Paplašinātā meklēšana

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

atkaŗuôt, ‡,

2) Widerstand leisten:
es viena nevarē̦tu pret visiem a. Janš. Bandavā I, 401.

Avots: EH I, 146

atkaŗuot, tr., zurückerobern: zemi, salu.

Avots: ME I, 165

dũkaruôt,

1): auch Kalnazeem.

Avots: EH I, 347

ìekaŗuôt, erobern: ķēniņš bij iekaŗuojis visu viņa valsti LP. IV, 68. iekaŗuoja baruona uzticību MWM. VIII, 730. Subst. ìekaŗuôšana, die Eroberung: sociālas cīņas iekaŗuojumi Stari III, 173.

Avots: ME II, 25

ìekaŗuôtãjs, der Eroberer: Aleksandrs Lielais, lielākais iekaŗuotājs Konv. 71.

Avots: ME II, 25

izkaŗuôt,

3): te btjis tukšs izkaŗuots zviedru kaŗa laikā Seyershof. ķērniņa dē̦ls bijis izkaŗuots pa˙visam nabags Pas. IV, 393 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 453, 454

izkar̀uôt,

1) ausringen, ringend enden:
ķēniņš kaŗu izkaŗuojis LP. VI, 792. cīņa jau sen izkaŗuota Vēr. II, 820;

2) erringend, ringend erweben:
brīvību, uzvaru. tautas izkaŗuo līgavu BW. III, 1, 153;

3) kriegend, irngend verwüsten, vernichten:
māca viņam rādījusēs tukša, gluži kâ izkaŗuota JU.;

4) bezwingen (ungew.):
lai tu grē̦kus izkaŗuo GL. Refl. - tiês,

1) sich erringen, in seinem Vorteil zu Ende ringen:
mums nuole̦mts pašiem izkaŗuoties šuo dārguo ruotu Kronw.;

2) zur Genüge kämpfen:
kuo es savā laikā ar viņiem nee̦smu izkaŗuojies Aps.

Avots: ME I, 748

kaikaruôt "pfuschen, sudeln" Wid.; zu kaikaris 3.]

Avots: ME II, 132

kakaruôts, zottig, zerlumpt: kur tu teci, vilku māte, kakaruotu pakaļiņu BW. 30599.

Avots: ME II, 137

kankaruôt, ‡

2) viņš kankaruo visu nakti, er ist die ganze Nacht unruhig, verdriesslich und stört andere
(in einem handschritl. Vokabular). - Zur Bed. vgl, auch ‡ àizkankaruôt.

Avots: EH I, 584

kankaruôt, intr., klägich sprechen Degl. MWM. 1896, 467.

Avots: ME II, 155

kankaruôts, = kànkarains BW. 31888.

Avots: ME II, 155

kaŗuôt, ‡

2) zänken, streiten
AP.; ‡

3) tr., sehelten, heruntermachen
Seyershof: kad ne˙viens viņu nekaŗuo, tad viņš ne˙kuo nekaŗuo ar; ‡

4) bekämpfen:
mani kaŗuo cilvē̦ks... Pas. I, 185. Refl. -tiês: sich prügeln, streiten Bērzgale:

Avots: EH I, 591

kaŗuôt (li. kariáuti), intr., kriegen, Krieg führen: ej pruojām, kaŗa māte, gan tu biji kaŗuojuse BW. 26117. kaŗuot pret nuolē̦mumu LP. III, 27. ierauga kaŗus kaŗuojuot BW. 32099, 1. Refl. - tiês, miteinander Krieg führen, kämpfen: pieci šķē̦pi tavās ruokās kaŗuojas, krustinās (Rätsel) Tr. III, 33. es aizgāju jūriņā ar ziemeli kaŗuoties BW. 30873, 1. [kāpēc krievs ar turku kaŗuojuoties Janš. Dzimtene ² I, 73.] kaŗi kaŗuojas tagad juo sīvi LP. V, 303. apakš mana zuobentiņa simtiem kaŗu kaŗuojās BW. 18757; 31923. Subst. kaŗuôtãjs, der Streiter, Kämpfer. Vgl. auch acc s. kariausnan "Streit".

Avots: ME II, 166

karuote: karuôte (mit r !) Baltinow n. FBR. XI, 129, N.- Peb.

Avots: EH I, 590

kaŗuôte: auch (mit uô ² ) Behnen n. FBR. XVI, 142, OB.; Rutzau, Siuxt, (mit uô ) Blieden n. FBR. XVI, 97, Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 68, (mit ùo ² ) Kaltenbr., dat.-instr. plur. karuotām BW. 2705, 4 (aus Paddern), Demin. kaŗuotiņa Sonnaxt, karuotiņa BW.12838, 3; "putras karuotītes" ME. II, 166 zu ersetzen dureh "putras kaŗuotītes".

Avots: EH I, 591

karuote, = kaŗuote.

Avots: ME II, 165

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

kaŗuotne, gew. Pl., Löffelkraut (cochlearia officinalis) Mag. IV, 2, 87; RKr. II, 69.

