krūties
krūtiês, prs. krujuôs od. krūjuôs U., prt. kruvuôs, virsū, sich aufdrängen: viņš man krujas virsū kā miegs Mat., Siuxt. viņš man kruvās virsū, lai tuo daru Naud. Nebst kruities wohl zu kraũt.
Avots: ME II, 293
Avots: ME II, 293
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'krūties' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'krūties' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (3)
kraut
kŗaũt [auch Dunika, Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Lutr., Selg., Nigr. (li. kriáuti)], kŗaũju od. kraũnu, kŗãvu, tr.,
1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;
2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,
1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;
2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;
3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]
Avots: ME II, 296
1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;
2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,
1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;
2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;
3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]
Avots: ME II, 296
kruities
kruĩtiês [Wolm.], prs. krujuos und krūjuos U., [prt. krujuôs Wolm.],
1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].
Avots: ME II, 285, 286
1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].
Avots: ME II, 285, 286