izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750

izkãrpît, Refl. -tiês, ‡

4) "izkauties, izlamāties" Seyershof: kad cilvē̦ks sirdīgs, tad izkârpās ² ar.

Avots: EH I, 455