Paplašinātā meklēšana

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36

àizlèkt, wegspringen, davonhüpfen: zaķis aizlēca kā vējš.

Avots: ME I, 36

aplèkt, ‡

4) um etw. herumfliegen
Dunika, Rutzau: putns aplēca ap krūmu un nuometās zemē.

Avots: EH I, 98

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

dalèkt, intr., herbeispringen (pielēkt): dale̦c vilks, aizne̦s kazu BW. 13339. [Gleich li. dalė˜kti "fliegend erreichen" bei Ekblom Manuel phonét. de la langue lit. 63.]

Avots: ME I, 434

ìelèkt, ‡

4) herein-, hineinfliegen
Dunika: putns ielēca istubā.

Avots: EH I, 527

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

izlèkt, ‡

3) hinausfliegen
Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 463

izlèkt (li. išlė˜kti), izlekt, intr.,

1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;

2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.

Avots: ME I, 763

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

[lè̦ktavas N. - Peb.], lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459

lè̦kts (unter lè̦kta): auch (mit è̦ ² ) N.-Rösen.

Avots: EH I, 737

nùolèkt,

1): kre̦klam visas puogas nuole̦c Seyershof;

4): auch Pas. IX, 406 (aus Welonen); herab- resp. hinabfliegen
Dunika: putns nuolēce nuo kuoka; ‡

5) abnehmen
(intr.) Lng. (unter lēkt): mēness nuole̦c: ‡

6) sterben:
gan gŗūti tiem, kam tē̦vs un māte nuole̦c ("mit Tode abgehen") Stender Deutsch.-lett. Wrtb. (unter "Tod" ). nuolēkt nuo šejienes, die Welt räumen ebenda (unter "räumen" ). Subst. nùole̦kums Lng., das Abnehmen, der Niedergang.

Avots: EH II, 62

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

‡ nuoplêkt ² Hasenp., Schnehpeln, sich mit Staub, Schmutz od. mit Spinngeweben beziehen: kad acis pie tumsas pierada, tad varēja ievē̦ruot jau tuneļa sienas, kas mitras un nuoplē̦kušas Brīvā Tēv., № 231.

Avots: EH II, 76

palèkt [li. palė˜kti], palekt, intr.,

1) ein wenig springen, einen Sprung tun:
zirgs tâ sapīts, ka ne˙maz nevar palekt. zirgs skrej pale̦kdams, das Pferd läuft springend, nicht in ebenmässigem Trab; zirgs skrej pa˙le̦kdams, das Pferd läuft in freudigen Sprüngen, schnell. ne̦s luomu pa˙lē̦kdams mājās, er trägt die Beute eiligst, freudig heim LP. VI, 621. [saka meitiņa palē̦kdama BW. 34455;

2) verstreichen, vergehen:
pale̦kuši... pieci gadi Manz. Post. l, 168.] Refl. -tiês, emporspringen, in die Höhe springen, einen Sprung tun: vīrelis aiz nuobīļa palēcās stāvu LP. VII, 173. aizgāja pa˙lē̦kdamies Aps.

Avots: ME III, 58

‡ palè̦ktave ² Erlaa, = palēcekne.

Avots: EH II, 150

pìelèkt,

1) herzu-, hinzu-, heranspringen:
kâ murguos viņš pielēca pie mūra Poruk;

2) entstehen, entspringen, zuteil werden:
kas pielēca bāliņam, kunga zirgus baruojuot? kas pielēca māmiņai, kara vīrus auklējuot? BW. 32056. kas pielēca man rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? daiet man viena diena, pazūd mans augumiņš 112.

Avots: ME III, 266

salèkt,

2): divām aitām jau salē̦kuši (= radušies) jē̦ri Austriņš Raksti VII, 30; ‡

4) s. zirgu putās Lubn. n. FBR. XVII, 117, galoppierend das Pferd sich mit Schaum bedecken machen;
‡

5) eine gewisse (längere) Zeit springen:
kādu ce̦turtdaļstundu tâ salēcis (von sehr schneller Fahrt), viņš zirgu drusciņ pieturēja Blaum. Raksti II ⁵ (1939), S. 33; ‡

6) zusammenfliegen
Dunika: putni salē̦kuši rijā. Refl. -tiês, ‡

4) "?": kuopā tie sale̦cas par lielu tautas mantu Pēt. Av. III, 43.

