Paplašinātā meklēšana

‡ II lamâtiês Seyershof "buojāties": es lamāšuos sevi tur kuopā un cietīšu.

Avots: EH I, 717

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

ecêt, - ēju, ēju [li. [ekė´ti], eggen. Refl. - tiês,

1) mit Eggen beschäftigt sein
U.;

2) streiten, sich raufen
Tals., Dond.: sākušas lamāties un tâ ecējušās visu dienu A. XXI, 757. ecēšana das Eggen; ecējums,

1) das erfolgte Eggen;

2) das geeggte Land:
vis˙labāk ir zirņus sēt uz ecējuma B.; e̦cē̦tājs, jem., der eggt. Figürl., mazais e̦cē̦tājs, die Bachstelze U. [Nebst ecêšas zu la. occa, gr. dor. # "Egge" und wohl auch zu le. akuots u. a., s. Persson Beitr. 724, Boisacq Dict. 705 f., Bezzenberger BB. XXVII, 173, Walde Wrtb. ² 535, Trautmann Wrtb. 68.]

Avots: ME I, 565

izkãrpît, Refl. -tiês, ‡

4) "izkauties, izlamāties" Seyershof: kad cilvē̦ks sirdīgs, tad izkârpās ² ar.

Avots: EH I, 455

[nekàunîgs, nekaunisks, unverschämt, schamlos: tiem kauties, tiem bārties, nekaunīgi lamāties! BW. 6524, 2. nekauniski dziedat, meitas, nekauniski runājat BWp. 953, 2.

Avots: ME II, 718

‡ nur̃kšêt, -u, -ēju.

1) schnurren:
kaķis, kad me̦tas uz mieru gulēt, sāk n. Seyershof;

2) "ļauni lamāties zem sevis" Seyershof; leise und undeutlich sprechen, murmeln
Lems.: nav ne˙kāda pretī nurkšēšana! jāiet vien un jāstrādā; faseln Lems.

Avots: EH II, 29

[palamât, ein wenig schimpfen: viņai patikās palamāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig schimpfen (intr.): gribas drusku palamāties.]

Avots: ME III, 56

‡ rẽgât Weissensee "lamāties". Refl. -tiês (s. ME. III, 518), ‡

2) "bārties, pārmest, ķilduoties" (mit è̦ ² ) Saikava: pats paņēmis, un tad uz maniem rē̦gājas, ka nav. pretim vien rē̦gājas kâ ezis.

Avots: EH II, 369

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70

spãrdît: auch Dobl., Jürg., Kegeln, Kolberg, Lemb., Lems., Morizberg, Schwitten, Tegasch, Trik., (mit ā`r ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit âr ² ) Dunika, Durben, Kal., Luttr., Perkunen, Pussen, Strasden; sprengen Diet. Refl. -tiês: spārdās vienu kāju, uotru kāju; "lamāties" Orellen.

Avots: EH II, 547

sprẽķêt, Refl. -tiês: "pukuoties, izmest vārdus uz uotru netieši, bet - tam pretī runājuot - tad lamāties" Salis. Nach Sehwers Unters. 117 aus nd. spreken.

Avots: EH II, 559

ùlbs ² Geistershof, Golg., Katharinenhof, Lis., N.-Schwanb., Sessw., beschränkt; verwirrt, blödsinnig Bers.: paliku stāvam kā ulbs Niedra Bār. 51. kā ulbs viņš aizskrēja pruom Golg. ļāvuos (lamāties), biju gluži ulbs Libek Pūķis 6. e̦smu palicis gluži ulbs par šuo lietu duomādams Niedra A. v. J. 1898, .N'o 7, S. 18. Reimt auf stulbs I. Wie verhält sich dazu estn. uľp (gen. ulbi) "albern, läppisch"?

Avots: ME IV, 297

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502