Paplašinātā meklēšana

atvẽjuôtiês Siuxt, = atvẽztiês ("saslieties sišanaï): puisis atvējuojies, kā vilkt savam pretiniekam.

Avots: EH I, 180

II dẽjums, die vollendete Handlung des Baumaushöhlens, das Resultat dieses Aushöhlens, der ausgehöhlte Bienenstock: atskrējušas trīs bitītes, vainuo manu dējumiņu Ltd. 4753. es uzkāpu uozuolā, jauna puiša dējumā BW. 2291.

Avots: ME I, 461

gulẽjums: preces gulēja... spīķeŗuos; ... nācās maksāt ... gulējuma (für das Liegen) naudu A. Niedra Līd. d. 474.

Avots: EH I, 417

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

[iẽjuõms,

1) eine Flusskrüssung:
upes iẽjuomā Morizberg.] smilšainem iejuomiem izruotātu krastu MWM. IX, 455;

[2) = ieruoza Fest.].

Avots: ME II, 23

ìesẽjums, das Eingesäte.

Avots: ME II, 63

izvẽjuôt, ‡

3) blasend abkühlen
(izpūst, izsaldēt) Bērzgale: vējš izvējuojis ustabu.

Avots: EH I, 495

izvẽjuôt, tr.,

1) auslüften, auswindigen, ausschwingen:
sagulušu sienu, drēbes. izkuli visu labību, izvējuo arī LP. VII, 787;

2) sausu izvējuot, durch hervorgebrachten Wind trocken machen:
izvējuojiet ar sprārniem man šuo jūŗu sausu LP. VI, 549. [izvējuot putraimus Arrasch. Refl. - tiês, sich auslüften: izgāju ārā izvējuoties Jürg. lai siens izvējuojas Lis.]

Avots: ME I, 827

kàusẽjums, die Schmelzung, Lösung: ruokas jāmazgā karbōla kausējumā.

Avots: ME II, 177

kuõpzàudẽjums, der Gesamtverlust Konv. ² 1353.

Avots: ME II, 347

kràcẽjumi: auch (mit ã ) Siuxt.

Avots: EH I, 644

kràcẽjumi, der Nasenrachenraum: kad iesnas grūtumi, tad saka: krācējumi iekaisuši Naud. akūtas iesnas sākas krācējumuos (aizde̦gunē) Konv. ² 559.

Avots: ME II, 265

krecẽjums, s. krece.

Avots: ME II, 270

[nekavẽjuõtiês, Adv., unverzüglich.]

Avots: ME II, 718

nùoluzẽjusies (?) guovs, eine magere Kuh; [zu lesen: nuoliesējusies? In Jürg. bedeute nùoluzêtiês - sich beschmutzen].

Avots: ME II, 813

pavẽjuôt, = pavēdināt: pavējuo drāniņu LP. V, 324.

Avots: ME III, 136

pũdẽjums: auch (der Brachacker) Saikava, (pl. t. pùdējumi ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 341

pũdẽjums, s. pũdēt.

Avots: ME III, 445

salˆdẽjums, s. salˆdêt.

Avots: ME II, 668

savẽjuôtiês, ‡

2) infolge eines Luftzuges in Bewegung geraten:
Kārlis trieca dūri ... savējuojās visi ... papīri Veldre Dižmuiža 95.

Avots: EH XVI, 465

I sẽjums, s. sẽt.

Avots: ME III, 824

stiegnẽjums, eine einschiessende Stelle: zinu purva purvmalītes, stiegnējuma (Var.: staigumiņa) nezināju BW. 10644, 7 var.

Avots: ME IV, 1078

tẽjuot, (langere Zeit) Tee trinken Grünh.: mēs sēdējkm pie samovāra, tējuojām un tērzējām Vēr. II, 973.

Avots: ME IV, 170

tẽjus Dunika, der Tee.

Avots: ME IV, 170

uzvẽjuôt, = uzvēdinât: uzvējuot kam vē̦smu Bauske.

Avots: ME IV, 398

vẽjuõla, ein Ei ohne Schale LA.

Avots: ME IV, 554

vẽjuôt,

1): (dejuojuot) brunči vējuoja straujuos luokuos A. Upītis Pirmā nakts 164. gaisā vējuoja silti maija vēji Ciema spīg. 3. Annele, vējuodama (hauchend, blasend)
kâ plēšas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20. krē̦sla vējuoja augstu pār pilsē̦tu J. Veselis Dienas krusts 99:

2): auch Frauenb.;

3): kaltē̦tuos sapalus, kas ... vējuoja aiz ustabas paspārnē Austriņš Raksti VII, 205; ‡

4) stieben (?):
smiltis vējuoja zem braucēju zirgu pakaviem Ciema spīg. 212. Refl. -tiês,

2): albern sein
Serben; ‡

3) sich leicht bewegen (?):
katra matu cirta viņai vējuojās gaišā priekā Jauns. Kapri 137.

