lidus
lidus, schwebend, fliegend: nuo tuorņgaliem lidus skrien skanis pēc skaņa Duomas III, 957.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lidus' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lidus' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (6)
lideniski
nosklidis
nùosklidis, glatt, glitscherig: nuosklidusi tā laipiņa, sklid kājiņa pārejuot Gold.
Avots: ME II, 848
Avots: ME II, 848
sēnala
I sẽ̦nala Wolm., Bl., Karls., Ruj., Salis, AP., Serbigal, Līn., Deg., sè̦nala 2 Kl., Prl., Preili, sẽ̦ne̦la Iw., sē̦nula N.-Schwanb., Bers., (mit è̦ 2 ) Lös.,
1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;
2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;
3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė̕lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?
Avots: ME III, 826, 827
1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;
2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;
3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė̕lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?
Avots: ME III, 826, 827
silt
sil̃t (li. šìiti) Wolm., Deg., Siuxt, Līn., Iw., sil̃stu, silu, intr., warm werden: saule silst Br. 546. gaiss, ūdens silst. sirds silst, das Herz wird bewegt U. sirds silst nuo mīļām atmiņām A. v. J. 1901, S. 815. silst divas sirdis mīlestībā A. XX, 508. Nebst li. dial. šalimà "Wärme" zu la. calēre "warm sein", calidus "warm", and. halôjan "brennen" u. a., s. Trauimann Wrib. 304 f., Walde Wrtb.E 112, Fick Wrtb. III 4 , 83, Siokes Wrtb. 331, Wood AfPh. XXI, 182 und XXIII, 197. Anscheinend dieselbe Wurzei bezeichnet die Kälte, das Frieren (s. unter sal̂t); vgl. dazu die Notiz unter mazs.
Avots: ME III, 840
Avots: ME III, 840
sklids
sklids (li. žem. sklidus "glatt" Извѣст. X, 385, sklidus "slids" Miežinis) Rothof n. FBR. VIII, 120, N.u. Ob.-Bartau, Rutzau, Dunika, Suhrs, Sassm., glatt, schlüpfrig: sklids le̦dus, ceļš Sassm. sklidas bij mātes kurpes Suhrs. nevarēsi viņā (= stikla kalnā) uziet, juo tas būs ļuoti sklids Pas. IV, 497 (aus Leegen). uz sklidaju ezeriņu BW. 23621, 1 var. Über skt- neben sl- (in slids) vgl. Le. Gr. § 105a.
Avots: ME III, 883
Avots: ME III, 883
vankarēt
vañkarêt (gespr.: vañke̦rt) Dond., -ẽju, hin und her wälzen: slimnieku vajaga *vankarēt, tad tam būs vieglāki Dond. Refl. vañkarêtiês Stenden, sich hin und her wälzen, gāzelēties: slimnieks visu laiku *vankarējas pa gultu Dond. Als ein Kuronismus zu ai. van̂cati "schwankt", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", ae. wóh "krumm", mnd. wingeren "sich krümmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), wozu Būga KSn. I, 73 2 auch li. vinkrus "callidus" u. a. stellt; vgl. auch vinkaļât.
Avots: ME IV, 471
Avots: ME IV, 471