I izir̃t [li.
išìrti],1) sich auftrennen, zerstieben Druw.:
šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460.
kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;
2) zerstieben, dahinschwinden: [le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap.
šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39.
strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;
[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg): ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].
Avots: ME I,
743