Paplašinātā meklēšana

‡ àizmĩdît, zutreten, wiederholt fest auftretend beseitigen: a. bedrīti Trik. u. a.

Avots: EH I, 39

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

‡ atmĩdît, wiederholt auftretend (drückend) ermüden (schmerzen machen) Stenden, Wandsen: a. kājas, pa cietu ceļu ejuot.

Avots: EH I, 156

ìemĩdît, tr., eintreten: uz biezuokni es iemīdīju taku MWM. VI, 327. putnu pē̦das pe̦lnuos iemīdītas LP. VI, 236.

Avots: ME II, 46

ìesmīdît, ìemīdinât, zum Lachen bringen: lielskungs apsuolīja daudz naudas tam, kas viņa meitu iesmīdinātu LP. V, 369.

Avots: ME II, 68

izmĩdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge treten: labi izmīdījušies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 58.

Avots: EH I, 467

izmĩdît [li. išmìndyti], tr.,

1) austrampeln, austreten:
ceļu, pļavas, labību. miežus izmīdīšu BW. 32758, 1;

2) ausdreschen:
metienu. ar zirgiem agrāki izmīdīja graudus nuo varpām.

Avots: ME I, 772

mĩdît: in Oknist n. FBR. XV, 188 auch ein prs. mìdīju ² (neben mìdu ² ); dreschen Stenden: labību ar mašīnu m.; "ar zirgiem kuli (labību)" Grob.; "mitît" ["?"] Wessen.

Avots: EH I, 820

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

nùomĩdît,

2): mit Pferden das Getreide abtrampeln (abdreschen) lassen
Vank.: n. riju Iw.

Avots: EH II, 69

nùomĩdît, tr., freqn. zu nùomĩt,

1) abtrampeln, abteten:
kas tuo te̦ku nuomīdīja ar tām kuoka tupelēm? BW. 12786. viņas dusmās nuomīdījušas labību LP. VII, 292;

2) abdreschen:
piedarbā metiens jau tik tāļu nuomīdīts, ka var nuoņemt salmus Etn. III, 103. Refl. - tiês, beständig trampeln, unruhig sein: kuo tu te tik daudz nuomīdies?

Avots: ME II, 821

pamĩdît, ‡ Refl. -tiês, ein wenig treten, trampeln: p. kādu laiku uz vietas. viņš drusku pamīdījās uz priekšu Janš. Dzimtene V, 127. pamīdījies grāvī kādu gabaliņu tālāk Saul. Burtnieks 1936; S. 97.

Avots: EH II, 157

[pamĩdît (li. pamindyti) Dond., eine Zeitlang das Getreide in det Tenne mit Pferden treten, dreschen.]

Avots: ME III, 71

pìemĩdīt,

1) volltreten, volltrampeln:
(ūdentiņu) piemīdījuši spalvainām kājiņām BW. 28994. istaba bij piemīdīta Mērn. laiki 42;

2) zugleich auftretend niederdrücken:
ar kājām piemīduot iedzīt sienu maisā Bers.

Avots: ME III, 273

samĩdît, ‡

2) (Korn) trampelnd ausdreschen
Iw.: rudzi bij pa dižuo pusi (= pa lielākai daļai) samīdīti. Refl. -tiês, ‡

2) eine Weile hin und her treten (?):
Zaiga atkal samīdījās maurā Sārts Druvas san 143.

Avots: EH XVI, 431

samĩdît, tr., freqn., zertreten, zertrampeln: liek bē̦rnu zirgiem samīdīt LP. VII, 918. uz samīdīta ganu ceļa A. XX, 121: izpuostīts, samīdīts mums mūsu puķu dārzs Vēr. II, 235. Refl. -tiês, sich zertreten, zertrampeln: viņa būtu varējusi likties... samīdīties A. XXI, 424.

Avots: ME II, 687

smîdît: auch (mit î ) Ramkau, (mit î ² ) Orellen, Seyershof; apskaitās tas puisītis, - kâ mēs viņu smīdīsim? BW. 2138,1. ‡ Subst. smīdîšana, das Lachenmachen: ļaužu s. BW. 24072.

Avots: EH II, 539

smîdît Kl., C., Golg., Wolm., Jürg., Ermes, Saikava, Bers., (mit i ² ) Bauske, -u, -ĩju U., Memelshof, = smidinât.

Avots: ME III, 966

uzmĩdît,

1) aufstampfen:
zirgus dancinuot uzmīdījis pļavu;

2) tretend, trampelnd zum Vorschein bringen, auffinden:
uzmīdīt slapjumu, dubļus. uzmīdīt pīkstuļus Saikava.

Avots: ME IV, 360

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

‡ baznīcceļš, der Kirchenweg: laukuos iemīdīti baznīcceļi Janš. Dzimtene I, 8. kruoga ceļu gan zināju, buznīcceļa nezināju BW. 20075, 2.

