appirsties
[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦damā 34479, 3.]
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'irsties' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'irsties' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10)
atpirsties
[atpir̂stiês, zur Genüge furzen: atsapirda kumeliņš, pretim kalnu te̦cē̦dams BW. 34452 var.]
Avots: ME I, 181
Avots: ME I, 181
iesirsties
[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.
Avots: ME II, 63
Avots: ME II, 63
irsties
irstiês, prt. -suôs, -ĩjuôs, sich ärgern, zürnen (bes. in der Zstz. mit sa-): vai tad tu nu atkal irsies kâ dusmu pūce Naud. [Zu li. aršýtis "zornwütig toben"?]
Avots: ME I, 710
Avots: ME I, 710
nopirsties
[nùopir̂stiês, (mit Behagen) einen Furz von sich geben: vedējiņi nuospirdās, nuo kumeļa nuolē̦kdami BW. 34479, 4.]
Avots: ME II, 829
Avots: ME II, 829
nosirsties
‡ nùosirstiês, = nùosir̂ditiês: popi nuosirdās, kam jis atjēme juo drēbes Pas. XII, 211 (aus Preiļi).
Avots: EH II, 85
Avots: EH II, 85
sairsties
sa-irsiês, Part. praet., verärgert: diez, kas nu saimniecei ; . . sairsusēs; sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31 (aus der Umgegend von Doblen).
Avots: ME II, 637
Avots: ME II, 637
sapirsties
sapir̂stiês, einen (starken) Furz von sich geben BW. 35133: sapirdās tautu dē̦ls, manu pūru pace̦ldams 35563.
Avots: ME II, 700
Avots: ME II, 700
sirsties
virstiesa
vìrstìesa, das obere Gericht: zemes virstiesa Konv. 2 418, das Oberlandgericht. kara virstiesa, das obere Kriegsgericht. viņš bija padsmitām reižu bijis virstiesā MWM. VIII, 590.
Avots: ME IV, 614
Avots: ME IV, 614
Šķirkļa skaidrojumā (16)
atskabarga
atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,
1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;
2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]
Avots: ME I, 191
1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;
2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]
Avots: ME I, 191
cirkas
cir̃kas [Ruj., cìrkas 2 Bers., Locken], cir̃stas [Salis], U., [cir̃kstes Ruj., Bers.], Krollen im Garn. [Wohl nebst cirta "Locke" zu cirsties "sich kräuseln"; vgl. auch Petensson Vergl. slav. Wortst. 14.]
Avots: ME I, 385
Avots: ME I, 385
cirst
cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,
1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;
2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;
3) hauend etw. hervorbringen,
a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,
b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;
4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;
5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;
6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;
7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,
1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;
2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;
3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]
Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1
Avots: ME I, 387
1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;
2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;
3) hauend etw. hervorbringen,
a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,
b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;
4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;
5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;
6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;
7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,
1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;
2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;
3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]
Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1
Avots: ME I, 387
cirta
I cir̃ta [Ruj., Salis; cìrta C.], die Locke: matu, auch vilnas cirtas. dzijas me̦tas cirtās, das Garn kräuselt sich. [Zu cirsties "sich kräuseln".]
Avots: ME I, 387
Avots: ME I, 387
iebilst
ìebilˆst, ‡
3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,
1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;
2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;
3) "eigensinnig sein"
Celm.; "irsties">iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;
4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.
Avots: EH I, 503, 504
3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,
1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;
2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;
3) "eigensinnig sein"
Celm.; "irsties">iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;
4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.
Avots: EH I, 503, 504
iecirst
ìecìrst,
1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;
2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;
3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;
4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;
5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;
6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,
1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;
[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];
4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;
5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,
1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;
2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.
Avots: ME II, 6, 7
1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;
2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;
3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;
4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;
5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;
6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,
1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;
[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];
4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;
5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,
1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;
2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.
Avots: ME II, 6, 7
ievirst
ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,
1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;
2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;
[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]
Avots: ME II, 89
1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;
2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;
[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]
Avots: ME II, 89
izvirst
izvìrst (išvir̃sti), intr.,
1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. 2 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;
2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.
Avots: ME I, 830
1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. 2 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;
2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.
Avots: ME I, 830
nodelverēt
nùodelverêt, ‡
2) sich gesehwätzig äussern (?):
"... tâ . jau var aizmirsties, pa kuŗiem vārtiem iebraucis, pa kuŗiem jāizbrauc," lielais mutelnieks nuodelverēja P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.
Avots: EH II, 39
2) sich gesehwätzig äussern (?):
"... tâ . jau var aizmirsties, pa kuŗiem vārtiem iebraucis, pa kuŗiem jāizbrauc," lielais mutelnieks nuodelverēja P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.
