àusîtiês (zu
àuss), austies [?] Purap.,
1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen: es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730.
kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;
2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen: puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb.
sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;
3) sich unsinnig gebärden, albern: kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526.
Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]Avots: ME I,
227