Paplašinātā meklēšana

lingu langu, lingu lingām iet, wankend, schwerfällig gehen Selb.; s. auch le̦ngu.

Avots: ME II, 472

lingu lingām (unter lingu langu), ‡

2) "?": l. l. braukt pa biezuo mežu Pas. X, 548.

Avots: EH I, 743

‡ I àizlinguôt, hin-, wegschleudern (auch ohne eine Schleuder) Ar.: ce̦puri aizlinguodams gabalu pruojām Janš. Dzimtene III, 226.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.

Avots: EH I, 36

ìelinguôt,

1): auch AP., Kegeln, Lemb., Zarnikau; ie. ar akmeni pa galvu Autz;

2): auch Siuxt; eilig hineingehen resp. hereinkommen
AP.;

3): auch Lettg.

Avots: EH I, 527

ìelinguôt,

1) intr., schleudern, hineinschleudern
Drosth., Dond.: viņš tuo rubli tam ielinguoja acīs Alm. duomīgi ielinguoja aizdurvē Seibolt;

[2) = ielanguot Kreuzb. Refl. -tiês,

1) zu schleudern sich einüben od. erlernen
Ruj.;

2) sich ein wenig besaufen
Bauske].

Avots: ME II, 38

I linguôt (unter liñgât I),

1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡

2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III ² , 200.

Avots: EH I, 743

linguôt, s. liñgât.

Avots: ME II, 472

linguotne [?], in pātagas linguotne, Peitschenstiel B. Vēstn.; [um Ruj. liñguotne angeblich in der Bed. von luožņa, uokšķe̦rē̦tājs].

Avots: ME II, 472

‡ nuolinguôt,

1) herunter- resp. hinunterlaufen
Meselau: n. nuo kalna lejā;

2) (eine Strecke Weges) zurücklegen:
tuo ceļa gabalu ātri nuolinguošu Stenden.

Avots: EH II, 63

‡ pā̀rlinguôt, heimstraucheln (von Angetrunkenen) Vank.

Avots: EH II, 205

‡ àizspur̃dzêt, hin-, wegschwirren Dunika: ar lingu sviestais akmens aizspurdzēja pāri krūmiem.

Avots: EH I, 51

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547

Avots: ME I, 173

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547.

Avots: ME I, 173

‡ III ìelanguôt "?": paša svara ielanguots (für ielinguots?) . . . krīt sniega kams Fr. Adamovičs Rudens ziedi 139.

Avots: EH I, 526

‡ ìelingât,

1) = lingu%C3%B4t">ìelinguôt 1 Kegeln, Lubn., Prl., Saikava, Schwitten, Vīpe, Wessen, (mit iñ ) Schibbenhof, (mit -at ) Stenden: Juris Miku pašu ielingāja (ūdenī) Juris Brasa 91. ie. akmeni ūdenī. es gribēju putnam ie. ar akmeni Mahlup;

2) = lingu%C3%B4t">ìelinguôt 2 Adl., Druw., Golg., Jürg., Lemb., Lis., Mar., NB., N.-Schwanb., Peb., Ramkau, (mit -ât ) Kolup; "hineinfahren" Golg.; eilig hineingehen Selsau, Sessw.; hineinlaufen (mit in` ) Smilt.; = ìecil̃puôt 2 Jürg.

Avots: EH I, 527

ierzekls,

1) "venteŗa atskarbis (vgl. iedzirklis)" Edwahlen n. U.;

2) Verschlingung, die eine stark gedrehte Schnur macht
U. [Wenigstens in der Bed. 1 vielleicht durch Metathesis aus * iezerkls > * iedzerkls; vgl. iedzerkle.]

Avots: ME II, 60

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764

izliñguôt (unter izliñgât ), ‡

2) schnell (temperamentvoll) sich hinausbegeben:
savicināja ruokas ... un ... izlinguoja pa sienenieka durvīm ar drošku Ciema spīg. 275.

Avots: EH I, 463

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

ķìņķele ² : n. Schwers Unters. 66 ans nd. kinkel "Verdrehung, Verschlingung".

Avots: EH I, 703

lañgu, Interj., in Verbindung mit lingu, also langu, hin - ung herafahrend: lingu langu pa Daugavu, mežā zarnas atstājis (Rätsel: das Boot) Tr. III, 645.

Avots: ME II, 420

le̦ñgu, ļe̦ñgãm C., Smilt., in Verbindung mit lingu, wackelnd, schlaff: gaŗakaulis, kas katru darbu guorīdamies iesaó un lingu le̦ngu pabeidz LP. I, 15.

