Paplašinātā meklēšana

‡ kaušu zâles Doblen "lithospermum arvense".

Avots: EH I, 596

‡ kaušuks Warkl., = vìrluõps.

Avots: EH I, 596

kaûšus, zur Verstärkung von kaût: tavu meitu kaušus nuokaus LP. VI, 1027. [tevi jele kaušus (Var.: kautin) kava, mani dzīvu sabadīja BW. 34726.]

Avots: ME II, 179

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93

cũkàuss, - s,

1) das Schweinsohr;
cūkaušu diena od. Tenīsa dienā, der 17. Januar: Tenīša dienā, kuo pie mums ļaudis par cūkaušu dienu iesaukuši, ē̦d cūkas ausis un kuņģus Etn. II, 24;

2) cūkausis (Pl.), calla palustris
Dond. n. RKr. III, 69; in Mar. n. RKr. XV, 110 cùkàuši ^2, = zāles platām lapām staignās vietās.

Avots: ME I, 398

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

‡ kaũsis Salis, Zarnikau "skārda luociņš ar renīti, kam apliek virves cilpu. luociņam cauri tad nāk attiecīgās dzelzs daļas, kam būtu jāapme̦t virve. tâ pasarga virvi nuo berzēšanās un dzelzi nuo ātras sadilšanas. kaušus lietuo valgu galuos, kam gadās berzēties gar dzelzi". Wohl zu kauša I.

Avots: EH I, 595

krampakaûsis, jem. mit einem starren Nacken, ein Starrkopf: es tuos krampakaušus lūkuošu mācīt LP. VI, 776.

Avots: ME II, 257

kuņ̃ģis, der Magen, Wanst; grāmatu od. siera kuņģis, der Labmagen. kuņģa auguonis, iekaisums, slimības, Magengeschwür, -entzündung, -krankheit; kuņģu diena, der 17. Januar: Tenīsa dienā (17. janv.), kuo mums ļaudis par cūkaušu jeb kuņģu dienu iesaukuši, sievas nevērpj un ē̦d cūkas ausis un kuņģus, lai cūkas vaisluotuos Etn. II, 24. [putru kuņģis, jem., der sich mit Grütze vollgestopft hat U. - Vgl li. kungiuks "Magen" bei Miežinis und poln. dial. kundziuk bei Brückner KZ. XLV, 50. Jedenfalls nicht echt lettisch.]

Avots: ME II, 317

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

nùomiêgt,

1): n. (nuospiest) dunduri Zvirgzdine. n. (nuokniebt) nuo maizes kādu drupanu Saikava. es pats tuo sivē̦nu nuomiegšu (nuokaušu) Blaum. No sald. pud. 11. n. (nuošaut) zaķi Saikava, Vank.; ‡

2) (eine Strecke Weges) zurücklegen
Vank.: n. ve̦se̦lu jūdzi; ‡

3) schnell hinlaufen
Vank.: zaķis jau nuomiedza pāri klajumam.

Avots: EH II, 69

nùosùkt: sulu nuo zâlēm n. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausziehen"). es nuokaušu ... dzīvnieku, nuosūkšu (werde abzapfen, ablaufen lassen) viņa asinis un tās nuosvēršu Pēt. Av. IV, 63. "6511" ME. II, 862 zu verbessern in "6511, 3".

Avots: EH II, 93

pìeviļât, = pievilt, betrügen : plūciet, manas plūcējiņas, kaušu āzi vakarā! nebe̦dā tu, āzīti! es plūcējas pieviļāju (Var.: piemānīju) BW. 28476 var.

Avots: ME III, 311

pìrtīžas,

2): kuo es kaušu pirtižām BW. 1141 var.; bē̦rna resp. kumeļa p. Saikava, ein Schmaus nach der Geburt eines Kindes resp. eines Füllens
AP.: pirtīžās neaice̦nāja, tāļ rauguos ar negājām AP.

Avots: EH XIII, 239

radība,

1): šis tas cilvē̦kam pa radībai ir pielikts, kuo viņam nevajadzē̦tu (z. B. eine od. die andere Krankheit)
Orellen;

2): plur. radības, das Verwandtschaftsverhältnis (?):
mēs ar jums ne˙kādās radībās nestāvam, nedz ar jums gribam draudzību vest Pēt. Av. II, 208;

4): radības, die Nieder-kunft -
auch AP., Saikava, Sessw.: jaunajai ve̦de̦klai ceļā kļuva radībiņas BW. 35530, 5. radībām vistu kaušu, krustabām sivēniņu 1139. - Das Zitat aus LP. VI, 535 (ME. III, 462) ist wie folgt zu verbessern: "uotrā rītā bij muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dē̦ls, ēstvārītājai ... dē̦ls un cienmātei arī dē̦ls".

Avots: EH II, 348

III skaût ² Erkul, Ruj., Mesoten (prs. skauju ), schlagen: skaušu tev pa pieri. Nebst skaustît I zur Wurzel von ahd. scora "Haue" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 552)?

Avots: ME III, 877

II šu, Partikel,

a) alleinstehend
(im VL.), auch, selbst, sogar ("traun" Büttner n. U.): es maizītes paē̦duse šu (Var.: ir) bez vīra arājiņa BW. 9349, 4. kad man tiks, es aiziešu šu (Var.: ir) pie vīžu valkātāja 10270, 5. mirt man bij šu jaunam, kad dieviņš mani ņēma 27374. dievs un gan laba vīra sētiņa, šu (Var.: i) gailītis iztecēja me̦duojām kājiņām 33552 var. bij viena meita, šu tā pate neve̦se̦la RKr. XVI, 181. valkās tevi tautu meita šu naudiņu nede̦vuse 201;

b) auch in jašu, jebšu, kauču (kautšu), kaušu, kāšu, taču (tadšu), tāšu. Anscheinend gleich li. -čiau in tačiaũ "dennoch"
(vgl. Le. Gr. § 591); zu got. ƥau-h (and. thōh) "doch"?

Avots: ME IV, 104

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

zemîgs,

1) Erde an sich habend
St.; mit Erde beschmutzt: neņem tuo kuoku, tas ir zemīgs (beschmutzt) Für. I;

2) niedrig
L.: tik labi zemīgie, kâ augstie Glück 49, 3;

3) demütig, unterwürfig:
pavalstnieki zemīgi klanījās karaļa priekšā Lapsa-Kūm. 3. pakaušus zemīgi luoka A. v. J. 1897, S. 378.

Avots: ME IV, 711

žilît, -ĩju,

1) žulît, žulinât, mit einem stumpfen Messer (oder erfolglos, ungeschickt Grünw.) schneiden (oder mit einer stumpfen Säge sägen Grünw.) Golg., Grünw., Memelshof, Schibbenhof;

2) ungeschickt schärfen:
žilī, žilī tutenīti! rītā kaušu avenēli VL. aus Nerft;

3) Hartes kauen;

4) unordentlich Wäsche waschen
Schibbenhof. Etwa aus r. жи́лить "ziehen"?

Avots: ME IV, 810