Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'laste' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'laste' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10)
lastega
lastegas
lastekas
lielaste
mielaste
mīzalaste
pelaste
pidelaste
svilaste
svilaste, ein sehr eiliger oder hitziger, jähzorniger Mensch Bers., "šaudīgs cilvē̦ks (vai luops), skrējējs" Lennew.: neduoš[u] tautu svilastēm valkāt savu vainadziņu BW. 24605 (ähnlich: 7376, 2 var.; 21995, 2 var.; 25418 var.); "eine unruhige, unbändige Kuh" Laud.; apsvilināju lapsai asti; aizskrēja kâ svilaste (sehr eilig) N. - Peb.
Avots: ME III, 1158
Avots: ME III, 1158
Šķirkļa skaidrojumā (47)
aizbruģēt
‡ àizbruģêt,
1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;
2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.
Avots: EH I, 12
1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;
2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.
Avots: EH I, 12
apbruģēt
‡ apbruģêt,
1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;
2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.
Avots: EH I, 74
1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;
2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.
Avots: EH I, 74
apgrūtināt
apgrũtinât, tr.,
1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;
2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.
Avots: ME I, 88, 89
1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;
2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.
Avots: ME I, 88, 89
apjūgt
‡ apjûgt, (eine ganze Reihe von Objekten) ausspannen (tr.) Erlaa: viesiem zirgus jau apjūdzām. Refl. -tiês: a. ar darbiem, sich mit Arbeiten belasten Trik.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkraut
apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apsvilināt
apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.
Avots: EH I, 118
Avots: EH I, 118
atslogāt
‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.
Avots: EH I, 168
Avots: EH I, 168
bāba
bãba,
1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;
2) mē̦slu bāba,
a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;
b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;
3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;
5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].
Avots: ME I, 270
1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;
2) mē̦slu bāba,
a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;
b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;
3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;
5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].
Avots: ME I, 270
brīvs
brĩvs,
1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;
2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;
3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;
4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,
a) ein unbenutztes, freistehendes Land;
b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;
5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;
6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".
Avots: ME I, 336
1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;
2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;
3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;
4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,
a) ein unbenutztes, freistehendes Land;
b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;
5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;
6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".
Avots: ME I, 336
bruģēt
bruģis
I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",
1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;
2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;
3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;
4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;
5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.
Avots: ME I, 338, 339
1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;
2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;
3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;
4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;
5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.
Avots: ME I, 338, 339
cūneši
dalīt
I dalît,
1): dalāmais plāksteris, verteilendes (?) Pflaster
BielU. Refl. -tiês, ‡
3) sich um etw. reissen
VL.; streiten Frauenb.: kuo es ar kalpu iešu d˙!
Avots: EH I, 305
1): dalāmais plāksteris, verteilendes (?) Pflaster
BielU. Refl. -tiês, ‡
3) sich um etw. reissen
VL.; streiten Frauenb.: kuo es ar kalpu iešu d˙!
Avots: EH I, 305
dziedēt
II dziêdêt, - ēju, tr., heilen: plāksteris, kas ve̦lk un dziedē. dziedējamais plāksteris, Heilpflaster. dziedē, kungs, manas sāpes ve̦se̦las. laiks visu dziedē. [Zu dzît.]
Avots: ME I, 561
Avots: ME I, 561
dzīvošana
dzîvuošana,
1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;
2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]
Avots: ME I, 560
1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;
2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]
Avots: ME I, 560
iebruģēt
‡ ìebruģêt,
1) anfangen zu pflastern
Golg. u. a.: iebruģē̦tā iela;
2) pflasternd hineinlegen:
akmeņus ie. pa ceļa malām Golg., Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Liepna, Mahlup, Rugāji, Warkl. (akmeņi) iebruģē̦ti cieši cits citam galā Janš. Dzimtene V, 60;
3) pflasternd herstellen
Renzen: ie. ielu, ceļu.
Avots: EH I, 505
1) anfangen zu pflastern
Golg. u. a.: iebruģē̦tā iela;
2) pflasternd hineinlegen:
akmeņus ie. pa ceļa malām Golg., Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Liepna, Mahlup, Rugāji, Warkl. (akmeņi) iebruģē̦ti cieši cits citam galā Janš. Dzimtene V, 60;
3) pflasternd herstellen
Renzen: ie. ielu, ceļu.
Avots: EH I, 505
izbruģēt
izbruģêt, auspflastern, das Pflastern beendigen: meitas mātes istabiņa dāldeŗiem izbruģē̦ta BW. 14622.
Avots: ME I, 719
Avots: ME I, 719
izbukurēt
‡ izbukurêt, taumelnd od. stoppernd herauskommen (hinausgehen) Meiran: puika izbukurēja nuo meža Saikava. Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss sich mit dem Wälzen von Lasten abgeben Saikava: es pa dzirnavu augšu izbukurējuos labu laiku, līdz dabūju visus maisus zemē.
