Paplašinātā meklēšana

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179

izmulˆst ² , im Schlaf gestört werden, die Nacht nicht schlafen Ahs.

Avots: ME I, 774

mùlst,

1): "vārgt" (mit ùl ² ) Sussei;

2): viņa glāsta tam seju, un viņš mulst kâ sapņuos Akuraters Deg. sala; ‡

3) "me̦luot; muldēt" Sussei.

Avots: EH I, 831

mùlst [PS., C., mùlst ² Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665

mul˜stiķis,

1) das Mundstück (einer Pfeife)
Matk.;

2) der Maulaffe
Bers.;

3) der
Pl. stiķi, die Halfter mit eisernem Gebiss Grünh., Dobl., Līn., Katzd. In der Bed. 1 u. 3 jedenfalls auf d. Mundstück beruhend; [in der Bed. 2 wohl zu mulstīt II].

Avots: ME II, 665

mulstiķuôt, intr., albern, Maulaffen feil haben Bers.

Avots: ME II, 665

I mulstît, -u, -ĩju, tr., ein Pferd am Halfter zerren Brig.

Avots: ME II, 665

II mulstît U., = muldêt. [Refl. -tiês,

1) unsinnig reden:
kuo tu mulsties ^2? Janš Dzimtene V, 337;

2) sinnlos und liederlich arbeiten:
kuo tu tur mulˆstiês? Grawendahl.]

Avots: ME II, 665

mul˜sturêt, mul˜sterêt, -ẽju, tr., intr., exerzieren, marschieren; mustern, exerzieren, marschieren lassen: zaldāti mulsturē. zaldātus musturē. sieva vīru mulsturē. strazdiem, kas pa vagu meklēja tārpus, bija mulsturēt jāmulsturē Egl. [Aus mnd. mulstern "mustern".]

Avots: ME II, 665

mul˜stuŗi: kas mulstuŗus skandināja? Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.; in Frauenb. auch der Sing.: zirgs iemaukts mul˜sturī).

Avots: EH I, 831

mul˜stuŗi, die Halfter mit eisernem Gebiss Kurs., Kalleten, [Schrunden], Frauenb.: uzmauci zirgam galvā mulstuŗus! Ahs.

Avots: ME II, 665

mulsturis, das Marchieren, Exerzieren.

Avots: ME II, 665

nùomùlst: visu nakti tā nuomulst Dünsb. Od. 253. ‡ Refl. -tiês "?": rastuos nakts nuomulšanās Dünsb Trīs romant. gadīj. 153.

Avots: EH II, 70

nùomùlst, intr., schlaflos die Zeit verbringen: visu nakti viesībās nuomulsu Sassm. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 822

pìemùlst, zeitweilig verwirrt, konfus werden: vinš piemulsa uz brīdi un nezināja, kuo teikt Bauske.

Avots: ME III, 274

samùlst, verwirrt, konfus werden Wid.: viņš tuo uzlūkuoja pa˙visam samulsis A. v. J. 1896, S. 111. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109. viņa prāti samulsa (aiz prieka) Austr. kal. 1893, S. 32. samulsušā sirdī Skalbe. - Subst. samùlsums, die Verwirrtheit, Verwirrung: izbailes, samulsums pārņe̦m viņus LP. VII, 470.

Avots: ME II, 690

[III mâklis ² "ein konfuser Mensch (kas bieži apmulst, zaudē spēju orientēties, dažreiz nesapruot pat vienkaršas lietas)": viņam jau ne˙kā nevar iestāstīt; viņš tāds māklis Treiden.]

Avots: ME II, 579

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês ^2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. ² 287.]

Avots: ME II, 664

rèibt (li. reibti Miež.) Serbigal, Wolm., PS., C., AP., Neuenb., reibt ² Līn., Iw., rèibt ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -bstu, -bu, pers. u. unpers., schwindeln, duselig sein: man galva reibst, mich schwindelt; galva reibst, der Kopf ist duselig U. Lienai galva reiba Kaudz. M. 65. Sprw.: kad pats dzer, tad zirgam reibst Etn. II, 14. vakar dzēru, šuodien reibst IV, 41. man acis reibst, prāts mulst JR. IV, 32. kas izmisumā reibis tai pie kājām slīkst Vēr. v. J. 1904, S. 641. - Subst. rèibums, der Schwindel, Düsel; der Rausch: Am ehesten wohl (nach Persson Beitr. 84) zu mhd. rīben "sich drehen, wenden" u. a. Anders Zubaty AfslPh. XVI, 410 (zu râibs) und Trautmann BB. XXX, 329; vgl. auch le. riebt II.

Avots: ME III, 505

sadulbt, sadulpt (?) N.-Peb., = mulst">apmulst: sieva paskrien pa istabu, sadulbst, lē̦nām atgriežas Upītis Nemiers 24. pagāns, arī viņu bij pamanījis: sadulba, apstājās Duomas I, 691. visi sadulbēm; nezinām, kuo darīt, kuo nē Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 616

sapt "muost, atjēgties pēc lielas krāpšanas; mulst">apmulst" Freizira. Vgl. atsapt(îes).

Avots: ME II, 708