Avots: EH XVI, 425

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

saplêkt ^2, = sasmakt, muffelig werden Dr.: labība klētīs saplē̦k; saplē̦kusi labība Gr. - Würzau.

Avots: ME II, 703

‡ saũllē̦kts Daugava 1939, S. 311, der Sonnenaufgang.

Avots: EH XVI, 460

uzlèkt,

3): zum Vorschein kommen (von Tränen):
ne asara neuzlēca BW. 4118, 1 var. Refl. -tiês, ‡

2) = uzlèkt 1: tas veikli uzle̦cas nuo sava sēdekļa Janš. Līgava II, 391. ‡ Subst. uzlèkšana, das Aufgehen (der Sonne):
aizgāju līdz Kandavu ar saulītes uz lēkšanu BW. 13268. ‡ Subst. uzlè̦kums, der Aufgang (der Sonne): nere̦dz saules uzlē̦kumu BW. 14456.

Avots: EH II, 727

uzlèkt (li. užlė˜kti "hinauffliegen"), uzlekt,

1) (hin)aufspringen:
aši uzlēkt kājās Ar. uzlēkt uz laktas (laktā). kumeļam uzlē̦kdams BW. 13250, 34;

2) hinauffliegen
Dunika;

3) aufgehen (von der Sonne, vom Mond):
Sprw. ilgi gulē̦dams neredzēsi sauli uzle̦cam RKr. VI, 713. naktī mēnesis... uzle̦c A. XI, 152;

4) (springend; hüpfend) eine Zeitlang tanzen:
uzlēkt (uzlekt Salis, Siuxt) polku Segewold. Refl. -tiês, zustossen: kas viņam par nelaimi uzlē̦kusies? ne vairs ē̦d, ne runā! KatrE.

Avots: ME IV, 352

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

II dumpnis "?": mūs mājās mazi dumpņi, bez pakāpa nevarēja (zirgā lēkt) BW. 12866, 1 var. [Wohl synonym mit dumpuris.]

Avots: ME I, 515

I gàiss,

1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi ² "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,

a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",

b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!

4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).

Avots: EH I, 378

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

I ķe̦kata, ķẽ̦kata Behnen, L., St.,

1) ķē̦kats U., die Stelze:
jāstaigā kâ uz ķe̦katām (ķe̦katām A. XV, 399). ķē̦katuos lēkt U., auf Stelzen gehen. marksisms nuocēlis varuoņus nuo augstajām ķē̦katām Duomas II, 1393 ;

2) der Stiefel (im verächtl. Sinne):
zaldāts rauzīja iet suoļuos ar savām abām ķē̦katām, kuŗu lejas galā rē̦guojās ārā kaili pirkstu gali Druva I, 985.

Avots: ME II, 361

II ķe̦kata,

2) und

3): auch BW. 33329; 33460 u. a., voc. plur. ķe̦kati BW. 33460, 5; pa laika me̦tiem gāja ķe̦katās Frauenb. ķe̦katās lēkt Lng., gaukeln.

Avots: EH I, 693

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

ķē̦ku, dämmelnd, wie man mit den Kindern macht L. ķē̦ku - so singt man den Kindern voŗ wenn man sie auf den Füssen wippt. ķē̦ku lecināt, auf dem Fusse wippen; ķē̦ku lēkt, aud dem Fusse gewippt werden St.; Fastnacht laufen Doblen.

Avots: ME II, 373

kuluos lēkt, Fastnacht laufen U. S. kuls II und kulâ.

Avots: ME II, 309

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

lakstuôt, intr., Risse bekommen, reissen: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Setzen n. Etn. IV, 129. [Wohl zu lēkt.]

Avots: ME II, 416

I lakta (li. laktà "Hühnerstange"), auch lakts (li. lãktas dass.) L., St., U., acc. s. lakti BW. 23278,

1) die Hühnerstange, der Aufflug:
gailītis dzied laktiņā;

2) ein erhöhter Stand, Aufenthalt:
pērtiķi izpin laktas kuoku zaruos. laktā lēkt, emporkommen, auf den grünen Zweig kommen: ar blēdību jau nu ne˙viens nav laktā lēcis, nedz nelēks Dok. A. tas jau vairs nebūs laktā lēcējs od. vairs laktā nelēks. Zu lèkt.

