Paplašinātā meklēšana

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

milˆzum [Salis], Adv.,2 sehr: reiz dzīvuojis milzum bagāts lielskungs LP. VI, 1, 341. milzum daudz ļaužu III, 78.

Avots: ME II, 629

milzumis, Adv., sehr viel: milzumis zivju LP. VII, 542. milzumis naudas VII, 213. milzumis ve̦lnu VII, 256. saradās milzumis kara vīru VI, 1, 420.

Avots: ME II, 629

I milˆzums: auch Prl., Salis: mums šuogad būs m. ābuolu AP. tas jau m. cilvē̦ku Siuxt.

Avots: EH I, 815

I milˆzums C., ein sehr grosser Haufe, eine grosse Menge; sehr viel Kremon n. U.

Avots: ME II, 629

II milˆzums: auch AP., Lemb., Prl.

Avots: EH I, 815

II milˆzums C., [Erlaa], eine an der Oberflāche mit Eiter angefüllte Wunde U., "aizpampums ar pūžņiem" Aps.: auguoņus un milzumus apsmērē ar vāģu smēri Etn. IV, 106. sāpes lielajuos kāju pirkstuos, kur arī ir sarkani milzumi. [kājas papēdī liels milzums Druw.). - Zu milzt I.

Avots: ME II, 629

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

apirda [in Saussen apìrda ^2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. ¹ 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90

II apmilˆzt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.

Avots: ME I, 107

atsâpêt [li. atsopė´ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188

braũna, [bràuna ² Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1391

Avots: ME I, 327

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

dũmeklis, Rauchloch, Schornstein L., Hug. Mag. II, 1. 70: milzums dūmekļu MWM. VII, 56.

Avots: ME I, 527

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

gũzma ["etwas, was man im Halbdunkel nicht deutlich sieht" N. -Peb.: nu līda pa durvīm iekšā milzum liela gūzma plašā zilā mētelī Kaudz. M. Atmiņas I, 70.] tik smagi gūzma slīd Plūd. LR. IV, Vgl. auch guzma 1.

Avots: ME I, 687

izkrẽ̦pât, izkrẽ̦puôt, tr., auswerfen, ausräuspern: ar diloni sasirdzis cilvē̦ks var izkrē̦pāt milzum daudz baciļu. Refl. - tiês, sich ausräuspern, genügend Schleim auswerfen: viņš ne˙maz nevar izkrē̦pāties. Subst. izkrē̦puõjums, der Auswurf, Speichel.

Avots: ME I, 755

iztrakuôt: (tr.) viņuos sakrājās milzums neiztrakuota spē̦ka Virza Straumēni 321.

Avots: EH I, 490

ķir̃zaka C., Smilt., Gr. - Sessau, [Erkul, Treiden, Seyershof, Gr. - Essern, Bauske, Wormen, Altmoken, Selg., Satingen, N. - Bartau, Altenburg, Thomsdorf, Preekuln, Stenden, Wohlfahrt, Puikeln, Marzenhof, Naukschen, Hochrosen, Karkel, Salisb., Schwarden, Setzen, Kroppenhof (bei Kokn.), Pürkeln, Burtn., Dickeln, Wolmarshof, Kegeln, Daugeln, Linden (Kurl.), Alt - Rahden, Zehrxten, Zerrauxt, Alt - Autz, Ringen, Samiten, Schlokenbeck, Puhren, Sehmen, Grobin, Senten, Tummen, Schujen, Gaiken, Kalleten, Lipsthusen, Waddaxt, Sunzel, Salis, ķìrzaka ² Kl.], ķir̃zaks Kand., [Angern], ķirzalks Lp. VII, 265. ķir̃zalˆktis [vgl. zalktis] Usmaiten, [Līn., Schrunden, Kurmāle, Wirinahlen], Etn. III, 162, MWM. VII, 593, [ķir̃zalˆtis ² Rutzau], ķir̃zata [Nigr., Brucken], ķir̃zate Purap., RKr. VIII, 100, U., ķirzatis, [ķirzakte Turlau, ķir̃zlasts Lubessern], gemeine Eidechse (lacerta agilis): gadījušās milzumis ķirzatu LP. VII, 1041. pie zirgiem katru nakti atvilcies liels ķirzatis VI, 496. ūdens ķirzaks, der Teichsalamander Ahs. kâ jūŗas ķirzalktim MWM. VII, 593. [ķirz- entweder dissimilatorisch oder in livischem Munde aus * skirz-, vgl. šķirgata.]

