Paplašinātā meklēšana

àizkapât, etwas abhacken, anhacken: vanagam aizkapāt spārnus.

Avots: ME I, 30

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

apkapât [li. apkapóti], tr., behacken: apkapā uošiem mizu Vēr. I, 526. apkapāja sila priedi BW. 15507. baltajam ābuolam galus vien apkapāju BW. 28671, 1.

Avots: ME I, 93

atkapât ‡

4) weg-, abmähen (bei der Mahd übriggebliebene Getreide- od. Grasbüschel)
Frauenb.: ej viens, atkapā lauka malā atlikumus! Refl. -tiês, ‡

3) sich erwehren
Dunika: man uzkrita tik bļauri suņi, ka gan˙drīz nevarēju nuo viņiem a.

Avots: EH I, 146

atkapât [li. atkapóti], tr., freqn.,

1) ab-, weghacken:
le̦du nuo durvim,

2) hackend stumpf machen:
dzelzi das Hackeisen, mit dem man Blätter zur Nahrung für die Schweine zerhackt;

3) n. U. aufhacken, Mühlsteine schärfen.
Refl. -tiês:

1) beim Hacken stumpf werden;

2) zum Überdruss hacken.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

[ìekapât,

1) einhacken:
iekapāt le̦du, lai neslīd N. - Peb. kuoks dzenējuot iekapāts, tâ ka var nuokalst Nigr. bē̦rns iekapājis sev kājā Jürg.;

2) ein bestimmtes Quantum zu einem bestimmten Zweck zerhacken:
es jau cūkām zâles iekapāju Ruj.;

3) hackend herzustellen beginnen:
sile iekapāta Ruj.;

4) durchprügeln:
zirgs iekapāts Nigr.]

Avots: ME II, 25

izkapât,

1): sili ar kapli i. (= izgrebīt) Popen.

Avots: EH I, 453

izkapât (li. iškapóti, [slav. iskopati]),

1) aushacken, aushauen:
kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210. ar savu pātadziņu suņam acis izkapāju 13961. ciema puiši nemācēja ne silītes izkapāt 7255;

2) ausröffeln:
mē̦slus Heniņ;

3) zerfressen (von Motten):
vadmalu, zeķes (gew. sakapāt). Refl. - tiês,

1) sich gehörig prügeln, sich zanken:
ta tad ar žīdiem izkapājāmies, kâ izkapājāmies Mag. XIII, 3, 52;

[2) sich abquälen
Wid.;

3) zur Genüge hacken].

Kļūdu labojums:
kâ izkapājāmies = ka izkapājāmies

Avots: ME I, 747, 748

kapât,

2): k. zirgu, ein Pferd unaufhörlich mit der Peitsche schlagen
Dunika. stiba ruokā, un kapā bē̦rnus Siuxt. "schlagend treiben" Frauenb.: kas jūs kapā, ka Jums tâ jāskrien? ‡

5) k. zemē lauku, ein Feld abmähen
Frauenb. Refl. -tiês, ‡

4) sich (selbst) schlagen
Popen: guovs kapājas ur asti; ‡

5) "schlecht mähen"
Frauenb.: viņš tikkuo var līdzi k. citiem pļāvējiem; ‡

6) k. cauri Frauenb. "sich durchschlagen, sich durchbehelfen (mit schlechter Kost oder bei schwererer Arbeit)".

Avots: EH I, 586

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kapâtãjs [kapótojis], einer, der hackt, nagt, frisst: tīklus tarājuot, jāsauc žurkas par kapātājiem LP. VII, 380.

Avots: ME II, 158

‡ kapātuve, ein Trog, in dem Blätter fürs Vieh gehackt werden Zvirgzdine.

Avots: EH I, 586

kāpâtuvis: auch Kurmene, Oknist.

Avots: EH I, 586

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

nùokapât, ‡

2) stark verprügeln
Siuxt: es tev ņemšu nuokapāšu tavus nagus; mehreremal schlagen Popen: kad guovs nuosvīdusi, tad tā januokapā ar puceņu vici; ‡

3) schlagend beschmieren
Popen: guovs kapājas ar asti un visu galvu nuokapā ar mē̦sliem.

Avots: EH II, 51

nùokapât [li. nukapo`ti], tr., abkappen, abhauen, abschlagen: zarus, vārpas, pātagu. baltajam ābuolam gali vien nuokapāti BW. 28671, 1.

Avots: ME II, 794

[pakapât (slav. pokopati), ein wenig hacken: p. salmus.]

Avots: ME III, 40

pãrkapât: flüchtig (liederlich) zerhacken Auleja, Frauenb.

Avots: EH XIII, 202

[pãrkapât, durchhacken: p. bietes.]

