Paplašinātā meklēšana

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45

izrakt, Refl. -tiês, ‡

2) = izkastiês ‡ 2.

Avots: EH I, 476

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

‡ izraktenis* etwas Ausgegrabenes (z. B. Erz, Steinkohlen).

Avots: EH I, 476

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

‡ âžuõme ² NB. "izraktas">aiz jūrmalas kāpām izraktas, nuolīdzinātas lejas, kuŗās stāda kartupeļus". Aus *āz-juome (zu juõma I).

Avots: EH I, 196

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

‡ grāvijs Saussen, mit Gräben durchzogen: lauks (tīrums, zemes gabals) ir g., ja tur izrakts daudz grāvju FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 401

I izduobêt,

2): ausgraben
(izrakt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 444

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt">izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

izracinât, tr., fakt. von izrakt, ausgraben, aufwühlen lassen (von Schweinen) Spr.

Avots: ME I, 788

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

sarakt, ‡

2) aufwühlen:
kaŗaspē̦ks jiem smagi saraka laukus Kaltenbr. cūkas klē̦vu sarakušas Warkl. kurm[i]s saraka tev dārziņu, Jānīt[i]s saraks vainadziņu Tdz. 39130; ‡

3) (viele) vergraben:
izraktuos puôdus saruok citā vietā Pas. XV, 56; ‡

4) s. ciêt, grabend zuschütten (verschütten):
puika ar palaidnību saracis grāvi ciet Salis. tik aukstā ziemā nedabūja miruoni s. ciet, juo zeme bij sasalusi Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) grabend sich überanstrengen
Saikava: ve̦cais smagi saracies; ‡

2) "?": mazi sivēntiņi kādreiz saruokas (wühlen sich hinein in die Streu?),
bet lielās cūkas neruok savu midzeni Siuxt. cūkas jau reizēm saruokas, lai tu vai cik sausu pakaisi AP.

Avots: EH XVI, 440

slẽpes: ein zum Steineführen dienender, nur aus Sohlen bestehender Schlitten Ramkau; par slèpēm ² sauc divas ar saknēm izraktas un ar šķēršļiem savienuotas balciņas akmeņu vešanai (vasara); līkuos galus uzliek uz ratu priekšējās ass, un uz šķēršļiem sakrauj akmeņus Saikava; ein kleiner Schlitten zum Balkenführen im Sommer ebenda.

Avots: EH II, 524, 525

slūpe,

1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;

2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;

3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME III, 943

‡ spuñdiņš Frauenb. "īss, mazs gabaliņš nuo mē̦ra": palika neizrakts nuo grāvja tikai tāds mazs s.

Avots: EH II, 564

uzrakt,

1) aufgraben, aufwühlen, auflockern
LKVv.: u. zemi. uzruok dārzā duobes Vēr. II, 1299;

2) grabend finden:
u. naudu;

3) losgraben, von neuem aufgraben:
uzraka atkal tās ūdens akas... kuo... licis izrakt I Mos. 26, 18. Refl. -tiês,

1) beim Graben zum Vorschein kommen:
man uzrakās naudas puôds Wolm.;

2) grabend geraten auf:
uzrakāmies uz naudas puôda Sessw.

Avots: ME IV, 371