Avots: EH II, 775

vẽjuôt C.,

1) intr., wehen:
vēsmiņa vējuo slimniecei pretī Dr. vēja māte, . . . vai galviņa tev nesāp visu mūžu vējuojuot? BW. 34053. vējuoja pavasars Ezeriņš Leijerk. II, 202. vējuojuošas putu krēpes Stari I, 38. šīs jūtas meitenei vējuoja caur miesu Veselis Saules kaps. 62;

2) tr., lüften, im Winde trocknen:
zari nuolīkuši cimdu, zeķu vējuojuot (Var.: vēdinuot) BW. 7121, 2 var. putni vējuojuši, vējuojuši, nevarējuši jūru sausu izvējuot LP. VI, 550;

3) intr., im Winde trocknen:
slapjais deķis, linsē̦klas vējuo Vīt. Refl. -tiês,

1) sich auslüften
U.: lai dēlītis vējuojas un neklaudz LP. VI, 834. uguns drusku pavairāk vējuojusies VII, 1182;

2) Luftschlösser bauen, schwärmen, unbegründete Pläne machen
Neik. n. U.

Avots: ME IV, 554

vẽjuôts (li. vė´juotas), windig: klausījās nakts vējuotā kaukuoņā Ezeriņš Leijerk. I, 101.

Avots: ME IV, 554

zālẽjums, ein Grasplatz U.

Avots: ME IV, 698

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

‡ al˜barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

ãlêtiês, -ẽjuôs,

1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];

2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]

Avots: ME I, 238

‡ al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68

añgarêtiês, -ẽjuôs, mit etw. rühren, stochern: kuo tu angarējies? Wainoden?

Avots: ME I, 71

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138

ãrdêt, -ẽju, tr., härten: dzelzi. Übertr., stählen: temperaments rūdīts un ārdē̦ts dzīves grūtumuos Vēr. I, 1434. [Wohl aus mnd. harden entlehnt, obgleich dieses in der Bed. "härten" nicht belegt zu sein scheint.]

Avots: ME I, 241

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

balˆvêt, -ẽju, -uôt, tr., beschenken, bewirten, [nach U. auch bestechen]: tautu meita balvē mani BW. 12384. kas mani balvuo ar alus kanniņu 19733. balvuojums, das Geschenk. - [U. zitiert aus Depkin auch ein balvuoties "sich durchbeissen, sich rechtfertigen".]

Kļūdu labojums:
19733 = 19739

Avots: ME I, 260

bañduôties, bandêties, -ẽjuôs (li. banduótis "получать прибыль съ посѣва"), für sich arbeiten, durch Nebenverdienst erwerben: nu man vaļas banduoties, baŗuot savu kumeliņu BW. 15267, 1.

Avots: ME I, 262

‡ bañgalêt AP., -ẽju "maisīt" N.-Peb. Refl. -tiês "maisīties, jaukties" AP.

Avots: EH I, 204

bauzêt -ẽju,[bauzât Wid.],

1) schlagen, prügeln:
tuo (bauzi) bauzēšu dē̦la māti RKr. XVI, 226;

2) bedachtig, langsam, jedes Wort hervorhebend reden, sprechen:
viņš jau tā runā, lē̦ni bauzē̦dams Naud. zē̦ns jau tāds bauzis, bauzē kā ve̦ctē̦vs Naud. [ bauzêt 1 zu bauze 1; bauzêt 2 wohl zu bauzis 2.]

Avots: ME I, 268, 269

‡ beizêt, -ẽju PV. "= ‡ bèizerêt(iês) ² ; ālêtiês".

Avots: EH I, 211

bẽrêt, -ẽju,

1) wohl nur mit ap-: apbẽrêt, beerdigen, bestatten;

2) läuten
Dond. A X, 2, 535.

Avots: ME I, 290

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280

biêdêt: mit iê Dond. ‡ Subst. biêdẽjums, das einmalige, vollendete Schrecken, Scheuchen: nei bijuos biedējuma BW. 18027, 1. par kumeļa biedējumu 11357.

Avots: EH I, 223

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

‡ biķêt, -ẽju, hacken, picken Dond.: vista biķē graudus; stark schlagen Wandsen n. A. X 2, 536; mit einem Stöckchen stochern Erlaa ebenda. Aus d. bicken.

Avots: EH I, 219

‡ birdeklêt PV., -ẽju, = bir̂dinât 1: pa pirkšītim b.

Avots: EH I, 220

‡ biskrēsliņi, biskrēslīši, acc. s. biskrēslīti BW. 6447 var., = biškrēsliņi (s. unter bite 4), Rainfarren: sẽju āra biskrēsliņus (Var.: biskrēslīšus, biškrēsliņus) BW. 6447, 1 var.

Avots: EH I, 222

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

‡ bļãkšķêt Siuxt, -u, -ẽju "?": ūde̦ns tâ gāžas, ka bļākšķ.

Avots: EH I, 233

‡ I bleivêt, -ẽju "pieliet, piepildīt" Druw.; "viel Flüssigkeit hinzugiessend, eine dünne Suppe kochen" PV. Refl. -tiês achtlos und sorglos mit Wasser hantieren" PV. (mit èi ² ). Aus d. bläuen?

