Paplašinātā meklēšana

klâte̦n: klâten Sonnaxt.

Avots: EH I, 612

klâte̦n, s. klât.

Avots: ME II, 219

klâtene, die Decke Gr. - Essern.

Avots: ME II, 219

klâtene [L.], klâtiene, die Nähe: ziņas nuo klātienes un tālienes Egl. Dazu in Dond. der gekürzte loc. pl. klâtne̦s LP. VII, 108 als Adv. ("in der Nähe").

Avots: ME II, 219

klâtenis, etw. Aufgedecktes, die Decke C.; klāteņi, = baltgalvju lini.

Avots: ME II, 219

klâte̦s Dond., Adv. (mit der Form eines loc. pl.), nah, hinzu, für klât.

Avots: ME II, 219

klâtesuošs, anwesend: viens nuo klāte̦suošiem ņēmās nelaiķa dzīves gājumu atstāstīt LP. VII, 410. So verbindet sich nicht selten klât mit einem Part., aber auch mit dem Infinitiv und den Nomina agentia auf - ẽjs, - tãjs: lūdzas mūsu bāleliņus, lai iet nakti klātgulēt BW. 526. vai gribi, māsiņa, klātgulē̦tāju RKr. XVI, 201.

Avots: ME II, 219

làte ² Fest., grosse Flamme: [uguns lātēm vien stiepjas (von einem grossen Feuer) Erlaa. aus lākte?].

Avots: ME II, 442

lãterêt, viel sprechen Gr. - Essern.

Avots: ME II, 442

[làteris ² Golg., N. - Schwanb. "lukturis"]; lāters Lös. n. Etn. IV, 129, Vīt., = lākturis.

Avots: ME II, 442

paplãte,* das Teebrett: sāka klāt kādu mazāku gaidiņu, paplāti ar kafejas traukiem atstādama uz uotra galda Niedra.

Avots: ME III, 82

plãte,

1) eine Platte, Blechplatte, Fliese
Wid.; Schwarzblech Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 54. dzelzs plāte. eine eiserne Platte; galda plāte, die Tischplatte Wid.;

2) das Hölzchen, darin der Mühlenstock läuft
Bergm. n. U.. pe̦lē̦ks putns tup uz dzirnavu plātes LP. VI, 113;

3) die Überachse
hochle. n. Bielenstein Holzb. 547. Nebst estn. plāt aus mnd. plate "Platte".

Avots: ME III, 331

plãteniski Mesoten, Gr.-Sessau, plātiski Golg., mit der Fläche, auf der Fläche U., mit der flachen Seite, "ar platuo pusi": drānu plāteniski izklāt Grünh. mazuo galda plātni var nuolaist plāteniski Dz. V. kad miltainu iebāž mutē un izve̦lk tuo caur tad klijas gul plāteniski uz pirksta Mesoten. ar līneālu plātiski mit der Fläche des Lineals schlagen Oppek. n. U. Zu plãtît, li. plõtis "die Breite"?

Avots: ME III, 331

*uzklātene od. *uzklātenis, ein Kopftuch: maza man galviņa,... lai pē̦rk mazu uzklāteni (Var.: galvas autu) BW. 24242 var.

Avots: ME IV, 342

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

[pabļuode, ein Teebrett, = paplāte: vedējene uz pabļuodes nesa apkārt pīrāgu Janš. Dzimtene ² I, 19. nuo pabļuodes, kuo sulainis patlaban nesa gaŗām ar pilnām šampanieša glāzēm 256.]

Avots: ME III, 9

pravans "gewandt, fix" Plātere, "hübsch, iznesīgs, dižans" N.- Peb., "dūšīgs" Lös., Nikrazen: pravani puiši Poruk. pravani gaiļi Poruk IV, 137; "tätig, energisch (zugleich reich)" Schibbenhof. Aus pravarns (< r. проворный "gewandt") "lāga" Wessen?

Avots: ME III, 379

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME II, 680

uzkaplêt, uzkaplît AP., Bers., Bilsteinshof, Daugeln, Grünw., Kalzenau, Kurmene, Laud., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, MSil., Nauksch:, Nitau, Odsen, Pianhof, Plātere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Ruhental, Saikava, Saucken, Schibbenhof, Sepkull, Serben, Sermus, Stockm., uzkapļuôt, mit der Hacke auflockern: uzkaplēt zemi MWM. VIIl, 405. vadziņu starpas jāuzkapļuo Peņģ. Sakņu dārzs 37.

Avots: ME IV, 339

vè̦lki AP., Arrasch, Jürg., Schujen, vè̦lki ² Mar. n. RKr. XV, 142, Bers., Erlaa, Fehteln, Fest., Golg., Grawendahl, Kalzenau, KatrE., Kl., Linden in Livl., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, Ogershof, Schwanb., Selsau, Seltingshof, Stomersee, Vīt., ve̦lki Kokn. und Sessw. n. U., L., Adsel, Memelshof, Nötk., Plātere, das Aufschersel, die Aufschur: ve̦lki un audi Izgl. gada grām. II, 23. es vērpju dziji ve̦lkiem Vīt. saimnieki izdeva savilktus ve̦lkus līdz ar... audiem uz nuoaušanu ārpus... mājām Kaudz. Vecpiebalga 57. salaida dzijas nuo tītavām lielās spuolēs... ve̦lkiem jeb šķē̦riem 54. nuo pusvadmalas ar vilnainiem audiem... kuokvilnas "diedziņu" ve̦lkuos 39. ve̦l˜ki ² nuo tīru linu Janš. Dzimtene V, 116. suņa vilna ve̦lkuos vilkta BW. 25309. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 531

