luķis

I luķis [Steip., Fest.], = luča: kad krusttē̦vs mirs, tad krustdē̦lam būs krietns luķis Druw. [tam tik luķis pie meitām Fest.]

Avots: ME II, 512


luķis

I luķis: aus nd. luck "Glück" n. Schwers Unters. 73.

Avots: EH I, 761


luķis

II luķis,

1) ein breiter Ring am Ende des Stockes
Karls.;

2) ein Nlessingdeckel der Pfeife, der Pfeifenbeschlag Ruj. n. U.

Avots: ME II, 512


luķis

II luķis, ‡

3) ein Messingring am Ende eines Messerstieles
("dūčam galā, lai neplīst kuoka spals") Seyershof. Anscheinend aus estn. dukk (gen. luki), "Schloss", vgl. kepi-lukk "Beschlag unten am Stock".

Avots: EH I, 761