Avots: EH I, 207

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

dañgât,

1): die Erde so lange treten, bis Kot entsteht
AP., (mit àn ² ) Erlaa; Grüfte (auf dem Wege) ausfahren Ramkau: dangāja ceļu laukā. Refl. -tiês, ‡

2) "slapjā vietā mīdīties" (mit àn ² ) Erlaa: kur iesāk luops, kur laiž pa vienu vietu, tur viņš dangājas.

Avots: EH I, 307

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

meņ̃ģêt,

1): auch (mit èņ ² ) Wessen; "mī(dī)t" Wessen, (mit eņ̃ ) Gr.-Würzau: mālu mèņģē ² Warkl. n. FBR. XI, 122; pa dubļiem bradāt" (mit èņ ² ) Kaltenbr. Refl. -tiês.

1): auch Seyershof, Saul. Raksti I, 157; meņ̃ģēšanās, das Spielen
Ladenhof n. FBR. XI, 81 u. a.; ‡

2) "mīdīties" Gr.-Würzau.

Avots: EH I, 801

metiens,

1): pasviedis lielajam vērsim, kas tuo tik pa metienam apēdis Pas. VI, 333;

5): auch Frauenb., Iw., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt: jāšuot ... uz riju metienu mīdīt Janš. Apskats 1903, S. 175; ‡

9) eine Menge, ein gewisses Quantum:
dzērienam ... piejaukusi krietnu metienu me̦dus Ciema spīg. 292. kāds m. (puišu) nu ir sanācis! Siuxt; ‡

10) der Sprung (?):
zaķi cilpuoja sīkuos metienuos Ciema spīg. 135; die Höhe des Falles Frauenb.: ragauas taisa krītuot lielu metienu.

Avots: EH I, 803

metiêns, n. L. auch metens,

1) der Wurf:
tas tik bij vare̦ns metiens. laipnīgs acu metiens, sirsnīgs ruokas spiediens re̦tāki pieviļ nekâ salda valuoda A.;

2) eine Zahl von drei in der Sprache der Fischer:
trīs metieni vēžu, 9 Krebse. kālī desmit metienu Kand., Kremon, Spr.;

3) das ausgeworfene Netz, der Fischzug:
pirmuo metienu izvilkuši... bagātīgu LP. VII, 1108;

4) die Geldspende, der Beitrag:
šūpuoļa, kāzu metiens Spr.; Laimas metiens meteņu vakarā, die Gabe der Laima an Fastnachtabend Spr.;

5) die zum Dreschen ausgebreitete Kornlage (= klājiens) Kand., Naud., [Kabillen], Alt - Ottenhof. [kuļamais metiens Glück Jes. 21, 10.] mīņāj [u] mieža metieniņu BW. 28771, 1. piedarbā metiens jau nuomīdīts Etn. III, 103;

6) der Hieb, Schlag:
dabūja metienu pa kaklu Spr.;

7) für metenis 1; [der zu Fastnachten Maskierte;

8) das Wildlager der Elentiere
Bergm. n. U.].

Avots: ME II, 607, 608

‡ mìdeknes ² Auleja "(piedarbā ar zirgiem) mīdīti salmi zirgu baŗuošanai".

Avots: EH I, 820

[* mīnîtiês, = mīdīties I: kuo tas zirgs tur uz vietas mīnās? Bers.]

Avots: ME II, 646

‡ nùomeņ̃ģêt "nuokašņāt, nuokārpīt, nuomīdīt": zirgs nuomeņģējis (ālē̦damies nuomīdījis) zâli, zemi Jürg., Ringmundshof. dzē̦rājs, nākdams uz mãju, nuomeņģējis visu tīrumu Ringmundshof. Refl. -tiês, eine gewisse Zeitlang spielen Salis: bē̦rns nuomeņģējās visu rītu; tollen, einander greifend spielen, anfassen und kitzeln Bers. (mit èn ² ): tad nu gan Jānis ar Edi nuomeņģējušies!

Avots: EH II, 67

nùoplāvuôt (unter nuoplāvât),

1): mit â Wolmarshof; ‡

2) "nuomīdīt": zuosis labību nuoplavuojušas ² Saikava.

Avots: EH II, 75

[III nùoplienêt "niedertreten (Gras od. Getreide)" Vank.; n. (= nuomīdīt) istabas kulu, rijas kluonu ("mit iẽ") Grünh., Autz.]

Avots: ME II, 832

I nùoviļât, tr.,

1) sich wälzend niederdrücken, lagern machen:
iešu, miežus nuoviļāšu BW. 32746. pļavā zâle nuomīdīta, nuovijāta un nuobradāta JU.;

2) sich wälzend beschmutzen:
nuoviļātas biksītes Por. Refl. -tiês, sich abwälzen, sich wälzend womit bedecken: ar spalvām. viņa prasījusi, kur šis tāds balts ar sniegu nuoviļājies JU.

