klamsts
I klamsts, der Räsonneur, Schwätzer Dobl., [Bauske]: runā kâ kāds klamsts. [Vgl. klemst II I.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'klamsts' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'klamsts' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
klamsts
klàmsts, Trik., N.-Peb., Jem., der schwerfällig und ungewandt geht. Vgl. klemst II.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
Šķirkļa skaidrojumā (1)
klemst
III klem̂st 2 [Bauske], -šu, -su,
1) grundlos bellen;
2) [klem̂st Neu-Rahden], schwatzen, ausplappern:
citas klemšas sakle̦msušas, ka es rupju dziju vērpju; kaut tās klemšas nekle̦msušas, man[i] izve̦stu šuorudien BW. 8402. niekus vien tas klemš Lautb. [Vgl. klimstêt, klamsts I und glemzt 2 .]
Avots: ME II, 222
1) grundlos bellen;
2) [klem̂st Neu-Rahden], schwatzen, ausplappern:
citas klemšas sakle̦msušas, ka es rupju dziju vērpju; kaut tās klemšas nekle̦msušas, man[i] izve̦stu šuorudien BW. 8402. niekus vien tas klemš Lautb. [Vgl. klimstêt, klamsts I und glemzt 2 .]
Avots: ME II, 222