atmauka
atmauka, was sich abstreifen lässt, was sich abgelöst hat: pievij tai virvei tuo atmauku Grühn.
Avots: ME I, 175
Avots: ME I, 175
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'mauka' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'mauka' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (17)
izmauka
mauka
mauka
I maũka,
1) die Hure:
Sprw. laimīgs kâ maukas bē̦rns. mauku pakaļa, ein Hurenjäger U.; [Zb. XV, 192 dafür małka, wozu Le. Gr. 146];
2) Beiname der Elster
im VL.;
3) mauku puķe, Einbeere (paris quadrifolia)
U. [Zu màukt, s. Leskien Abl. 303 und Nomina 231; zur Bed. vgl. z. B. d. Balg und la. scortum.]
Avots: ME II, 568
1) die Hure:
Sprw. laimīgs kâ maukas bē̦rns. mauku pakaļa, ein Hurenjäger U.; [Zb. XV, 192 dafür małka, wozu Le. Gr. 146];
2) Beiname der Elster
im VL.;
3) mauku puķe, Einbeere (paris quadrifolia)
U. [Zu màukt, s. Leskien Abl. 303 und Nomina 231; zur Bed. vgl. z. B. d. Balg und la. scortum.]
Avots: ME II, 568
mauka
mauka
[II mauka (li. maukà "bybio atmaukiamoji oda" bei Būga РФВ. LXXII, 198) "was man abstreift, als die Schale von einer Schildkröte" Für. I.]
Avots: ME II, 568
Avots: ME II, 568
maukaļa
maukaļāt
maukalēt
‡ màukalêt 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, freqn. zu màukt, wiederholt (ab)streifen, (über)ziehen Auleja: m. apaušus Auleja. m. gre̦dzinu Pas. VII, 465.
Avots: EH I, 786
Avots: EH I, 786
maukars
maukars
maukata
nomauka
nuomauka,
1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka 2 [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;
2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.
Avots: ME II, 817
1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka 2 [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;
2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.
Avots: ME II, 817
samaukaļāt
‡ samaukaļât, (mehrere Objekte) aufstreifen: samaukaļā pirkstuos spuožus gredzentiņus Janš. Līgava I, 338.
Avots: EH XVI, 429
Avots: EH XVI, 429
skramauka
zāmauka
zāmauka
zāmauka Dweeten Gaigalava, um Illuxt, (mit à 2 ) Borchow, Warkh., Warkl., zàmaukts 2 Līvāni, Lubn., Meiran, zāmauksts Lubn., Meiran, Saikava, zāmauts Lubn., ein Schlangenbalg: atradu purvmalī čūskas zāmauku. Vgl. nuomauk(š)a.
Avots: ME IV, 699
Avots: ME IV, 699
Šķirkļa skaidrojumā (7)
bresme
‡ II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.
Avots: EH I, 240
Avots: EH I, 240
laimīgs
laĩmîgs (li. laimingas], glücklich: kalps dzīvuoja laimīgs kâ dieva ausī Etn. IV, 105. abi dzīvuojuši laimīgi juo laimīgi LP. II, 35. Sprw.: laimīgs kâ maukas bē̦rns.
Avots: ME II, 409
Avots: ME II, 409
meita
meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
nopestīt
nùopestît: tad kļūs mauka nuopestīt[a] ("?") Tautas vēsturei 195 (aus einem Protokoll).
Avots: EH II, 74
Avots: EH II, 74
plicis
plicis, der Bleyer (leuciscus rutilus L.) RKr. VIII, 104, U.; Blicke, Pliete (abramis blicca) RKr. IX, 94; "bresmes maukas bē̦rns" Sassm.
Avots: ME III, 343
Avots: ME III, 343
stulps
žāpstīties
žāpstîtiês, (auf einen Baum U.) klettern A. - Rahden, Bornsmünde, Memelshof, Zerrauxt, (mit â 2 ) Bauske, Grünwalde; reitend auf hohen Gegenständen umherklettern U.; alberieren U.; sich rekeln, recken Bauske (mit â 2 ), Schwitten (mit ã ), Schorstädt: iestatu dadzīti laidara vidū raganai, maukai žāpstīties BW. 32471. iestatu ābeli... kur burvjiem, raganām žāpstīties 32470, 1. Zubaty' stellt es AfslPh. XIII, 623 zu li. žiopsóti "mit offenem Munde dastehen" u. a. (somit zur Wurzel von žākle I); vgl. auch šāpstīties. In der Bed. vielleicht durch žārpstīties beeinflusst.
Avots: ME IV, 797
Avots: ME IV, 797