Avots: ME II, 166

kaŗuotnieks, einer, der Löffel anfertigt [Wid.]

Avots: ME II, 166

‡ ķe̦nkaruots, = ķe̦n̂karains ² 2: ķe̦nkaruota vīra māte Tdz. 46667.

Avots: EH I, 695

‡ ļe̦nkaruôtiês, = ļankarâtiês: mana galviņa ļe̦nkaruojās Mekons Sept. okstoņi 34.

Avots: EH I, 771

[nùokankaruôtiês "налохмотиться, нахламоститься" Wid.; nùokankarēties, zerfetzt, abgelumpt werden Nötk.]

Avots: ME II, 794

nùokaŗuôt, ‡

2) im Kriege besiegen
Diet.

Avots: EH II, 52

nùokaŗuôt, intr., lange Zeit Krieg führen.

Avots: ME II, 794

‡ nuoskaruôts, mit skaras behangen Frauenb.: vītnes nuoskaruotas ("pilnas ar pākšu zirņiem") nuo vienas vietas.

Avots: EH II, 85

pakaruôts, s. pakaraîns.

Avots: ME III, 41

‡ pãrkaŗuôt, mit Krieg durchziehen (?): visu zemi ir pārkaŗuojis Napoleons Pas. XV, 405.

Avots: EH XIII, 202

pavakaruôt: auch Dunika.

Avots: EH XIII, 187

pavakaruôt BW. 24881, = pavakarêt.

Avots: ME III, 132

pìekaŗuôt, Krieg führend erreichen: kuo nu mēs vairs piekaŗuosim, kad "ienaidnieks" guļ? Ezeriņš Leijerkaste I, 180.

Avots: ME III, 256

prìekškaŗuôtãjs,* der Vorkämpter Dr.: priekškaŗuotājs mākslas laukā Vēr. II, 744.

Avots: ME III, 395

sakaŗuôt, eine gewisse Zeit hindurch Krieg führen: s. ve̦se̦lu gadu.

Avots: ME II, 645

savakaruôt, eine gewisse Zeit hindurch vakaruôt: meitas gan vē̦rpdamas gan adīdamas savakaruoja līdz pusnaktij Dunika.

Avots: ME III, 779

skaruôt,

1) sich zerfetzen:
bikses sāk skaruot Golg.;

2) Rispen entwickeln:
auzas sāk skaruot Golg., Selsau, Saikava, Arrasch. Refl. -tiês Jürg.; = skaruôt 1 und 2.

Avots: ME III, 874

skaruôts: skaruoti zirņi Frauenb .

Avots: EH II, 502

skaruôts (li. skarúotas "zerlumpt"), mit Rispen versehen; schotenreich Brasche: skaruotās auzas Balss. skaruota vārpina Stari III, 200.

Avots: ME III, 874

tẽjkaŗuote der Teelöffel.

Avots: ME IV, 170

uzkaŗuôt, ‡

2) besiegen:
uzkaŗuojis svešuo ķēniņu Pas. IX, 26.

Avots: EH II, 724

uzkaŗuôt BielU., erobern.

Avots: ME IV, 339

vakaruôt (li. vãkaruoti "Abend werden"),

1) Abend werden:
jau agri vakaruoja, juo lietus taisījās Rainis Gals un sākums 117;

2) s. vakarêt; Abendbesuche machen;

3) = vakariņuôt Bers., Sessw. Refl. -tiês U., auch vakarêtiês L., U., Abend werden.

Avots: ME IV, 448

žākaruôt,

1) s. žākarêt I 3;

2) = žākarêt II 2 Schujen.

Avots: ME IV, 795

strupjš PS., Schujen, Widdrisch, Salis, L., strups BL, U., Schwanb., Golg., Kl., Bauske, Sessau, Siuxt, Bershof, Wandsen, Selg., Dond., Dunika, Wessen, Ermes, Adv. strupji, strupi U.,

1) kurz abgestutzt
U.; kurz: nuoskanēja... sitiens uz izkapts, un linu sauja kluva strupa Druva I, 1209. strupu lindraciņu BW. 29132, 1. strupja pipelīte 34721, strupie burkāni, Karotten Peņģ. Sakņu dārzs 33. kad par ļaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. I, 54;

2) fig., kurz angebunden
U., einsilbig; barsch: strupji atteikt Kaudz. M. 113. ķēniņš nuosaka īsi un strupi LP. IV, 64. jālietuo briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstim De̦glavs Rīga II, 1, 241. - Subst. strupjums, strupums U., Dr.,

1) das Gestutztsein
U., die Kürze;

2) das Kurzangebundensein
U., die Einsilbigkeit Dr.: strupums valuodā Dr. Dies stru-p- (wozu vielleicht - wenn mit b aus ide. p - nl. dial. strobbe "Stumpf, Strunk", sowie mnd. strûf "rauh; kurz angebunden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635 und Persson Beitr. 446) neben stru-b- (in strube u. a.) und stru-k- (in strucis u. a.).

Avots: ME IV, 1095, 1096