Paplašinātā meklēšana

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93

ìekàunêtiês,

1) sich hineinschämen:
vajadzētu vai zemē iekaunēties Pūt vējiņi 99;

2) plötzlich anfangen sich zu schämen.

Avots: ME II, 26

izkàunêt, ‡ Refl. -tiês, sich gehörig, zur Genüge schāmen (perfektiv), "sich ausschämen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 454

izkàunêt, tr., beschämen, beschimpfen: pārve̦d tādu spigacīti, izkaun [ob nicht zu izkaût?] manu māmulīti BW. 21739. [aus Schrunden]. uz ceļiem, ne citādi par tādu manu izkaunēšanu Blaum.

Kļūdu labojums:
pārve̦d = pārved[u]
ob nicht zu izkaût? = wohl zu izkaût

Avots: ME I, 749

kàunêt: auch (mit àu ² ) Oknist; viņa bar un kaunē ķēves Pas. VIII, 274. māte Annu rāja un kaunēja Daugava 1933, S. 324. kaunēt cilvē̦ku pret ļaudīm ir grē̦ks Zvirgzdine. Refl. -tiês: zirgs, kas sieviešu nekaunas (das nicht pariert, wenn eine Frau lenkt) Lennew. n. BielU. acis kaunas (die Augen scheuen das Licht) Linden in Kurl. sniegs vēl ne˙maz nekaunas, es will im Frühjahr der Schnee noch nicht schmelzen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 594

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

nùokaunêt, beschämen Spr. Refl. - tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, konfus, blöde werden: suns tagad nuokaunas nuo saimnieces LP. V, 280. meita saka nuokaunējusies Aps. IV, 15.

Avots: ME II, 795

‡ pakàunêt, ein wenig beschämen Erlaa: vie˙nādi jaunuos pakaunēja: tâ tu nedari! tev apsmiesies. Refl. -tiês, sich ein wenig schämen: paskaunies tâ runāt! Dunika.

Avots: EH II, 141

[pãrkàunêtiês, übermässig Scham zu empfinden beginnen: bē̦rns gluži pārkaunējies.]

Avots: ME III, 159

pìekaunêt Spr., beschämen. Refl. -tiês, sich schämen: būtu jel pats nuo sava slinkā auguma piekaunējies! Niedra. tikpat kâ nuolieta ar ūdeni piekaunējusēs sēdēja MWM. X, 312.

Avots: ME III, 256

sakàunêt, ‡

2) "kaunu darīt" (= sakàuninât?) Zvirgzdine: jis mani sakaunēja, ka es jam naudu nuozagu.

Avots: EH XVI, 416

sakàunêt BW. 556, 13, gew. Refl. -tiês, sich schämen (perfektiv), Schande bekommen: kad es tuo uzrunāju, tā sakaunējās Stari I, 21. viņš sakaunējās un nuosarka II, 186. tā... kaila sevī sakaunas Zalktis I, 9.

Avots: ME II, 646

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294