Paplašinātā meklēšana

kŗupis,

1): auch Assiten, OB.

Avots: EH I, 665

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

kŗupis [li. kriùpis], s. krupis.

Avots: ME II, 297

‡ krupiski Frauenb., krupisku Mekons Barons M. 65, auf allen Vieren: mesties krupiski Seyershof. krupiski ("nach Art der Kröten") līst, dejuot Diet.

Avots: EH I, 660

[kŗupiski, auf allen Vieren kriechend: kŗupiski padancuot Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 297

pusnuokŗupis, Part. praet. act., halb räudig: pusnuokŗupis tē̦va dē̦ls BW. piel. ² 13154, 2.

Avots: ME III, 431

smiltkrupis, die Kreuzkröte (bufo calamita) Naturf. XXXVll, 7.

Avots: ME III, 964

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

gubêtiês, anscheinend = gubāt(ies) II: tu kâ krupis gubējies BW. 12974.

Avots: ME I, 674

‡ gur̂ņâtiês ² Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421

‡ ìekrupt "?": tu biji tâ iekrupis (=neveikli iesēdies?) ratuos, ka tevi ir pazīt nevarēja Smilt.

Avots: EH I, 523

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. ² 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790

ķe̦skât, -ãju, ķe̦skuôt, = ķesît, tüchtig essen: kuo tur nu ķe̦skā, ķesi? Serb. Refl. -tiês,

1) sich mit Lumpen abgeben, schmaddern, plump auftreten:
kuo tur nu ķe̦skājies ap bļuodu? Serb. tu kâ krupis ķe̦skuojies BW. 10071, 3;

2) Händel suchen, streiten:
kuo tu ķe̦skājies ap uotru? Serb., Treideln, [Lemsal, Salis].

Avots: ME II, 371

krãbêtiês [Wandsen, Dond.], - ẽjuôs, krabbeln, sich plump bewegen: tu kâ krupis krābējies BW. 10071, 2.

Avots: ME II, 264

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis">krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296

‡ krupat Salis, "Kröte" (krupis) schimpfen.

Avots: EH I, 660

krupe, die Krote, weiblich, nur zur Bezeichnung eines kleinen, reizenden Mädchens: ak tu krupe, tautu meita, tavu skaņu dziedāšanu! BW. 382. S. krupis.

Avots: ME II, 287

‡ krupelis Frauenb. u. a., Deminutivform zu krupis, die Kröte.

Avots: EH I, 660

‡ krupē̦ns Frauenb., Deminutivform zu krupis, die Kröte; auch als verächtliche Bezeichnung kleiner Kinder gebraucht: kuo krupē̦ni maisās pa kājām!

Avots: EH I, 660

krũpis [Lautb.],

1) der Zwerg
Ruj.: pilī atkūlies sprīdi garš krūpītis LP. VI, 491;

[2) ein Gebrechlicher
U.] Vgl. krupis.

Avots: ME II, 292

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

kupraînis, der Bucklige: krupis tāds kuprainītis BW. 2686.

Avots: ME II, 319

nùolẽ̦kât,

1): es kâ ruoze nuoziedēšu, tu kâ krupis nuolē̦kāsi FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 62

[nùonuris (?)"krupis">sakrupis": sēd gluži nuonuris Bers.]

Avots: ME II, 825

nùozîst [li. nužísti], tr., ablutschen, absaugen, aussaugen, mager saugen: tur apakšā mīt liels krupis, tas kuoku saknēm nuozīž visu labumu LP. V, 45. bē̦rns viņu nuozīda tik˙pat kâ sakārni MWM. X, 485.

Avots: ME II, 891

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pìesùkt, vollsaugen, saugend anfüllen: pìesūkt muti pilnu ar šķidrumu. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) ansaugen :
Sprw, piesūcies kâ ērce. meitai ... uzlēca krupis uz krūtīm un tâ piesūcās klāt, ka ne˙kâ vairs viņu nevarēja nuoraut Pas. I, 389. kāds spē̦ks liek meklēt derīgus augus, kur piesūkties? Vēr. lI, 929;

2) sich vollsaugen;

3) sich betrinken:
dažreiz tâ piesūcās, ka tas vairs nevarēja paiet A. v. J. 1899, S. 491. - uz piedzē̦ruša teic: "piesūcies kâ uods" Etn, II, 62.