Avots: ME II, 417

le̦cams, Part. Praes. von lēkt, zum Springen gehörig, bestimmt: zaķīšam sade̦guši le̦camie kamozuolīši RKr. VIII, 31. tas le̦cams, tas dejams, sein Alltagsrock ist zugleich sein Sonntagsrock.

Avots: ME II, 443

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443

lecin, lècin,

1) zur Verstärkung von lēkt: lecin lēkt, lustig springen.
mūsu puiši teivi, gaŗi, lēcin (Var.: stāvu) lēca mugurā BW. 12866;

2) nach sākt statt des Infin.: tad jau nuo prieka leŅin (st. lēkt) sāk St.

Avots: ME II, 444

lēcīte, das Treibholz am Spinnrade Lasd. Zu lēkt.

Avots: ME II, 455

lẽ̦kas,

1) ein Strick oder eine aus Tannenästen gemachte Barriere, Uber die man die Pferde springen lässt; auch eine Barriere, über welce die Knaben springen
N. - Bartau, [Ruj.;

2) "eine gewisse Krankeit"
Ruj.] Zu lēkt.

Avots: ME II, 456

ļe̦kât, -ãju, C., Smilt., Mar., ļe̦kuot Grünh., Denominativ von ļe̦ka, laufen, gehen: kājas sāk ātrāki ļe̦kuot Purap. Refl. -tiês,

[1) ļe̦kâtiês "nach dem Regen im Kot waten"
Ruj.; matschen, manschen Roop, Nitau, Serben u. a.];

2) baumeln, bummeln, schlottern
Wid.: [piedzē̦rušam braucējam galva ļe̦kājās uz visām pusēm Lennew. ar zuobe̦nu atcirstā ruoka vaļīgi ļe̦kājās gar sūniem Lennew. aiz zibsnas ļe̦kājās pūri cimdu Janš. Dzimtene ² I, 78. In Mar. sei ļe̦kâtiês synonym mit skrieties, lēkties, plêsties].

Avots: ME II, 535

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

lèkšis, lèkšķis, der Springinsfeld: cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē Seib.

Avots: ME II, 458

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

neî ² [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. ² 518.]

Avots: ME II, 715

nùolecinât, tr., fakt. zu nùolēkt, herab -, hinabspringen machen, lassen: nuo lakatas gailīti nuolecināšu Ltd. 862.

Avots: ME II, 809

nùolekt, s. nùolēkt.

Avots: ME II, 809

nùotrikt,

1) "?": miļņam kucīte nuotrikuse BW. 8076;

[2) "nuolēkt" (?) Kursitenl.

Avots: ME II, 877

‡ palēcenis, = palēcekne: nevajaga ... ne˙kāda palēceņa, uz kuŗa uzkāpt, palēkties un tad tikt debesīs Janš. Mežv. ļ. I, 240 (ähnlich II, 142).

Avots: EH II, 150

patapt [li. patàpti], intr.,

1) Zeit gewinnen, Musse haben, wozu kommen:
ja tu pate nepatapi, lai šūpuoja vēja māte! BW. 1705. dienu vest nepatapu, kungi dzina dze̦namuo 18411. saucat, vīri, kuŗš patapa! 30132, 3. [pa acu galiem dabūju drusku paredzēt, bet saieties nepatapu Janš. Dzimtene ² II, 185.] tik ķēniņš vēl patuop ielēkt kuģa laiviņā LP. IV, 111;

2) gelangen, kommen, geraten, können:
bet nu ieticis tādā muklājā, ka ne+kur patapt LP. IV, 233. izklīda ve̦lni, kur patapdami VII, 257. vaļā patapt, sich befreien, galā patapt, fertig werden: beidzuot patapis vaļā LP. VI, 446. viņa tuomē̦r patapa galā LA.;

3) das Part. patapdams wird zuweilen in der Bedeutung von
patapen gebraucht: rāmi, rāmi, patapdams nāk nuo jūŗas pē̦rkuoniņš BW. 33683, 7. dē̦lu māte patapdama sauca mani jaunaviņu 23471.

