Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kumt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kumt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (17)

apskumt

apskumt, sich betrüben, traurig werden (perfektiv): apskumis prāts.

Avots: EH I, 113


ieskumt

[ìeskumt, etwas traurig werden Ruj.]

Avots: ME II, 66


kumt

I kùmt: auch Prl. n. FBR. VI, 106, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147.

Avots: EH I, 674


kumt

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313


kumt

II kumt (?)"heimlich und hastig (etwas) tun": kum, kuo vari. kamē̦r saimnieks nere̦dz! Sessw., N.- Schwanb.]

Avots: ME II, 313


noskumt

nùoskùmt, betrübt, traurig, bekümmert werden: sirds bij nuoskumuse LP. IV, 112. vilksim dzīvību, kâ varē̦dami, bet nuoskumt tik ne! kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? Dīcm. Refl. -tiês, sich betrüben, in Gram verfallen. Subst. nùoskùmšana, der Kummer, Gram: man bij liela nuoskumšana BW. 15885.

Avots: ME II, 850


pakumt

[pakum̂t 2 zusammensinken: izdzirdusi bē̦du vēsti, māte pakuma uz galda Nigr.]

Avots: ME III, 51


pakumt

I pakum̂t 2 : auch (mit ùm) C.

Avots: EH II, 145


pakumt

II pakumt Heidenfeld, Lubn. "paķert".

Avots: EH II, 145


pārskumt

[pãrskumt, allzu traurig werden: prāts man pārskumis.]

Avots: ME III, 176


paskumt

[paskumt, ein wenig traurig werden od. sein: paskuma drusku; paskumis prāts.]

Avots: ME III, 101


pieskumt

pìeskumt, etwas traurig werden.

Avots: ME III, 291


sakumt

sakùmt Jaunpils, sich bückem, ducken, krumm, bucklig werden (gew. das Part. praet. sakumis gebraucht): viņš saliecās un sakuma M. W. iet sakumis Smilt., Lub., Aps. ve̦cmāmiņa gluži sakumusi Jaunpils. uz ceļiem sakumis sēd Zalktis I, 110, uz dzirnakmeni sakumis ar ple̦ciem Bārda Zemes dē̦ls 219.

Avots: ME II, 659


saskumt

saskumt Janš, Bandavā II, 156, auch refl. -tiês U., traurig werden, sich betrüben, in Kümmernis geraten U.: vīrs dikti saskumis LP. VI, 848.

Avots: ME III, 734


skumt

skùmt: auch (mit um̂ 2 ) AP., Dobl., Kegeln, Lemb., N.-Peb., Pilteu, Pussen. - Zur Etymologie anders Wood Post-consonantal w in Indo-Europ. 51.

Avots: EH II, 515


skumt

skùmt C., Jürg., Ermes, Arrasch, skum̂t 2 Salis, Ruj., Adiamünde, Widdrisch, Siuxt, Dunika, Bauske, Grünh., Dond., Kar1s., Iw., Bl., skùmt 2 Kl., skum̃t PS., Wolm., skumstu, skumu, Refl. skumties ("sich seinem Schmerz überlassen" L.), Praes. skumjuos Glück traurig, betrübt sein (werden): saimniekam nav kuo maksāt, tadēļ skumst LP. VII, 1149. liepas pēc taļā meža skumst A. v. J. 1897, S. 834. neskumt un nebē̦dāties LP. VII, 151. Joabs aprāj . . . Dāvidu, ka tas par Absalomu skumjas Glück II. Sam. 19. skumties pret dievu, wider Gott murren St., U. Wenn vom Begriff "sich verfinstern" auszugehen ist, zu an. skumi "Dämmerung", norw. skum "halbdunkel", s. Fick Wrtb. III4, 466, Walde Vrgl. Wrtb. II, 548, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 904


Šķirkļa skaidrojumā (19)

atgumt

atgumt "= kumt">atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143


atkumu

atkumu: izkapts iesieta atkumu - atkaru Bers.; cf. uzkumu. iet atkumis, zurückgebeugt Bers., cf. kumt.

Avots: ME I, 169


kumāties

kumâtiês Saikava, dies und jenes (zuweilen gebückt) tun, sich mit etwas abgeben (beschäftigen): kuo šis tur tik ilgi kumājas, ka nevar ve̦zumu sasiet? Zu kumt?