ver̂kšêt ² Karls., -u, ẽju,

1) ver̂kšêt Bers., C., Erlaa, Kreuzb., Nötk., Ronneb., Sehren, Serben, Sessw., Wolmarshof, ver̂kšêt ² AP., Pernigel, verkšêt Wid., Vīt., ver̂kšķêt A. - Ottenhof, Bers., Erlaa, Fehteln, Grawend., Kalz., Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnaxt, ver̂kšķêt ² Arrasch, Jürg., Pankelhof, Segewold, Selg., Sürxt, Widdrisch, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lis., Memelshof, Warkl., veršķêt U., weinen (hauptsächl. von Kindern gesagt);
verkšêt oder veršķêt Wessen, still weinen; ver̃kšķêt Grünw., schreien (von Kindern und Ferkeln gesagt); ver̂kš(ķ)êt Nötk., bellen, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lemburg, Lennew., Lis., veršķêt Bers., knurren (von Ferkeln gesagt);

2) ver̂kšêt Vīt., Nötk., kreischend (in Nötk. auch: undeutlich, wirr) sprechen;
ver̂šķêt "das Gesicht verziehend unverständlich sprechen" Borchow, Meiran; unschön sprechen Saikava, ver̂kšêt Blumenhof, C., Erlaa, Rentzen, Salisb., Serben, Sessw., veikšêt ² AP., Plātere, Rosenbeck, ver̂kšķêt Bers., Kalzenau, Saikava, veršķêt Bers., Kalzenau, (mit er̂ ) Nerft, leeres Zeug sprechen; ver̂kšêt Vīt., ohne Unterlass sprechen: kuo tu vienmē̦r verkši ? met mieru! Vīt., Nötk. Refl. -tiês (?), kapriziös weinen: kuo nu verkšies (zu einem Infin. *verkšties ?) N. - Peb. Zu verkstêt.

Avots: ME IV, 540

vervelêt, -ẽju,

1) (schnell, viel und) undeutlich sprechen
Fehteln, Lennew., Meiran, Memelshof, N.-Peb., Odensee, Stockm., Warkl., (mit er̂) AP., Arrasch, Bers., C., Festen, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Nötk., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Wessen, Vit., (mit er̂ ² ) Grünw., Plātere: neklausi, kuo tas vervelis vervelē! Vīt.;

2) sprudeln
(mit er̂ ² ) Grünw.; dicht emporwallen (vom Rauch) N.-Peb.;

3) (Garn) unordentlich zusammendrehen; sich zusammendrehen (vom Garn)
Wessen;

4) jem. im Wege sein (tiņāties pa kājām); ungewandt sein
Nötk.;

5) "eilig und ungeschickt zusammennähen":
v. cauru maisu Grünw. Falls dissimiliert aus *ververêt, in der Bed. 1 wohl zu r. врать "sich iu der Rede berichtigen", gr. ἐρῶ "werde sagen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 283); in der Bed. 2 zur Wurzel von vir̂t und in den Bedd. 3 und 5 zu vẽrt? Sonst s. Sehwers IMM. 1931, I, 404.

Avots: ME IV, 542

vervelis,

1) wer (viel und schnell und) undeutlich spricht
Etn. IV, 167, Borchow, N.-Peb., Wessen, Schwanb., (mit er̂ ) AP., Bers., C., Erlaa, Fehteln, Grawendahl, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Meiran, Ogershof, Ramkau, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Taurup, Vīt., (mit er̂ ² ) Plātere: ... ierunājās kāds vervelis Austriņš Daugava I, 982. kuo tur ar tādu verveli . . . tielēties! (auf einen Knaben bezogen) Veselis Netic. Toma mīlest. 21;

2) der Strudel
(mit er̂ ) Lis.: asinis te̦k ver̂veļiem PS., ver̂veļu ver̂veļiem Lis., Trik.;

3) ein knorriger, schwer zu spaltender (gefällter) Baum
Memelshof;

4) "šūnu akmens, sevišķi grāvjuos" (mit er̂ ² ) Grünw.;

5) "ein sehr unruhiger, beweglicher, unstäter, lärmender und geschwätziger Mensch"
Nötk. (mit er̂ ).

Avots: ME IV, 542

II veseris Alswig, Bauske, Bers., Borchow, Daugeln, Fehteln, Karls., Lemburg, Lenzenhof, Nötk., Pernigel, Plātere, Schibbenhof, Seltingshof, Wohlfahrt, Wolmarshof, ve̦se̦rs Manz. Lettus, vesers U., Mag. IV, 2, 155 und 165, ve̦sars L., U., ve̦sars Ellei, Santen, Wilzen, Demin. acc, s. veseriņu Janš. Bandavā II, 104, der Schmiedehammer; das Beil Springen n. Etn. I, 137: ņēme . . . ve̦se̦ru . . . ruokā Glück Richter 4, 21. ne˙kāds vesers, nedz cirvis I. Kön. 6, 7. Aus estn. wasar "Hammer", s. Thomsen Beröringer 286.

Avots: ME IV, 544

zvākšêt, -u, -ẽju,

1) schallnachahmendes Verbum (zvãkšêt Nötk.), bezeichnend den Lärm, der entsteht, wenn man Korn durch eine Röhre schüttet
Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln; wenn man auf eine Blechplatte schlägt (mit ã ) PS.; wenn man einen breiten Gegenstand ins Wasser wirft (zvãkš(ķ)êt) Schibbenhof; das Schnauben des Windes u. Wassers U.: bleķa plāte zvākš, kad pa tuo sit PS.;

2) plappern, schwatzen
Bewershof. Vgl. svākšêt.

Avots: ME IV, 767