I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

I izir̃t, ‡ Subst. izirums "ausgetrennte [?] Stelle eines Hauses" BielU.

Avots: EH I, 451

[II izirt, tr. und intr., hinaus -, herausrudern.]

Avots: ME I, 743

II izirt (li. išìrti ), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., heraus-, hinausrudern (intr.): nuo krasta niedram i. vaļējā ūdenī.

Avots: EH I, 451

[III izirt Arrasch, Borchow, = iznirt: zivs izira nuo dziļuma.]

Avots: ME I, 743