kvēle
kvèle, ‡
2) zuobu k., Zahnweh
Stender Deutsch-lett. Wrtb., mit Geschwulst (aus einem Manuskript).
Avots: EH I, 690
2) zuobu k., Zahnweh
Stender Deutsch-lett. Wrtb., mit Geschwulst (aus einem Manuskript).
Avots: EH I, 690
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kvēle' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kvēle' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (11)
gaile
gàile [C., AP.],
1) bei Spr. gaila, das Glimmen,
karstu uogļu kvēle A. XII, 869. zilās liesmiņas virs uoglēm: uogles tagad pašā gailē Druw., Etn. IV, 18;
2) eigentlich u. fig., die Glut,
oft im Pl.: kādās gailēs zvē̦ruo pasaule! Asp.; kas ieskatījās viņu acu gailēs Stari I, 299.
Avots: ME I, 584
1) bei Spr. gaila, das Glimmen,
karstu uogļu kvēle A. XII, 869. zilās liesmiņas virs uoglēm: uogles tagad pašā gailē Druw., Etn. IV, 18;
2) eigentlich u. fig., die Glut,
oft im Pl.: kādās gailēs zvē̦ruo pasaule! Asp.; kas ieskatījās viņu acu gailēs Stari I, 299.
Avots: ME I, 584
iedzemdināt
‡ ìedzemdinât, erzeugen (?): garīgās avis, ... kas tikušas iedzemdinātas nuo manu gurnu kvēles A. Grīns Septiņi un viens 8.
Avots: EH I, 511
Avots: EH I, 511
kvēla
kvè̦la, kvèle, neuerdings in der Poesie kvē̦ls,
1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;
2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. 2 485 ;
[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].
Avots: ME II, 353
1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;
2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. 2 485 ;
[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].
Avots: ME II, 353
kvēlains
noramstīt
nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].
Avots: ME II, 837
Avots: ME II, 837
sagrauzdēt
sagràuzdêt, tr., tüchtig rosten: sagrauzdē̦tās linu lupatās D. Kleinb. J. 63. mē̦slus cepis un grauzdējis, kamē̦r sagrauzdējis LP. VI, 150. driģenes sagrauzdē pirtī VII, 260. sagrauzdētu krupi Etn. IV, 69. kvēle sagrauzdēja dvēseli MWM. VIII, 312.
Avots: ME II, 628
Avots: ME II, 628
sveiļa
sveilīgs
sveĩlîgs Jürg., (mit èi 2 ) Golg., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., heiss: vaigu kvēle tapa ar˙vienu sveilīgāka A. 1896, S. 408; gut brennend Lubn.
Avots: ME III, 1147
Avots: ME III, 1147
sveilis
sveilis,
1) s. sveile; svèilis 2 Odensee "heisses, trockenes Wetter";
2) ein Tier von brandgelber Farbe
St., U. ("scheint nicht bekannt"), (mit eĩ) Bl.; wer vor Korpulenz oder in der Glut rot geworden ist: viņš nuo tukluma ir sarkans kâ svèilis 2 Tirsen n. RKr. XVII, 80; nuobaruojies kâ sveils Druw. n. Etn. II, 161;
3) eine ausgebrannte oder ausgehauene Stelle im Walde;
sveiļa kvēle, die Sonnenglut in einem solchen sveilis N. - Peb.;
4) wer viel raucht oder stark heizt
(mit èi 2 ) Vīt. Zu sveils.
Avots: ME III, 1147
1) s. sveile; svèilis 2 Odensee "heisses, trockenes Wetter";
2) ein Tier von brandgelber Farbe
St., U. ("scheint nicht bekannt"), (mit eĩ) Bl.; wer vor Korpulenz oder in der Glut rot geworden ist: viņš nuo tukluma ir sarkans kâ svèilis 2 Tirsen n. RKr. XVII, 80; nuobaruojies kâ sveils Druw. n. Etn. II, 161;
3) eine ausgebrannte oder ausgehauene Stelle im Walde;
sveiļa kvēle, die Sonnenglut in einem solchen sveilis N. - Peb.;
4) wer viel raucht oder stark heizt
(mit èi 2 ) Vīt. Zu sveils.
Avots: ME III, 1147
sveils
sveils,
1) rotbraun, dunkelrot
Wid.;
2) "?": sveila sārtuma kvēle pārviļņuoja pār viņas vaigiem A. 1896, S. 411. Zu sveilêt.
Avots: ME III, 1147
1) rotbraun, dunkelrot
Wid.;
2) "?": sveila sārtuma kvēle pārviļņuoja pār viņas vaigiem A. 1896, S. 411. Zu sveilêt.
Avots: ME III, 1147
versmot
versmuôt, glühend wallen: sejā versmuoja kvēle Veselis Tīr. ļaudis. versmuoja jaurtuo asiņu ... prasība A. Brigader Daugava I, 694.
Avots: ME IV, 542
Avots: ME IV, 542