Avots: ME III, 119

plaîsa PS., C., Kl., Kr., Wolm., N.-Peb., Lis., Schwanb., Arrasch, Jürg., Golg., plaîsa ² Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Behnen, Bauske, plaĩsa Wandsen, Dond. Li. plaiša ), der Riss, die Ritze: kre̦kls, kam vietām lielas plaisas Vēr. I, 1033. klinšu aizas un plaisas A. XI, 692. cik veikli varēju lēkt pār platām plaisām! A. XI, 592. divas daļas, starp kurām atruodas maza plaisiņa Vēr. II, 1175. kukainīši rāpjas iekšā un ārā nuo neskaitāmām šķirbiņām un plaisiņām Vēr. II, 415. kad starp viņu un dē̦lu nebija vēl ne˙kādas plaisas Saul. II, 36. Zu plīst.

Avots: ME III, 315

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

rũpêt: Annai sāka r. siltums Jauns. Raksti VII, 59. jām ar te rūp (von Schafen, die ins Getreide gehen wollen) Kaltenbr. rūp izlēkt nuo ratiem ebenda. kam ne˙kas cits nerūpuot Pas. IV, 271. Zur Etymologie auch Ljapunov Ann. acad. scient. fenn., ser. B., XXVII, 126 f.

Avots: EH II, 388

‡ sabuokstîtiês "?": (zirgi) pie grāvja sabuokstījas pa labi, pa kreisi, baidīdamies lēkt pāri uz lielceļu Veldre Dēli un meitas 4.

Avots: EH II, 399

šķiedrât, -ãju "(šķiedrai) atlēkt nuo tilināmuo linu kaula" Nötk. (mit iê): lini gatavi saņemšanai, juo sāk jau šķiedrāt Fest., Smilten; faserig, fadenscheinig werden (mit iê ² ) Schibbenhof: palagi jau sāk šķiedrāt; (beim Spinnen) aus einzelnen Fasern den Faden machen Salis; sich wie Fasern und parallel in die Länge strecken: mākuoņi šķiêdrā uz lietu; tādā laikā jāsēj lini, juo tad tie labi šķiedrā Sessw. padebeši šķiêdrā uz labu laiku; tad jāsējuot lini Nötk. Refl. -tiês, faserig, fadenscheinig werden: pusvadmala ātri sāk šķiêdrāties Jürg.

Avots: ME IV, 52

šķiedrêt, Hanfstengel mit Walzen zermahlen Kokn. - Refl. -tiês "fasern" Nötk. (mit iê), Bauske: pavediens šķiedrējies D. 116, 72; = šķiedrât (atlēkt) Lös., Schwanh., Sessw., Stomersee (mit iê).

Avots: ME IV, 52

sluôta (li. šlúota "Besen"),

1) der Besen
(nom. s. sluota neben gen. pl. sluošu LP. IV, 103 aus Lesten, 118 aus Usingen; gen. pl. sluošu auch Pas. II, 475): Sprw. jauna sluota labi mēž od. slauka. sluotas siet, Besen binden; sluotas griêzt, Reiser zur Anfertigung von Besen schneiden, ziema tiek kâ ar sluotu aizslaucita pruom Krišs Laksts 11. cepļa (Hasenpot) od. krāsns (Walgalen, Treiden) sluota, der Ofenbesen. peŗamā od. pirts sluota, ein Badequast (aus Birkenreisern mit Blättern daran), sluotas zari, Birkenreiser zum Besenbinden Bielenstein Holzb. 307, N.-Platohn: tam bē̦rzam kuplas lapas, te būs labi sluotas zari BW. 14312. - laumas sluota, ein Hexenbesen (?) U. vēja sluota, - ein Auswuchs auf Bäumen (Birken), wo von einer verdickten Stelle viele Zweige ausgehn U., Golg., Ringmundshof, Saussen. - pār sluotu lēkt, eine Vexieraufgabe, wobei der Springende zu Falle gebracht wird U.;

2) in Pflanzenbenennungen:
laumas sluota,

a) der Spargel (asparagus officinalis
L.) RKr. II, 67; Konv. ² 3967;

b) equisetum arvense Mag. IV, 2, 69; vēja sluotiņa, das Land-Reitgras (calamagrostis epigeios
Roth.) RKr. II, 68; sluotu krūms, spartium Karls.;

3) in Personenbezeichnungen: ciema sluota, eine Person, die sich viel in der Nachbarschaft auf Besuch herumtreibt
U., Salis; vēja sluota, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: tautu meita, vēja sluota, vainuo manu arumiņu BW. 28151. Zu slàumi (wenn mit uo aus ōu).