Avots: ME II, 386

milze,

1) milza C. "daudzums", ein Haufe:
[milze kuoku Warkl.]. tur laba milze cilvē̦ku, da steht ein grosser Haufe beisammen Ruj. n. U.;

2) ein vornehmes Geschlecht
Ruj. n. U.;

[3) mil˜ze, = milzums

II: viņam pirkstā milze ieme̦tusies Warkl. - Wohl zu milzt I].

Avots: ME II, 628

I milˆzt [Kr., Prl., C., PS.], me̦lzu U. od. milˆstu [C., Kr., Kl.], milˆzu, schwellen, schwāren [Ost-Livl., Welonen, Dricē̦ni, Olai, sich entzünden (milˆzt Bers., Kl.)]: me̦lz apakš naga, vom stechenden Schmerze beim Finger geschwür Kremon n. U. [bē̦rns rītu nevarēs iet ganuos: viņam sāk milzt kājas pirstiņš Druw.] - lai pre̦c, kam maks nuo naudas milst MWM. IX, 42.- Subst. milzums, die Geschwulst, das Geschwür Spr., [milˆzums, Entzündung unter der Haut infolge eines Fremdkorpers KI., N.-Peb. Nebst milˆzis (s. dies) entweder (nach Scheftelowitz KZ. LIII, 267) Zu ar. marǝzāna- "Bauch", ai. malhá-ḥ "seine Wamme habend", oder (nach Fick GGA. 1894, 241) zu gr. μολγός "Sack von Rindsleder", zur Bed. vgl. ahd. balg "Schlauch": belgan "aufschwellen".]

Avots: ME II, 629

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. ² 393.

Avots: ME II, 685, 686

saplûst; intr., zusammenfliessen, zusammenströmen (eig. und fig.), sich vereinigen, eins werden: ūdens bedrē saplūdis lieliskā mē̦rā Balss. saplūda bēŗu viesi Latvju tauta XI, 1, 42. priekšlasījumi, uz kuriem saplūda milzums ļaužu Konv. ² 418. nauda saplūst nedaudzu vīru ruokās A. XX, 15. peļņa saplūst... žīdu ruokās Puriņš Nauda 20. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. lauki saplūda kuopā ar naktskrē̦slu A. XX, 118. abas saknes ar savām nuozīmēm saplūdušas kuopā XXI, 592.

Avots: ME II, 704

sarast,

1) tr., finden
(perfektiv): bāliņš maizes nesarada man vienai māsiņai BW. 17960, 2;

2) sich aneinander gewöhnen; sich befreunden
Spr.: mēs abi tâ bijām saraduši Apsk. v. J. 1903, S. 512. krusttē̦vs ar tiem bij saradis kâ ruoka ar cimdu Alm. Meitene nuo sv. 6. zirgi kuopā saraduši Sackenhausen. ar tuo nav saradis, mit dem ist er nicht zusammen zu sein gewöhnt Biel. n. U. Refl. -tiês, sich zusammenfinden U., sich (ein)finden (auf eine grössere Anzahl von Subjekten bezogen): saradies liels ļaužu pulks LP. I, 22, saradušies milzumis vilku V, 189. puiši saradušies spē̦kuoties VI, 208. saruonas pilna rija ve̦lnu VII, 257. kur tie līdzgājēji tik daudz saradušies? Kaudz. M. 329. simti un atkal simti saruodas ar katru gadu tādu jaunekļu A. XXI, 696. jūŗas dibe̦nā saruodas nuogulumi Konv ² I 485.

Avots: ME II, 712