Avots: EH I, 436
Avots: EH I, 436
klāsteris
kuplastis
kuplastis, f. kuplaste, einen dichten, buschigen Schwanz habend, ein Dickschwanz, Beiname eines Wolfes, eines Hundes, Eichhörnchens, Hahnes, einer Elster: kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi? LP. VI, 260. sunītis mans kuplastītis BW. 10733. balts gailītis kuplastītis 30707. vāverīte kuplastīte 2347; 7780. ķēvīte kuplastīte 25863. žagatiņa kuplastīte Etn. II, 188.
Avots: ME II, 318
Avots: ME II, 318
lādiņš
lãdiņš,
1) die Ladung (einer Flinte, eines Schiffes);
so auch elektriskais lādiņš Vēr. I, 802;
2) die Glutsteine auf dem Gewöble des Badstubenofens:
uzlej uz lādiņa kausu ūdens Kav. [Aus mnd. ladinge "Belastetsein".]
Avots: ME II, 436
1) die Ladung (einer Flinte, eines Schiffes);
so auch elektriskais lādiņš Vēr. I, 802;
2) die Glutsteine auf dem Gewöble des Badstubenofens:
uzlej uz lādiņa kausu ūdens Kav. [Aus mnd. ladinge "Belastetsein".]
Avots: ME II, 436
lastagas
lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, lãstakas (lãse + taka), laste%CC%A6gas">laste̦gas, lãste̦kas Perk.,
1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;
2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste%CC%A6gas">laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.
Avots: ME II, 424
1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;
2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste%CC%A6gas">laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.
Avots: ME II, 424
liģeris
liģeris,
1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];
2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;
3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.
Avots: ME II, 467
1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];
2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;
3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.
Avots: ME II, 467
murkstēt
mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt 2 [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt 2 Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt 2 Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]
Avots: ME II, 670
Avots: ME II, 670
netiklība
netklĩba, die Unsittlichkeit, Sittenverderbnis, Lasterhaftigkeit: kruogs - netiklĩbas, puosta pereklis Vēr. I, 1309.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netiklis
netiklis. f. -kle, eine arbeitsschtige, lasterhafte Person: sliņķi, sliņķi netiklīti, kam nelīdi līdumā? tikušam atsacīju, ar netikli saderēju Ltd. 778. nuo tālienes es pazinu netiklīša pļāvumiņu BW. 28671. guli, guli, netiklīte! 6730.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netikls
netikums
netikums [li. netikumas "Ungezogenheit"], die Untugend, Lasterhaftigkeit: ai tu, tāutu neveiklīt, tavu lielu netikumu! BW. 9335. mana paša tikums līdza vien vazājās 6907. netikumus graizīt, die Gebrechen geisseln.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
nomūdīt
[nùomūdît,
1) abquälen":
n. zirgu Bers.;
2) "mühsam herunterziehen (von oben)";
3) nùomūdît pluostu Lubn. "ein Floss sehr belasten";
nùomūdît "nuogremdēt" Warkl., Alswig: akmens nuomūdīts bedrē. Refl. - tiês "sich sehr abmühen" Sessw.]
Avots: ME II, 823
1) abquälen":
n. zirgu Bers.;
2) "mühsam herunterziehen (von oben)";
3) nùomūdît pluostu Lubn. "ein Floss sehr belasten";
nùomūdît "nuogremdēt" Warkl., Alswig: akmens nuomūdīts bedrē. Refl. - tiês "sich sehr abmühen" Sessw.]
Avots: ME II, 823
noplāksterēt
olnīca
uõlnĩca C., Wenden, ùolnica 2 Prl.,
1) ein Steinweg
(uolnice) L.; ein gepflasterter Gang (uolnice) Wenden n. U.; ein Viehweg, der mit einer Art Pflaster versehen ist Nigr., Selb., Serben, Sunzel; eine Gasse zwischen zwei Zäunen (St., O.-Livl. n. U. [uolnice]), wo das Vieh zur Weide getrieben wird N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Memelshof, (uõlnĩca) AP., Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, (ùolnîca 2) Golg., (ùolnīca 2) A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, (ùolnica 2 ) Saikava, Sessw., (uolnica) Ruj.; eine Allee (uolnice) U.; eine Strasse (auch in der Stadt) Asūne, (ùolnīca 2 ) Zvirgzdine: kumeliņa galvu glaudu uolnīciņas galiņā BW. 13978, 4 var.;
2) ein kieselreiches Ufer
(uõlnīca) Bauske;
3) der Eierstock*.
Zu uola.