Avots: ME III, 946

smaidît,

1) (mit aĩ) Sessau, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Wohlfahrt, PS., C., (mit aî ) Kl., Lis., Ermes, Golg., Schwanb., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Selg., Grünh., Dunika, Kurs., Behnen, Salis, Ruj., Dond., Deg., Iw., Bl., lächeln:
rūgti (Mērn. 1. 12), laipni (LP. I, 175), jautri (R. Sk. II, 172) smaidīt. lūpas taisījas smaidīt Mērn. 1. 62. meiča smaidīja pretim LP. IV, 211. skuķe smaida puisē̦nam Rainis Götes dzeja 33. (figürlich) saule smaida Aus. I, 3. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 22;

2) verlachen machen, zum Gegenstand des Spottes machen:
puisis . . . vīla zeltenītes; smaida (Var.: pieviļ, vīla) vienu, smaida uotru, smaida (Var.: smīdē, smīdin) savu augumiņu BW. 11716 var.;

3) smaĩdît Karls., Lemsal n. U., schmeicheln; hierher wohl auch:
tuo ar dāvanāms pārrunāt jeb smaidīt (schmeichelnd beeinflussen?) Manz. Post. I, 22;

4) "Kurtzweil treiben"
Manz. Lettus. Refl. -tiês "?" : liek tam (= suņam) gaidīt un vēl lēkt un smaidīties (sich anschmeicheln?) Manz. Post. I, 297. Subst. smaidîtãjs, der Lächelnde, Schmeichelnde: turies vien... pretī smaidītājiem, dvēs[e]ļu maitātājiem! Dziesm. grām. 337. . Wohl auch in der Bed. 3 zu smiêt; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 u. a.

Avots: ME III, 949

III stiķis: ein Sprung Erlaa: zirgs nu stiķiem vien skrien. stiķiem lēkt, galoppieren A.-Schwanb., Morizberg, Walk, Wenden.

Avots: EH II, 579

III stiķis, eine plötzliche, heftige Bewegung U.: ar stiķi viņš man acīs lēce, er fuhr plötzlich auf mich los U. Duore ar stiķi viņam klāt Stāsti Krauklu kr. 92. neļaun zirgam ar stiķi lēkt! salauzīs lietas Saikava. stiķiem (Var.: ātri, drīzi u. a.) rāvu brāļa dzirnas, lai tās skrēja šķēpelēs BW. 22478 var. (a r) stiķiem (N. - Peb., Bers., Sessw., Lasd., Adsef) od. stiķuos, im Galopp, sehr schnell: stiķuos (stiķiem) braukt Fest. kalnā stiķuos. lejā suoļuos Saikava. kājām nuoskriešu ar stiķi MWM. Vl, 15. aizgājis... vienuos stikuos Upīte Medn. laiki 10.

Avots: ME IV, 1067, 1068

II stugs, kurz (?): brālītim stugi (Var.: īsi) svārki mugurā, tie bij labi žuogu lēkt BW. 20511 var. Vgl. studzulms und stuģis; daneben mit k li. stukas "kurz, gestutzt".

Avots: ME III, 1101

‡ sûnîtiês, -ījuôs Warkl. "gribēt kur iet, skriet, lēkt vai sniegties, bet šķēršļu dēļ nevarēt".

Avots: EH II, 608

III tralla, in der Verbindung trim traltām lēkt Vīt., (mit dem einen Fuss den Boden kaum berührend) hinken: kāju pārdūris le̦c trim trallām.

Avots: ME IV, 220

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556

I vija,

1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. ² 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;

2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. ² 20511, 1;

3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.

Avots: ME IV, 582