Avots: EH II, 39
padsmiti
padsmiti (aus padesmiti),
1) die Zahlen zwischen 10 und 20:
padsmituo [mit der Endung der bestimmten Adjektiva] gadu meitenes MWM. VIII, 651. viņš ir iekš padsmitiem gadiem Mag IlI, 1, 18. kuŗā padsmitā tad šim jau ir? A. XIII, 474;
2) sehr viel:
viņš bija padsmitām reižu bijis virstiesā MWM. VIII, 590. viņš nu vairs neskaita vēžu metieniem bet kāliem un jau padsmitiem Aps. Geschrieben auch: pacmiti (s. dies).
Avots: ME III, 18, 19
1) die Zahlen zwischen 10 und 20:
padsmituo [mit der Endung der bestimmten Adjektiva] gadu meitenes MWM. VIII, 651. viņš ir iekš padsmitiem gadiem Mag IlI, 1, 18. kuŗā padsmitā tad šim jau ir? A. XIII, 474;
2) sehr viel:
viņš bija padsmitām reižu bijis virstiesā MWM. VIII, 590. viņš nu vairs neskaita vēžu metieniem bet kāliem un jau padsmitiem Aps. Geschrieben auch: pacmiti (s. dies).
Avots: ME III, 18, 19
pārcelt
pãrcelˆt, tr.,
1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;
2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;
3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,
1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;
2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;
3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],
a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;
b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.
Avots: ME III, 151
1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;
2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;
3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,
1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;
2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;
3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],
a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;
b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.
Avots: ME III, 151
pārcirst
pãrcìrst, tr., durch-, entzweihauen: ar zuobinu pārcē̦rt ābuolu divās daļās LP. IV, 100. Refl. -tiês,
1) hauend sich überanstrengen;
2) hinüberspringen, hinübergeraten:
valuodā daži vārdi dažkārt pārcē̦rtas pār savām ruobežām B. Vēstn.;
[3) sich entzweihauen:
vērsis... lika pārcirsties sevi... pušu Pas. III, 320.] Subst. pãrcìršana, das Entzweihauen; pãrcìrtẽjs, wer entzweihaut; pãrcìrtums, das Entzweigehauene, die Hiebwunde: labs līdzeklis pret pārcirtumiem ir skābs krējums Etn. N, 2.
Avots: ME III, 152
1) hauend sich überanstrengen;
2) hinüberspringen, hinübergeraten:
valuodā daži vārdi dažkārt pārcē̦rtas pār savām ruobežām B. Vēstn.;
[3) sich entzweihauen:
vērsis... lika pārcirsties sevi... pušu Pas. III, 320.] Subst. pãrcìršana, das Entzweihauen; pãrcìrtẽjs, wer entzweihaut; pãrcìrtums, das Entzweigehauene, die Hiebwunde: labs līdzeklis pret pārcirtumiem ir skābs krējums Etn. N, 2.
Avots: ME III, 152
pirdināt
sadarīt
sadarît, tr.,
1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;
2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;
3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;
4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,
1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;
2) = irsties%20I">apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?
Avots: ME II, 607, 608
1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;
2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;
3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;
4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,
1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;
2) = irsties%20I">apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?
Avots: ME II, 607, 608
sirties
sir̃ties, siŗuôs od. sir̃stuôs, sīruôs Karls.,
1) sich ärgern, zümen:
nevajaga uz mani sir̃ties Janš. Dzimtene 2 I, 289. es uz tevi . . . nesirstuos un ne˙kad nee̦smu sīrusēs ebenda;
2) erschrecken
(intr.) Neik., W.-Livl. n. U. In der Bed. 1 ist sirties wohl eine Neubildung (z. B. nach mirstu: mirt) nach dem prs, sirstuos für *sirsties (prt. *sirduos), vgl. sirstīties. In der Bed. 2 zu sērmelis?
Avots: ME III, 848
1) sich ärgern, zümen:
nevajaga uz mani sir̃ties Janš. Dzimtene 2 I, 289. es uz tevi . . . nesirstuos un ne˙kad nee̦smu sīrusēs ebenda;
2) erschrecken
(intr.) Neik., W.-Livl. n. U. In der Bed. 1 ist sirties wohl eine Neubildung (z. B. nach mirstu: mirt) nach dem prs, sirstuos für *sirsties (prt. *sirduos), vgl. sirstīties. In der Bed. 2 zu sērmelis?
Avots: ME III, 848
zāpugs
zāpugs, der Schreck (?): nuo zāpuga... es vēlē̦tuos... aizmirsties Plūd. Pirmie akordi 25. Aus r. запуг.
Avots: ME IV, 699
Avots: ME IV, 699