Avots: ME II, 451

liñga,

1) die Schleuder; Schlinge
Manz.: viņš meta aktneni ar lingu;

2) = cilpa, vom Sprunge des Hasen: zaķam labi cilpu mest (Var.: lingas mest, riņķi griezt) BW. 3824, 2;

3) = likums, der Umweg:
viņš nuonāca pie celiņa, kas ar lingu aizveda uz mājām DL.; ar lingām apiet, den Wald bekreisen L.;

4) lingu lācis, der Plumpsack:
puisi, puisi, lingu lāci, tu jau mani nedabūsi BW. 10071, 4; 12913;

5) die Brandung
U. [In der Bed. 1-3 wenigstens wohl zunächst aus liv. līṅga resp. estn. liṅg "Schleuder"; vgl. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 471

lingāns "neveiklis, neiznesīgais" (Substantiv?): tāds kâ lingāns aizlinguo Kosenhof; in Morizberg sei lingāns ein langbeiniger Mensch, der grosse Schritte macht; "ein langbeiniges Lebewesen, das wackelnd geht" Sessw., Sinolen, N.-Schwanb.; liñgāns "jem. mit langen Beinen und Armen" Arrasch, Nötk.]

Avots: ME II, 471

I liñgât, -âju, linguôt, Denominativ von linga, tr., schleudern: skrien kâ bultiņa, kuo linguo stuopa Seif. II, 144. lingā cepures gaisā Duburs.

Avots: ME II, 472

II liñgât, -ãju, lingu%C3%B4t">linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. ² 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472

nùodvinkstêt, [eine Zeitlang sausen, tönen]: gaiss nuodvinkst vien. [luode nuodvìnkstēja ² gar ausīm Mar., Bers. ar lingu me̦sts akmentiņš nuodvinkst vien gaisā N. - Peb.]

Avots: ME II, 779

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH II, 210

pavîcinât PS., C., ein wenig wedeln, schwenken, winken, lüften: brālis pavīcināja augstu pār galvu savu ce̦puri Stari III, 25. es aitām pavīcinu (Var.: pavēcinu) ar baltuo vilnainīti BW. 29082. p. rīksti C.; pavĩcinât lingu Bauske.

Avots: ME III, 139

I tā̀rps, Demin. verächtl. tārpelis MWM. X, 522, ein Wurm, eine Raupe U.: tu dzīvuotu... kâ tārps pa speķi Alm. Meitene nuo sv. 97. kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962, 1. tārpa (ēdēja) vārdi Br. IV, XXXI. zuobu tārpi 117; tārps Sussei n. FBR. VI1, 145, Borchow, Warkh., cē̦rtamais tārps Lixna, garais tārps Etn. I, 51, Ronneb., Smilt., die Schlange; tārps ar trejām galvām Pas. IV, 19 (aus Ružina), ein Drachen; Jāņa tārpiņš, das Johanniswürmchen, Glühwürmchen; kuoku tārps; die Raupe U.; mēles tārpi, linguatulidae Konv. ² 2686; 3663; rudzu tārps, agrotis segetum Balt. Lauksaimnieks; salnas tārps, geometra brumata ebenda; saules tārps (tārpiņš Blieden, Mitau), eine glänzende Raupe U., = dievsunītis. Am ehesten wohl als der "Zerbohrende" nach Persson Beitr. 858 und Būga KSn. I, 292 (s. auch J. Schmidt Voc. II, 331 f.) nebst li. tárpas "Zwischenraum" (eigentl.: *Loch ) und ksl. trapъ "Grube" Zur Wurzel ter- "(zer)reiben, bohren" in lat. terere "(zer)reiben", aksl. trěti (prs. tьrǫ), r. терéть "reiben" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 324 f.; dazu auch gr. τερηδών "Holzwurm"). Anders Krček Grupy 71 ff. und Štrekelj AfslPh. XXVIII, 503.

Avots: ME IV, 150

I uzliñgât, uzliñguôt, (mit einer liñga

1) hinaufschleudern:
uzlinguot akmeni pāri kuoku galiem Stenden.

Avots: ME IV, 352

II uzliñgât, uzliñguôt, schnell hinaufgehen: uzlinguot kalnā Arrasch.

Avots: ME IV, 352

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl ² ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl ² ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani val̂gā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā ^2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al̃ ) C., Ramkau, (mit àl ² ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val̃dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs ² ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von vel̂t "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454