Paplašinātā meklēšana

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

izlikt, ‡

3) darstellen, auseinandersetzen
(r. изложить!): tur viss tik jauki izlikts Janš. Dzimtene IV, 134 (ahnlich 193); ‡

4) verausgaben, ausgeben
Frauenb.: skuopulis ne˙kā negrib i.

Avots: EH I, 463

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

[àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55

balêt,

1): lini bal Siuxt n. BielU. balē (III prs.) ... āda Pas. II, 177. Refl. -tiês: izlikt, aude̦klu b. Golg.

Avots: EH I, 200

bals, die Bleiche: man lini vēl uz bala Siuxt (baluojas). viņš paķer uz bala nuolikto aude̦klu Etn. II, 64. balā jeb uz bala izlikti lini P.

Avots: ME I, 254

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

nùolikt,

1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;

3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;

4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;

5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡

7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,

1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II ² , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡

4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡

5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡

6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡

7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.

Avots: EH II, 62

paģist,

1): paģiduši vajadzību Jauns. Augšz. 141. paģidu, ka man nauda zūd Heidenfeld, Sackenhausen, Saikava;

2): mit Fürsorge an jem. denken (?):
viņa tuo visur paģied aizstāvē̦dama un aizrunādama PV. Refl. -tiês, ‡

2) bemerken :
ne˙maz nepaģiduos, ka viņš jau aizgājis Meselau; ‡

3) "izlikties; šķist" Auleja.

Avots: EH II, 136

pagùodinât, pagùodît, tr.,

1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;

2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,

1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;

2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.

Avots: ME III, 33

‡ palàbuôtiês ² (mit hochle. ā aus ē, ?) Gr.-Buschh. "izlikties labs, lai gūtu uzticību".

Avots: EH II, 149

I pliksnis, ein Habenichts, ein armer Schlucker Fest., Gr.-Buschhof: viņš apģērbās pieklājīgāk ..., juo negribēja izlikties par pliksni tīšām Akurater.

Avots: ME III, 344

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

II ribinât, undicht ausbreiten Talsen, "izlikt">re̦ti izlikt": sāka linus ribināt, lai Iabāki tilst. sagrieztus ābuolus ribina, kad tiek kaltēt Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. ribema "zerstreut sein")?

Avots: ME III, 522

sabriêdêt, sabriêdinât Spr., Sassm., tr., quellen, anschwellen lassen: izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū sabriedēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. riteņus ieme̦t dīķī, lai viņus sabriedinātu Lieventhal. dievs sabriedināja mušas par dunduriem LP. VII, 1163.

Avots: ME III, 597

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

satvinkt, intr., (durch Feuchtigkeit) quellen (perfektiv): izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū, lai satvinkst ² Dond.

Avots: ME III, 770

‡ segnis,* der Bettschirm, die spanische Wand: nuopirka mazu segni, kuo aizlikt guļas vietai priekšā Jauns. R., dz. un j. 44. puse nuo ... istabas bij ar ... saliekamiem segņiem nuodalīta tā kâ uotrā te̦lpā Raksti IV, 41.

Avots: EH XVI, 475

‡ šķḕ̦rst ² , Adv., = šķḕ̦rsām: miets š. aizlikts priekšā Auleja. š. gaŗum Pilda, kreuz und quer.

Avots: EH II, 635

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene ² II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene ² III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36

tals Wid., Nötk., = tale II: lini ir uz tala Festen. aude̦klus liek uz tala (pļavas, nuoras) talāt, balināt Nötk. lini izklāti talā Bers. atkarājas nuo mārka un tala Vīt. 25. izlikt veļu uz talu Nötk.

Avots: ME IV, 128

ùda ² Mar. n. RKr. XVII, 126,

1) der Angelhaken
Lasd., (mit û ² ) N.-Bartau; eine Art Angel Kalzenau, Lubn., (mit ũ ) PlKur., (mit û ) AP., Arrasch, die Setzangeln Peb. n. U., (mit ù ) Jürg., (mit ù ² )Bers., KatrE., Kl., Meiran, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, die Hechtangel Peb. n. U.: ūdas likt (A. v. J. 1897, S. 231), izlikt, ielikt, Angeln setzen. ar me̦ncām, kuŗas ķer ar īpašām makšķerēm jeb ūdām Janš. Nīca 24. kumuosu ar visu ūdu rīdams Apsk. v. J. 1903, S. 388; ūdas, grosse Buttenangel St.;

2) der Hamen
Allunan n. U. Nebst li. ũdas "Aalschnur" und uda (bei Geitler Lit. Stud. 118) "Angelschnur" aus r. удá "Angel".

Avots: ME IV, 404

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izlikti%C3%AAs">izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352