., Kreuzb., Meselau, Heidenfeld, sir̂senis ² Zögenhof, Sessau, sìrsenis C., Wohlf., sirsenis U., Memelshof, sir̂sins (li. širšinas) Mar. n. RKr. XVII, 124; A.- Schwanb. n. FBR. V,151, Wolm., Ronneb., Trik., Smilt., sirsans Duomas II, 132, sir̂snis ² Siuxt, sirsis (li. širšys) U., Brucken, die Hornisse, grosse Wespe U.; ein zorniger Mensch Ar. zu apr. sirsilis, ahd. hornaz, lat. crābrō "Hornisse", s. Trautmann Wrtb. 305 f. und Walde Wrtb. ² 197.

Avots: ME III, 847

skujiens, der Nadelwald: neduod manis, māmuliņa, skujienā, virsienā! virsis manas kājas grauza, skujas bira vainagā BW. 10408 var.

Avots: ME III, 902

skùrbulis C., Ermes, skur̃bulis Karls., Lin., Wain., skùrbulis ² Fest., skur̂bulis ² Bauske, Dunika, Salis, Ruj., Adiamünde, skur̃buls Iw., der Rausch, Dusel, der Schwindel: galvā (sc.: tam bija) skurbulis A. XX, 82. vai tad vēl tev tas skurbulis nav izgājis? Wain. nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89. tuo Lazda savā skurbulī bij aizmirsis Latv.

Avots: ME III, 906

uzdìrst, scheissen auf (perfektiv): te kas uzdirsis uz ceļa.

Avots: ME IV, 325

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à ² ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â ² ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à ² ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â ² ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle ² ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â ² ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à ² ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) ² Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) ² Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi ² Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. ² 1144, vilku vàle Jürg., (mit à ² ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â ² ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte ² Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. ² 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) ² Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes ² , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

II virsa, = irsis">virsis I (?): ja virsai ziedi vairāk tik augšgaluos. tad rudzi agri jāsēj Etn. II, 73.

Avots: ME IV, 610

I vìrsãji Nötk., PS., virsāji ² Kl., Lubn., virsāji Erlaa, vìrsēji ² Mar., virsēji U., virseji L., das Heidekraut (calluna vulgaris Salisb.): septembra mēnesi . . . saukuši par . . . virsāju mēnesi, juo šai mēnesī zied virsāji Etn. IV, 100; virsājs Mar., ein mit Heidekraut bewachsener Platz. Zu virsis I.

Avots: ME IV, 611

virsiêns, ein Ort, wo Heidekraut wächst Sessw.; abgeschnittenes oder abgepflücktes Heidekraut (kollektiv) Kl., KatrE.: ruden ganu virsienā . . .: ruden zied virsieniņš (Var.: virsis ) BW. 29044. neduod manis . . . virsienā: virsis manas k,ājas grauza 10408 var.

Avots: ME IV, 612

I vìrsnis ² Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, virsnis Lubn., Preili, virsne Spr., (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Plur. viršņi Aiviekste, Kreuzb., virsnes U., Aiviekste, Kreuzb., Wessen, = irsis">virsis, Heidekraut: zied silā viršu lauki Dz. V. sila virsnis Domas II, 137. zem priedēm virsnis Sudr. E. zilsarkanie viršņi Vēr. II, 137. viršņu kalnu ganīdama viršņu viju vainadziņu BW. 4681. ruden zied viršņu kalni 7456. ruden guovis viršņus ēda 7456 var. viršņi (Var.: virši) manas kurpes plēsa 18272, 13 var. pe̦lavu vietu var izpildīt virsnes (virši) Būvmācība 77. tīru nuo apģē̦rba virsnes un sūnas Stari 26. - purvja (?] virsnes, Gagel, Sumpfmyrthe (myrica gale) Mag. IV, 2, 77.

Avots: ME IV, 613

I virze,

1) s. vir̂za;

2) = irsis">virsis: caur siliņu nevediet: sila virze (Var.: virši) kājas bada BW. 18272, 9 var. Zur Bed. 2 vgl. virzis.

Avots: ME IV, 619

vir̂zis (li. viržỹs "Heidekraut") AP., Plur. vir̂ži ² Magnushof, Salis, = irsis">virsis. Zur Wurzel von varza. s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 273.

Avots: ME IV, 620