Paplašinātā meklēšana

atlaũlât, tr., scheiden (die Ehe): viņa nuo sava vīra e̦suot atlaulāta Vēr. I, 1082. Refl. sich scheiden lassen: viņš licis nuo viņas atlaulāties Vēr. I, 1082. tu nuo manis vari atlaulāties.

Avots: ME I, 172

‡ daũdzlaũlâts M. 245, oft vermählt.

Avots: EH I, 310

jaûnlaũlâts, neuvermählt: nuo altāŗa līdz kruogam jaunlaulātie nāca labās ruokās de̦vušies, kâ tās laulājuot saliktas BW. III, 1, 50.

Avots: ME II, 101

jaûnsalaũlâts, neuvermählt Vēr. II, 1371.

Avots: ME II, 102

laũlât, ‡

2) kopulieren (auf eine gewisse Art und Weise pfropfen)
Saikava (mit àu ² ), Stobe 1798 I, 105, 166, Cīgra Āboļu dārzn. 47; ‡

3) "beidzamuo kārtu tīklam apkārt aužuot, ik˙katras divi tīkla acis salaist kuopā" Kaugurciems.

Avots: EH I, 723

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

‡ laulātīgs gre̦dze̦ns Auleja, der Trauring.

Avots: EH I, 723

pãrlaulât, von neuem trauen: lai mācītājs pārlaulā MWM. VII, 900.

Avots: ME III, 163

pìelaũlât, antrauen: tē̦vs... ar varu pielaulās meitu bagātniekam LP. V, 278. pielaulātie viens uotru spēs saistīt uz visu mūžu J. R. V, 90. (baznīcas kungs) man draudziņu pielaulā BW. 15881. man nuomira pirmā sieva, nebij stipri pielaulāta BW. 16040. visu varuot pielaulāt; ja pielaulājuot kādu vainu, tuo vairs vē̦lāk nevaruot nuoglābt RKr. XVI, 100.

Avots: ME III, 265

salaũlât, tr., trauen (perfektiv): medinieku ar princesi salaulāt LP. I, 64. mācītājam (nesu) cāļu pāru, lai pa pāram salaulā BW. 15883. mūs nakts un tumsība salaulās MWM. VIII, 203. Sprw.: krūms salaulā, krūms atlaulā (von der Zigeunerehe). Refl. -tiês, sich trauen lassen: viņš salaulājās ar viņu. vai tad salaulājušies gan? A. XXI, 790.

Avots: ME II, 667

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

‡ dēsteklis,

1) ein Steckling
Doblen: nelaulātu ļaužu dēstekļi (Kinder) Janš. Līgava II, 176;

2) der penis
Segew.

Avots: EH I, 319

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

dràugs,

1): laulāts d. schon
LLD. II, 15 ₅ . kuŗa ,e̦suot ar grāfeni draugā (loc. s.: befreundet) Janš: Līgava II; 180. māsas ielaižas ar viņu draugā I, 379;

2): drauga saime "fremd Dienstvolk, was nicht eigene Kinder sind"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Volk"):

Avots: EH I, 330

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. ² 1290.

Avots: ME I, 838

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

lĩkuopa (unter līkaũps): man zīmīte rādīja., svē̦ta rīta līkuopās: pušam griezti līgti cimdi, lauzts laulāts gredzentiņš BW. 18168.

Avots: EH I, 750

III marga, = mē̦rga, das Mädchen: nelaulātu margu (Var.: mārgu) ve̦d BW. 18463 var. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦.]

Avots: ME II, 563

‡ II māršava, = mā`rša: salaulāties ... bez māršavām un dieveŗiem Janš. Bārenīte 93.

Avots: EH I, 793

[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,

1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;

2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene ² II, 288.]

Avots: ME II, 762

pačukstêt, tr., intr., leise flüstern, zuflüstern: tika pat klusu pačukstē̦ts, ka viņi ne˙kad nee̦suot bijuši laulāti Rainis.

Avots: ME III, 14

pãreniẽks, pãr(i)niẽks,

1) einer vom Paar:
viens, kam pārinieka trūkst BW. V, 220. nu arī visi citi steidzās sev iegūt uotru pārenieku BW. V, S. 204;

2) ein verheirateter Knecht, eine verheiratete Frau, die beide dem Herrn, dem Wirte dienen:
saderēju viņu kâ pārenieku Blaum. Ilze apprecējās un palika Jaunzemjuos par pārenieku AU. vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirga pārinieki, bandinieki Etn. III, 133;

3) der Plur. pārenieki, die Brautpaare:
bija ieradums pāriniekus tik reiz pa gadu laulāt Līb.;

4) die männlichen und weiblichen Personen, die das Vieh der neuvermählten Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece jeb tâ nuosauktie pārenieki, parādnieki, kuŗiem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III,1, 20.

Avots: ME III, 155

pasvabadi, pasvabaži, Adv., ziemlich lose, locker, frei: man aizbēga pirmais vīrs, pasvabaži salaulāts BW. 16039, 3.

Avots: ME III, 110

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

sasist,

1): uz reiz sasituši bungas (haben die Trommel geschlagen)
Pas. XV, 406. s. (zusammenstellen) istabā iene̦stus stāvu kuokus Ar. audums nesasists (mit der Kammlade nicht fest angeschlagen) Saikava;

2): pē̦rkunis sasit ("saspeŗ") Linden in Kurl.; ‡

3) durchprügeln:
paguva mietus un sasita dē̦lu Pas. XII, 442, viņa laikam sasita bē̦rnus, juo tie sāka stipri kliegt Jauns. Raksti III, 83; ‡

4) durch Schlagen bewirken:
paēdis nedrīkst sist karuoti pie bļuodas malas, juo tad var s. badu Lubn. Refl. -tiês,

2): šie nee̦suot vis laulāti, bet sasitušies kuopā dzīvuojuot Sārts Str. 302; ‡

4) sasasitu plaukstiņām BW. 8190, ich schlug (mir) die Hande zusammen;
‡

5) (in einer gewissen Menge irgendwohin) schlagen (intr.):
Mārtiņam asinis sasitās vaiguos A. Upītis Laikmetu griežos II, 166.

Avots: EH XVI, 446

saskautiês, einander umarmen: saskāvušies gulēja kâ salaulāti Kaudz. M. 379.

Avots: ME III, 732

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439