Avots: ME III, 299

plàce C., plàce ² Kr., plācis,

1) das Schulterblatt
U.;

2) plàce Drosth., Jürg., Arrasch, N.-Peb., plàce ² Neu-Rosen, Lis., Golg., plāce Würzau; Laud:, Lub., Schwanb., A.-Ottenhof, plâce ² Jakobshof, plãcis Neuenb., plâcis ² Naud., Überachse Bielehnstein Holzb. 547, der Klotz oberhalb der Wagenachse, worin die Seitenstütze des Wagens steht Kurl. n. U.; vāģu plâce ² , das Wagenkissen Karls.;

3) Holz über der Handmühle, darin das Triebholz läuft
U. (Abbildung bei Bielenstein Holzb. 258): krupis tup uz plāci (dzirnavas) JK. V, 148; LP. VII, 730;

4) plàce Smilt., PS., plàce ² Mar: n: RKr. XV; 130; Lis., Golg., eine junge Schote;

5) plācis U., = plācenis;

6) plàce Wolmarshof, plàce ² Selsau, Golg., = blaka Neu-Rosen. Nebst plācenis, plākans, li. plokas "Estrich" zu plakt (s. dies).

Avots: ME III, 328

pusple̦zna, die halbe Schwimmhaut: parastais krupis ar pusple̦znām pakaļkājās Konv. ² 2029.

Avots: ME III, 432

sakript: sakripis (= sakrupis) - auch Marienhausen n. Pas. XII, 292, Pilda n. FBR. XIII, 61, Skaista n. FBR. XV, 53.

Avots: EH XVI, 419

sakript Warkl., intr., erstarren Mar.; zu sammenschrnmpfen: ruokas nuo aukstuma sakripst Mar. n. RKr. XV, 134. ve̦cie e̦suot sakripuši un nespējuot vairs klē̦vu apsargāt Pas. i, 166 (aus Preili). sakripis Zb. XVIII, 290, = krupis">sakrupis,

Avots: ME II, 655

sakrupt: nuo ve̦cuma sakrupis (salīcis) Auleja. tesmeņi sakrupj un pienu neduod Pēt. Av. 1862, S. 216. dē̦lu māte ... aizkrāsnē sakrupuse Tdz. 46765. (meitas) iet kai peles sakrupušas 59279. ‡ Subst. sakrupums, das Zusammengeschrumpftsein: maciņ, tavu sakrupumu nuo jaunām dieniņām! BW. 34286.

Avots: EH XVI, 420

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656

sarupt, rissig werden (von der Haut), sasprēgāt: sarupušu ādu iesmērēt ar krējumu, lai vairāk nerupst (vējā un ūdenī neplaisā) N. - Peb. Part, sarupis, wer sich zusammengezogen (auch Mar.), gekrümmt hat Vank., AP.; "sarāvies" Lennew., Salgaln, Fehsen: sarupis, (sakaltis, sarāvies) kažuoks N. - Peb. salīcis, sarupis (Var.: sakrupis) RKr. VII, 81 (Rätsel); erbost Sessau,

Avots: ME III, 723

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

un̂kstêt: auch Marzen, (mit ùn ² ) Sonnaxt; krupis sāk u. (mit un; gewisse Laute von sich geben) Fehteln.

Avots: EH II, 713

veñst N. - Bartau, -žu, -du, suchend das Unterste zuoberst kehren: liecies mierā! nevenz (zu erwarten wäre nevend!) gultu apkārt! N. - Bartau. Refl. -tiês Br. 8, 9,

1) sich wickeln (?):
tinies, vendies zīda rituliņā! B. P. 1;

2) mit Mühe kriechen, kletteru, sich mühsam vorwärtsbewegen
(mit eñ; Praes. -džuôs) Stenden: vendžas ka krupis pār slieksni (von jem. gesagt, der ungeschickt über den Zaun klettert). puika pa taku vendžas pruojām Stenden. nuo duobuma... venžuos ārā Lautb. Vidv. II, 33;

3) sich wenden
(prs. veñžuos, prt. veñduos) Lautb.: viswairāk tas pret zemes gariem venžas Lautb. Vidv. II, 24. Als ein Kuronismus zu got. windan "sich winden", wandjan "wenden", umbr. ahauendu "avertito", arm. gind "Ring", ai. vandhúra-ḥ "Wagenkorb" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 261) ? Oder veñst (für ein aus d. wenden entlehntes *veñdêt) nach dem prs. veñžu (das zu einem *veñdêt gehören könnte) ?

Avots: ME IV, 537