Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'izkaust' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'izkaust' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizkaustīt
àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
izkaust
izkaust (li. iškaũšti "выгрызть"), tr., ausscharren, aushöhlen Zabeln: izkauš ar miruoņa ruoku pe̦lnus LP. V, 402. ve̦lns izkausis klintī alu V, 413. [izkauš kapam ar ruokām abas malas LP. II, 80.]
Avots: ME I, 749
Avots: ME I, 749
Šķirkļa skaidrojumā (5)
ieskaust
II ìeskaust, [eingraben, einstecken? vgl. izkaust]: pļavā jāieskauš tai vietā, kur ceļ kurmis, bē̦rzu lapu kruonis Etn. II, 123.
Avots: ME II, 65
Avots: ME II, 65
izklausīt
izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,
1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
Avots: ME I, 752
1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
Avots: ME I, 752
kaušķis
III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.
Avots: EH I, 596
Avots: EH I, 596