Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'mentra' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'mentra' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
mentra
II me̦ñtra: auch Allendorf, Ermes, Kegeln, Orellen, Seyershof; cūku m. Seyershof, eine gewisse Pflanze (art Flussufern).
Avots: EH I, 801
Avots: EH I, 801
mentra
Šķirkļa skaidrojumā (19)
sacelt
sacelˆt, tr.,
1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;
2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;
3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;
4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,
1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;
2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;
3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.
Avots: ME III, 601
1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;
2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;
3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;
4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,
1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;
2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;
3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.
Avots: ME III, 601
sadaidzīt
sadaîdzît, tr., mit grossen Stichen zusammennähen, zusammentrakeln: skruoderis svārkus ir tikai sadaidzījis, ne˙vis stingri sašuvis Plm., Druw.
Avots: ME II, 607
Avots: ME II, 607
sadrākalēt
sanasāt
sanasât,
1) tragend abnutzen:
trīs pāri kurpju sanasāsi Pas. IV, 513;
2) zusammentragen:
s. malku Dond., Saikava, Meiran, Marzen, Gr. -Buschhof.
Avots: ME II, 692
1) tragend abnutzen:
trīs pāri kurpju sanasāsi Pas. IV, 513;
2) zusammentragen:
s. malku Dond., Saikava, Meiran, Marzen, Gr. -Buschhof.
Avots: ME II, 692
sanēsāt
sanẽ̦sât, sane̦sât, freqn.,
1) tr., mehrfach zusammentragen;
2) tr., volltragen, besudeln
Spr.;
3) intr., längere Zeit tragen:
ve̦se̦lu gadu tu mani sane̦sāji LP. IV, 70. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus un ce̦ruot tās vēl 12 gudus sane̦sāt A. v. J. 1893, S. 29. nuo apakšzemes līdz šai būdiņai tās sanē̦sāju klāt vien, lai kur iedams, lai kuo darīdams Pas. II, 112.
Avots: ME II, 692, 693
1) tr., mehrfach zusammentragen;
2) tr., volltragen, besudeln
Spr.;
3) intr., längere Zeit tragen:
ve̦se̦lu gadu tu mani sane̦sāji LP. IV, 70. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus un ce̦ruot tās vēl 12 gudus sane̦sāt A. v. J. 1893, S. 29. nuo apakšzemes līdz šai būdiņai tās sanē̦sāju klāt vien, lai kur iedams, lai kuo darīdams Pas. II, 112.
Avots: ME II, 692, 693
sanest
sanest, tr., zusammentragen (namentl. auch von überschwemmendem Wasser gebraucht) U.: sanest daudz malkas. sanest (ar kājām) smiltis, dubļus istabā. paši abi strādā pa klēti, savas pūles sane̦sdami Kaudz. M. 18. Refl. -tiês, "принестись" Spr.
Avots: ME II, 692
Avots: ME II, 692
sapludināt
sapludinât, saplûdinât, tr., zusammenströmen lassen; mit dem Strom zusammentragen: sāka runāt par gŗāvračiem, kas visus purvus sapludinājuši pie Annas sliekšņa Ezeriņs Leijerk. II, 19, gar malām sapludinātas purvainas zemes Konv 2 407.
Avots: ME II, 704
Avots: ME II, 704
saraidīt
I saraidît, tr.,
1) stark hetzen, zusammenhetzen:
s. vienu pret uotru;
2) zusammentragen (z. B. Heu)
Lems. n. U.;
3) zusammenbestellen, zusammenberufen:
s. ļaudis Ewers.
Avots: ME II, 711
1) stark hetzen, zusammenhetzen:
s. vienu pret uotru;
2) zusammentragen (z. B. Heu)
Lems. n. U.;
3) zusammenbestellen, zusammenberufen:
s. ļaudis Ewers.
Avots: ME II, 711
sarikšot
sarikšuôt,
1) zusammentraben:
kumeļi sarikšuoja sētiņā;
2) eine gewisse Zeit hindurch traben.
Avots: ME II, 717
1) zusammentraben:
kumeļi sarikšuoja sētiņā;
2) eine gewisse Zeit hindurch traben.
Avots: ME II, 717
sarostīt
sarùostît 2 : auch Saikava, Weissensee; bē̦rnam nuo gabaliņiem vien var drēbītes s. AP. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammentrakeln: nuo ... lupatu gabaliņiem ... saruostījusies sev tādu sagšu Kaudz. Izjurieši 222.
Avots: EH XVI, 444
Avots: EH XVI, 444
sarostīt
sasērt
I sasērt,
1): ""?":" ME. III. 728 zu verbessern in "zusammenschlämmen, (Schlamm u. dgl.) zusammentragen (von Wasser)".
Avots: EH XVI, 446
1): ""?":" ME. III. 728 zu verbessern in "zusammenschlämmen, (Schlamm u. dgl.) zusammentragen (von Wasser)".
Avots: EH XVI, 446
savārkšķot
savārpt
savārpt,
1) in Ähren schiessen
Rutzau: rudzu druvas... tikkuo savārpušas Rīta skaņas I, 121;
2) zusammentrakeln
Bornsmünde (mit ã).
Avots: ME III, 783
1) in Ähren schiessen
Rutzau: rudzu druvas... tikkuo savārpušas Rīta skaņas I, 121;
2) zusammentrakeln
Bornsmünde (mit ã).
Avots: ME III, 783
savārstīt
savãrstît,
1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;
2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;
3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.
Avots: ME III, 783
1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;
2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;
3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.
Avots: ME III, 783
savarzāt
savaržāt
savaržât,
1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;
2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;
3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;
4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.
Avots: ME III, 781
1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;
2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;
3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;
4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.
Avots: ME III, 781
vārkšķis
vãrkšķis Bauske,
1) der Höhler, Hohlsaum
Bauske, Gr. - Würzau, Salgaln (izdzīt vārkšķi, einen Hohlsaum herstellen Gr. - Würzau); ein Saum überhaupt Bauske;
2) loses Zusammentrakeln eines Kleidungsstückes vor dem eigentlichen Nähen Wolgunt.
Zu vārkstît?
Avots: ME IV, 506
1) der Höhler, Hohlsaum
Bauske, Gr. - Würzau, Salgaln (izdzīt vārkšķi, einen Hohlsaum herstellen Gr. - Würzau); ein Saum überhaupt Bauske;
2) loses Zusammentrakeln eines Kleidungsstückes vor dem eigentlichen Nähen Wolgunt.
Zu vārkstît?
Avots: ME IV, 506
vērt
I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,
1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;
2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;
3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;
4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,
1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;
2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,
1) das Auf-, Aneinanderreihen;
2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;
3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,
1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;
2) das ein malige, vollendete Einfädeln;
3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,
1) wer auf-, aneinanderreiht;
2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;
3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;
4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I 4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.
Avots: ME IV, 567
1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;
2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;
3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;
4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,
1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;
2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,
1) das Auf-, Aneinanderreihen;
2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;
3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,
1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;
2) das ein malige, vollendete Einfädeln;
3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,
1) wer auf-, aneinanderreiht;
2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;
3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;
4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I 4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.
Avots: ME IV, 567