kaŗuôt (li. kariáuti), intr., kriegen, Krieg führen: ej pruojām, kaŗa māte, gan tu biji kaŗuojuse BW. 26117. kaŗuot pret nuolē̦mumu LP. III, 27. ierauga kaŗus kaŗuojuot BW. 32099, 1. Refl. - tiês, miteinander Krieg führen, kämpfen: pieci šķē̦pi tavās ruokās kaŗuojas, krustinās (Rätsel) Tr. III, 33. es aizgāju jūriņā ar ziemeli kaŗuoties BW. 30873, 1. [kāpēc krievs ar turku kaŗuojuoties Janš. Dzimtene ² I, 73.] kaŗi kaŗuojas tagad juo sīvi LP. V, 303. apakš mana zuobentiņa simtiem kaŗu kaŗuojās BW. 18757; 31923. Subst. kaŗuôtãjs, der Streiter, Kämpfer. Vgl. auch acc s. kariausnan "Streit".

Avots: ME II, 166

kaŗuôt, ‡

2) zänken, streiten
AP.; ‡

3) tr., sehelten, heruntermachen
Seyershof: kad ne˙viens viņu nekaŗuo, tad viņš ne˙kuo nekaŗuo ar; ‡

4) bekämpfen:
mani kaŗuo cilvē̦ks... Pas. I, 185. Refl. -tiês: sich prügeln, streiten Bērzgale:

Avots: EH I, 591