Avots: ME III, 159

pìekapât,

1) ein grosses Quantum zerhacken
od. klein hauen: p. klēpi žagaru; cūkām ēdamuo;

2) zur Genüge hacken:
nevar vien piekapāt.

Avots: ME III, 255

sakapât: s. zirgam ādu Dunika, (mit einer Peitsche) einem Pferd die Haut bis zum Bluten zerschlagen. ‡ Refl. -tiês, sich zerhauen, hauend sich stark verletzen: tu kâ muļķītis pa˙visam sakapāsies Pas. VIII, 301.

Avots: EH XVI, 415

sakapât, tr., zerhacken, zerschneiden, zerstücken, zernagen: sakapāju (Var.: sašķaidīju) tautu galdu deviņiem gabaliem BW. 13602. upuri būs sakapāt gabaluos II Mos. 1, 6. lai lasītāju sakapājuot gabalu gabaluos LP. VII, 525. circenis sakapā drānas Etn. II, 124. ja circeņus dedzina, tad tie zeķes sakapā ebenda. kuodes tuos sakapās kâ vilnu Jesaias 51, 8. - sakapāta gaļa, Hackfleisch.

Avots: ME II, 645

uzkapât,

1) auf etw. hacken, hauen
(perfektiv): ar dzelzi uzkapāt uz kājas;

2) auf-, loshacken, -hauen:
uzkapāt le̦du, lai neslīd. uzkapāt sakaltušu zemi. uzkapāt kāpuostus, die Erde um die Kohlpflanzen mit der Hacke auflockern;

3) ein gewisses Quantum hacken (perfektiv): uzkapāt žagarus, cūkām lapas:

Avots: ME IV, 339

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

kapaiņi: "1" und "2" ME. II, 157 zu streichen; kapāt ar izkapti salmus kapaiņuos guovīm Janš. Mežv. ļ. II, 90.

Avots: EH I, 586

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158

II ļepêt: čūkas ļepē sakapātas luknes Sonnaxt. lieliem kumuosiem ļ. mīkstu biezpienu Lis.

Avots: EH I, 771

nùokaisît, tr., bestreuen: celiņš nuokaisīts sakapātām eglītēm Austr. [Refl. - tiês,

1) sich bestreuen:
bē̦rns nuokaisījies ar smiltīm Dond. ceļš nuokaisījās salmiem C.;

2) streuend
(intr.) hier und da herunterfallen: milti ne̦suot nuokaisījās Bauske;

3) zur Genüge streuen:
es šuodien nuokaisījuos mē̦slus Warkl.]

Avots: ME II, 793

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene ² 66.]

Avots: ME III, 37

ruñkulis Wolm., Salis, Serbigal, AP., rùnkulis ² Prl., Preili, ruñkuls Ruj., Ronneb., rùnkuls ² Nerft, auch runkuļbiete Wid., runkuļrācenis U., die Runkelrübe: tu iesēsi runkuļus tīrumā A. v. J. 1897, S. 230. runkuļu dārzs Stari III, 225. padzirdīšu ar kapātiem runkuļiem Sniega pārslas - mamuta runkuļi Peņģ. Sakņu dārzs 40, eine Art Beeten. Aus d. Runkel.

Avots: ME III, 562

sašaũdît, tr., freqn., (mit einer Peitsche) stark schlagen Wid.; (mehrfach) zerschiessen, schiessend verwunden Wid.: tur guļ vīri... sašaudīti, sakapāti BW. 31933, 21. Refl. -tiês, sich (ptötzlich) unruhig hin und herbewegen: Līrums savādi sašaudījās un atvirzījās nuo viņas Veselis Saules kapsē̦ta 143.

Avots: ME III, 753

stèķêt ² Golg., (Balken mit dem Plattbeil) bekanten St., U., behauen: nelūkuoju... stēkē̦tu (= tē̦stu) istabiņu BW. 9920 var. vai stēķē̦ti, ē̦ve̦lē̦ti, vai ar cirvi apkapāti 20147.

Avots: ME IV, 1063

striena,

1) striênas ² Kalleten, acc. pl. strienus MWM. VI, 193, die Hinterbeine, Lenden:
viņš sāka zirgu ar vicēm kapāt pa ceļiem un strienām (auch in Rutzau) CTR. I, 20. ar... nātru sauju abām (meitām) pa striênām ² ! Janš. Dzimtene ² III, 375;

2) "?": ūdenszâle ruda līdz zemei strienas vij R. Sk. II, 38. Entlehnt aus žem. strienos < s(t)rė´nos (mit ė´ z. B. in Lazdijai im Suwalkischen) "Lenden"
(s. dazu Walde Vrgl. Wstb. II, 633 und 705).

Avots: ME IV, 1093

trikšķêt, -u, -ẽju, krachen (?): iekapāt zem aires trikšķuošā gālē Vēr. II, 1201.

Avots: ME IV, 236