Avots: ME II, 887

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

ņũņât, Refl. -tiês, ‡

2) "tūļuoties, uz vietas mīdīties" Bers.

Avots: EH II, 117

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

‡ sacobalêt "samīdīt" Dond.: kamdēļ zeķes tâ sacobalējis? laikam bradājis pa ūdeni.

Avots: EH II, 400

saplìekšt ² : "saspiest, samīdīt" Auleja: auzas sapliekštas pie zems. (pēc lietus) sapliekšta zems.

Avots: EH XVI, 437

savãžuôt Siuxt, Bixten, = samīdīt: luops tāds! savāžuot zemi! A. VIII, 1, 256. lietus savãžuojis (= sagāzis gar zemi) labību Dond.

Avots: ME III, 783

I sẽrt Wolm., C., Jürg., Behnen, Bauske, Deg., Siuxt, Bl., Lin., Iw., sḕrt PS., sêrt ² Zögenhof, sḕrt ² Kl., Prl., Saikava, sērt U., Spr., Wessen, Kr.-Würzau, Dond., seŗu, sēru, Korn in der Heizriege aufstecken U.; "stopfen" Brasche (sert): riju sērt. līdz[i], dievs, rijas kūlējam, pilnu sērt, tukšu kult! BW. 31576. ja kāds ilgi ē̦d, tad sakā: tad ta nu seŗ riju Nigr., Wolmarshof, (hier seriju geschrieben) Etn. II, 46. Subst. sẽršana, das Aufstecken des Korns in der Heizriege; sẽ̦rums, das zum Dörren in die Riege getegte Korn U., Dond., Dunika, Lautb., Kr.-Würzau, Altenwoga: sē̦rums jau vakar bija sauss, bet ar divi zirgiem vien nevar apmīdīt A. Upitis. sē̦rums bij nuokults LP. VI, 648; sẽrẽjs, derjenige, welcher das Korn in der Heizriege aufsteckt: kad rija bija piesē̦rta, sērēji . . . iekurināja rijas krāsni RKr. XVII, 32. Nebst sars II wohl zu sãrts "Scheiterhaufen", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", seriēs "Reihenfolge", gr. ἔνερσις "Hineinfügen", air. sreth "Reihe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), vgl. Būga Aist. Stud. 165.

Avots: ME III, 831, 832

stakņât, -ãju,

1) treten, kneten;
mālus kājām, kaņepes ar cirvja kātu Drosth., Bers.; "mīdīt": stakņā, lai vēži iet krītā! Drosth., Bers.;

2) gehend od. etwas schleppend stehen bleiben;
iet, iet (ve̦lk, ve̦lk) un stakņā Fest. Zu staknît 1 und 2.

Avots: ME III, 1041

I staukât,

1): s. (sist) naglu caur dēli (wo?);

2): s. kaņepes, sāli u. c. Drobbusch, Kl.-Roop; "stampāt, mīdīt" (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 572

stūkât,

1): auch (mit ũ ) Sermus; kneten
Domopol, Lubn.; "mīdīties pa mīkstu vietu, kur grimst kājas" Lubn.; ‡

6) "?": (kuģim) sāka arī mašīnās s. Jauns. Kapri 6. Refl. -tiês: "grūstīties" (mit ù ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 597

tīpinâtiês Līn. "mīdīties uz vienas vietas": nu kuo saimnieks tâ tīpinâs! Wain.

Avots: ME IV, 202

tūcît: "spaidīt" Alswig, (mit û) Korwenhof; "mīcīt" (mit û) Golg., PS., (mit ū) N.-Peb.; "burzīt, tīt" (3. p. prs. tûcī ² ) Salis, Refl. -tiês "spaidīties, pluosīties": puikas tūcās Alswig; sich ungewandt, langweilig belätigen: kuo viņš tur tik ilgi tûcās? Alswig, (mit û ² ) Kegeln; "mīdīties" (mit û) C.: t. pa mālu bedri.

Avots: EH II, 707

I vijāklis,

1) auch vijakls, Flechtwerk
(vijaklis) St., Depkin n. U.; ineinandergewundene Pflanzen, Ranken (z. B. beim Hopfen) Ramdam, Saucken; verworrenes Garn Saucken (dzijas sašķetinājušās un same̦tušās vijaklā Wessen); ein Geflecht aus Hede, das man Kühen um den Hals legt, damit die Kette nicht drückt Kalnemois; = pine̦kls 1 (vijākls) AP., (vijaklis) N.-Peb.;

2) "samīdītā, samudžināta vietä Bers.;

3) "linu vijamais kāsītis" (vijaklis) Kalzenau; das zum Flechten dienende Gerät
(vijaklis) N.-Peb.: tē̦vs tur nuovietuojies ar visu vijakli. Zu vît.

Avots: ME IV, 582, 583