Avots: ME IV, 418
1) ein Steinweg
(uolnice) L.; ein gepflasterter Gang (uolnice) Wenden n. U.; ein Viehweg, der mit einer Art Pflaster versehen ist Nigr., Selb., Serben, Sunzel; eine Gasse zwischen zwei Zäunen (St., O.-Livl. n. U. [uolnice]), wo das Vieh zur Weide getrieben wird N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Memelshof, (uõlnĩca) AP., Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, (ùolnîca 2) Golg., (ùolnīca 2) A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, (ùolnica 2 ) Saikava, Sessw., (uolnica) Ruj.; eine Allee (uolnice) U.; eine Strasse (auch in der Stadt) Asūne, (ùolnīca 2 ) Zvirgzdine: kumeliņa galvu glaudu uolnīciņas galiņā BW. 13978, 4 var.;
2) ein kieselreiches Ufer
(uõlnīca) Bauske;
3) der Eierstock*.
Zu uola.
Avots: ME IV, 418
pārslodzīt
[pãrsluodzît,
1) zu sehr belasten:
p. ar darbiem Warkl.;
2) von neuem niederpressen:
p. linus mārkā, sēnes. Refl. -tiês "pārstrādāties" Warkl.]
Avots: ME III, 176
1) zu sehr belasten:
p. ar darbiem Warkl.;
2) von neuem niederpressen:
p. linus mārkā, sēnes. Refl. -tiês "pārstrādāties" Warkl.]
Avots: ME III, 176
plāksterēt
plāksteris
plāksternieks
planga
plañga Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, eine Blatter U.; eine Blase (wie von Spanisch-Fliegen-Pflaster oder wie am abgeriebenen Fusse) U.; ein roter Ausschlag mit grossen Flecken U.; der Pl. plangas, ein nasser Ausschlag Harder n. U. Reimwort zu panga; von Persson BB. XIX, 2593 und Zupitza KZ. XXXVI, 59 nebst ple̦nga zu d. flunkern, flinken "flimmem", d. bayer. flank, flunke "Funke" u, a. gestellt; wenn mit Recht, muss dies le. Wort ein Kuronismus od. Lituanismus sein.
Avots: ME III, 319
Avots: ME III, 319
plāsteris
smagnējs
smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.
Avots: ME III, 948
Avots: ME III, 948
smags
smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,
1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;
2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;
3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;
4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?
Avots: ME III, 948
1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;
2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;
3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;
4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?
Avots: ME III, 948
svilstoņa
Tikla
Tikla (?) L., eine heidnische Göttin der Letten, der sie das Schickliche und Unschickliche, die Tugend und Laster ihrer neugeborenen Kinder zuschrieben.
Avots: ME IV, 183
Avots: ME IV, 183
uzbruģēt
uzslodzīt
uzsluôdzît,
1) aufladen:
u. liniem (mārkā) akmeņus;
2) noch mehr belasten:
vajadzē̦tu linus labāk uzsluodzît AP.
Avots: ME IV, 380
1) aufladen:
u. liniem (mārkā) akmeņus;
2) noch mehr belasten:
vajadzē̦tu linus labāk uzsluodzît AP.
Avots: ME IV, 380
viegls
viegls,
1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;
2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;
3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,
1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;
2) die Leichtfertigkeit
U.;
3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 1 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.
Avots: ME IV, 654
1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;
2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;
3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,
1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;
2) die Leichtfertigkeit
U.;
3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 1 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.
Avots: ME IV, 654
vilkt
vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
vindzāt
viñdzât (mit dž zu lesen?) N.-Bartau, -âju, (schwere Gegenstände, Lasten) heraufziehen: dziedrus, balkas vindzā N.-Bartau.
Avots: ME IV, 599
Avots: ME IV, 599
zīle
I zĩle (li. žýlė "die Meise"), die Meise L., der Wahrsagevogel U.: zīle dzied kaņepēs BW. 10217; 11934, 2; 12031. zila zīle padziedāja 18128, 10. zaļa zīle 12933. ce̦kulaiņa zīle, die Haubenmeise U.; egļu zīlīte, die Tannemeise (parus ater L.) Heniņ; gaŗastes zīle, die Schwanzmeise (parus caudatus L.) Sassm.; me̦lnā z. Heniņ, = tauku z.; meža z. U., = egļu z.; pe̦lē̦kā z. Sassm., = purva z.; purva z. Heniņ, mattköpfige Sumpfmeise (parus borealis Selys); tauku zīlīte Heniņ, die Kohlmeise (parus major L.); zilastes z. Heniņ, die Blaumeise (parus coeruleus L.). Wohl (nach der Farbe) zu zils "blau"; vgl. r. синица "die Meise": синiй "blau".
Avots: ME IV, 732
Avots: ME IV, 732