Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'luķis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'luķis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)

bluķis

bluķis,

1): lai satrūd bē̦rza b. (Var.: klucis) BW. 27333, 2. uozuola bluķītim 34152. drēbju (kuļamais) b. AP.;

2): auch Lieven-Bersen, Ramkau;

3): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 231


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


luķis

I luķis: aus nd. luck "Glück" n. Schwers Unters. 73.

Avots: EH I, 761


luķis

I luķis [Steip., Fest.], = luča: kad krusttē̦vs mirs, tad krustdē̦lam būs krietns luķis Druw. [tam tik luķis pie meitām Fest.]

Avots: ME II, 512


luķis

II luķis, ‡

3) ein Messingring am Ende eines Messerstieles
("dūčam galā, lai neplīst kuoka spals") Seyershof. Anscheinend aus estn. dukk (gen. luki), "Schloss", vgl. kepi-lukk "Beschlag unten am Stock".

Avots: EH I, 761


luķis

II luķis,

1) ein breiter Ring am Ende des Stockes
Karls.;

2) ein Nlessingdeckel der Pfeife, der Pfeifenbeschlag Ruj. n. U.

Avots: ME II, 512


meluķis

me̦luķis (unter me̦luģis): fem. me̦luķe auch Frauenb.; lakstīgala me̦luķīte (Var.: me̦luģīte, me̦lkulīte) BW. 28159 var.

Avots: EH I, 780


pabluķis

pabluķis "eine Holzunterlage, die einem Klotz ähnlich ist" Spiess.

Avots: EH II, 121

Šķirkļa skaidrojumā (21)

aizplaisāt

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44


aizskaldīt

àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48


appūt

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112


apūbēt

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132


bluķēt

bluķêt, -ēju,

1) mit der Feldrolle
(bluķis) anrollen, anwalzen;

2) mit der Kornwalze
(bluķis) dreschen: nu varēsi sākt tūlīt bluķēt (klājienu) Apsk. I, 671.

Avots: ME I, 317


bluks

bluks (unter bluķis): auch Suhrs n. FBR. VIII, 118.

Avots: EH I, 231



gulēt

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678


krušņa

I krušņa, ein Schutthaufen (drazu bluķis) Lös. n. Etn. IV, 98; ein Haufen verfaulter Äste Lub. čūska gulēja saritinājusēs iekš lielas krušņas Etn. III, 15. izlasu arī bij ve̦se̦la krušņa Vīt. 31; ein Hümpel LP. V, 51. [Wohl zu kraũt. wozu auch li. krúsnis und krūšà "куча."]

Avots: ME II, 291


meluģis

me̦luģis Alschw., Wain., me̦luķis Elv., L., der Lügner, Faseler Kreutzb., Mat.: me̦luģe, me̦luģe tā tautu meita RKr. XVI, 151. kad aizgāju, tad atradu tautu dē̦lu me̦luģīti BW. 25949. kas niekus runā, tas ir me̦luģis Alschw., [Iwanden. - Aus li. melùgis (in Schaulen)].

Avots: ME II, 600


nārs

nãrs, nãre,

1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];

2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;

[3) = spunde U.;

4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].

Avots: ME II, 701


pēc

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205


piesta

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš 2 ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296


punca

punca,

1) puñca Jürg., ein Bleuel:
drēbju kuļamais bluķis ar divām brangām, dreijātām kuoka puncām, ar kurām kūla drēbes Vīt. 23;

2) das obere Ende der Blütennarbe:
ziediņa vidū jūs... redziet iegare̦nu stabiņu, kas uz apakšu tuop ar˙vien re̦snāks un paliek gan˙drīz par apaļu bumbiņu, bet augšgalā nuobeidzas ar punciņu Vārpas 28.

Avots: ME III, 412


resns

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513


sabluķot

sabluķuôt, mit einem bluķis verprügeln (?): nuoķēra pie bizēm, uzvilka uz savu cisku un ar bluķi sabluķuoja Pas. X, 42 f.

Avots: EH II, 397


sasmalcināt

sasmalˆcinât, tr.,

1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. 2 390;

2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.

Avots: ME III, 738


terveļterveļiem

terveļterveļiem, rollend; Hals tiber Kopf: bluķis, tik drusciņ iekustināts, nuogāja terveļterveļiem nuo kalna lejā Etn. II, 192.

Avots: ME IV, 167


velt

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533


vepruks

vepŗuks Sussei n. FBr. VII, 140, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Meiran, Memelshof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, vepruks Spr., Demin, zu vepris, ein kleiner (kastrierter) Eber: vepruks re̦sns kâ bluķis A. v. J. 1900, S. 364. kâ pē̦rnie veprukiņi BW. 20314.

Avots: ME IV, 538


vira

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602