Avots: EH I, 673


kumbrs

kum̃brs [auch Līn. (li. kumbras "der krumme Griff am Steuerruder" Lit. Mitt. I, 17)], auch kum̃bris (li. kumbrỹs "Knieholz; wer einen langen, krummen Hals hat"),

1) [kum̃brs Dond., kum̃bris Lautb., kum̂brs 2 Selg., kum̃bra Dunika], der Buckel:
kumeļam piecas ribas, pašam kumbris mugurā BW. 14432; 20172;

2) der Halswirbel, der vorstehende Knochen des Genickes, der Rist (bei Pferden):
es tev duošu kakla kumbri Wain., Kand., [Edw., N.-Sessau n. U.] uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbru JK. VI, 38. viņi (ziluoņi) nesa savus vadītājus uz saviem kakla kumbriem. [kumbris "Genick" Lng.];

3) [kum̃brs N.-Peb.], der Auswuchs, der Knoten am Baume
Katzd. (vgl. kumburs);

4) ein Einschnitt im Balken, in dem das Steuerruder eiaes Flosses liegt:
drigalkas stāv kumbruos Etn. IV, 61; Konv. 2 3217; die Gabel, in der das Steuerruder liegt Salwen n. Mag. IV, 2, 123. In der Bauskeschen Gegend: ein Stück Holz, mit dem die Fldsser Pfähle zum Anbinden der Flösse ins Ufer schlagen;

5) ein Tritzbügel der Imket
Biel. H. 200. [Wohl zur Wurzet von le. kumbt, kumburs, kumbata, norw. hump "Knorren, Knollen", engl. hump "Buckel", gali. cumba "Tal" u. a. bet Boisacq Dict. 534 und Fick Wrtb. III4, 94; dies kumb- vielleicht aus kub- (in le. apkubinât, la. cubitus "Ellenbogen" u. a.). kum- (in le. kumt und (?) gr. kypr. χυμερνάω "χυβερνάω"; vgl. Boisacq Dict. 527 f.). - Vgl. auch gùmbris 2.]

Avots: ME II, 310


kumdināt

kumdinât [Lautb., kum̂dît 2 Ruj., Selg., Bauske], mahnen, anspornen, antreiben Karls. Vgl. gumdināt [und kumt].

Avots: ME II, 311


kumoss

kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,

a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;

b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 313, 314


kumpt

kùmpt (li. kum̃pti), [kum̂pt 2 Dond., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern], -pstu, -pu, intr., krumm werden, verwachserr, verschrumpfen C. Besonders mit sa- zusammengesetzt gebräuchlich. [Zu apr. etkūmps "wiederum", kumpint "verrücken". - Dies kump- vielleicht aus kum- (in kumt u. a.). kup- (in kupt u. a.); altes kunp- wäre lettisch zu kūp- geworden.]

Avots: ME II, 312


kumste

kum̂ste 2 [Rutzau] (li. kùmstė), die Faust Rutzau n. Etn. II, 34. [Zu kumt I?]

Avots: ME II, 312


kumulēties

[kumulêtiês Wessen, sich auf einer Stelle bewegen: kas tur lauka galā kumulējas? - Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kumums

[II kumums "eine erhabene Stelle, ein Höcker, uzkūkums" Nötk. - Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


lieveņains

lieveņains "?": kumtirgus lieveņainajā laukumā Jaun. Ziņas 1938, № 20.

Avots: EH I, 758


nošņurkt

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =kumt">nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870






skūtīties

skũtîtiês (li. skūtyties "sich wundern" Lit. Mitt. I, 69) Preekuln, sich wundern N.-Bartau, Gramsden; "bē̦dāties, kumt">skumt" (mit û 2) Dunika; "ungehalten, unzufrieden sein, werden": ve̦lns skūtījās, ka bārzdas labad nevaruot raušus cept LP. VI, 28. par tuo vārdu vīrs drusku skūtījās, ka . . . bērniņu lai nu par Nāvi saucuot 849. tie par tuo dikti vien skūtījās Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). In der Bed. "sich wundern" vielleicht zur Wurzel von ahd. scouwōn "schauen" u. a., wie slav. divo "Wunder" zu slav. diviti sę "schauen", und slav. čudo "Wunder" zu slav. čuti "wahrnehmen" gestellt wird (bei Berneker Wrtb. 1, 161).

Avots: ME III, 909


uzkumā

uzkumā U., Bers., Druw., uzkumām U., uzkumu Lös. n. A. XI, 170, AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., N.-Peb., PS., Schujen, Adv., in spitzem Winkel; vornüber gebeugt (uzkumu) Zaravič: uzkumā (uzkumām, uzkumu) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel (U., im Haken Bielenstein Holzb.499) binden. ja izkapts ir par daudz pieliekta pie izkapts kāta, tad viņa ir uzkumu Kalzenau, Nerft. galva maz˙liet uzkumā MWM. VII, 816. Zu uzkums I und kumt I.

Avots: ME IV, 346