Avots: EH I, 227

‡ bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa māliem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233

‡ bleņ̂ķerêt ² Lems., -ẽju, sich herumtreiben: b. pa ielām.

Avots: EH I, 228

‡ I blèntêt ² Auleja, -ẽju, durch Kot waten: b. pa dubļiem.

Avots: EH I, 228

‡ blīgžêt AP., -u, -ẽju, = blīkšêt: kad lieluos zābakus uzvilka kājā, tad blīgžēja vien, kad gāja AP, pātaga blīgž Warkl.

Avots: EH I, 230

‡ bļiñkstêt Sassm., -u, -ẽju, kilngeln, läuten: pulksteniņš bļinkst.

Avots: EH I, 233

‡ blìšķêt ² Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230

‡ bliûkšķêt ² Siuxt, -u, -ẽju, = blīkšêt: vicuojās ar sluotām, tâ ka bliukšķēja vien Siuxt n. Fil. mat. 67. jāj lē̦nām, ar suoļiem, lai nebliukšķ! ebenda. dzīvāja visu nakti, ka bliukšķēja vien Siuxt.

Avots: EH I, 230

‡ blīžģêt, -u. -ẽju,

1) schallen
(?): lietus līst ka blīžģ Golg.;

2) viel und laut sprechen
Golg.: kuo te visu rītu blīžģi? paliec mierā! Refl. -tiês "lärmend hantieren" (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 231

blokšêt, -u, -ẽju "schlagen, dass es schallt" (schallen?) Seyershof: ar akrimu vārī pa sāniem guovei, kâ blokš vien.

Avots: EH I, 231

‡ blùkšinêt ² Auleja, -ẽju, ein gewisses Geräusch (blūkšas) verursachen.

Avots: EH I, 232

‡ blun̂kšķêt Saikava, -u, -ẽju, = blunkšêt: muca blunkšķ vēl ar tuo pat iestiepienu.

Avots: EH I, 231

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ ² ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auch ‡ atbļur̂bêt ² .

Avots: EH I, 234

bļur̂šķêt Saikava, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo nu tu bļuršķi!

Avots: EH I, 234

‡ blùšķêt ² Oknist, Sonnaxt, -u, -ẽju. lärmen; einen klatschenden Laut hervorbringen: cūkas nedziļā ūdenī gulst vidā, ka blūšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH I, 232

‡ II bùolêt ² Lubn., -ẽju, mit einem stumpfen Messer schneiden.

Avots: EH I, 258

‡ bor̃kšêt Lems., Wainsel, -u, -ẽju, = bur̂kšķêt 1: kartupeļi bor̃kš pa puodiņu; būs savārījušies.

Avots: EH I, 235

‡ bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248

‡ braktêt, -ẽju, fressen (von Schafen): aitas braktē sienu Planhof.

Avots: EH I, 236

‡ braušķêt, -u, -ẽju, = braũkšķêt: kauli braušķ Warkl.

Avots: EH I, 238

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brĩnîtiês, - uôs, - ĩjuos, brĩnêtiês - ẽjuôs, brĩnuôtiês, staunen, sich wundern. Mit d. Dat.: brīnās ļaudis dziesmām manām, brīnās manai valuodai; seltener mit d. Akk. - Inst.: brīnās tautas manu dziesmu BW. 188, 16791; gew. mit par: par tuo ne˙maz nav kuo brīnīties; mit einem abhängigen Satze mit ka, kad, kâ: visi ļaudis brīnījās, ka (kad) es gāju maltuvē. brīnums man od. brīnumiem (selten: brīnumam BW. 5926) jābrīnās, ich muss mich sehr wundern BW. 11691.

Avots: ME I, 334

‡ brīšķinât Warkl., (mit ì ² ) Saikava, brīšķinêt Warkl., -ẽju, = brikšķinât 2: kas tur brīšķina pa ķēķi ar malku? Saikava.

Avots: EH I, 242

‡ brũķêt, -ẽju,

1) (ge)brauchew;

2) trinken, saufen:
kuo es guodā darīšu? b. vair nevaru Ramkau. Aus mnd. brūken.

Avots: EH I, 246

‡ bukurêt, -ẽju,

1) (etwas Schweres) wälzen
Saikava: bukurē tuo auzu maisu šur!

2) stossen, puffen; "purgât 1" Segew.

Avots: EH I, 250

‡ čamarêt, -ẽju,

1) schnüffeln ("neatļauti meklēt") Sermus;

2) "heimlich über andere sprechen"
NB.: kuo jūs tur, kaktā ielīduši, čamarējat?

Avots: EH I, 284

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

‡ čeberêt, -ẽju "sich bewegen" (strampeln?): bē̦rns, augšpēdus gulē̦dams, čeberē ar kājiņām Wessen.

Avots: EH I, 288

‡ damalêtiês, -ẽjuôs, tollen, scherzen Linden, Schnehpeln.

Avots: EH I, 305

der̂dzêtiês [Bers.], -ẽjuos, zanken, streiten: kaimiņi jau vairāk gadu derdzējas od. ve̦lk derdzi Druw. [Vgl. auch dergtiês. - Zu derdzis, derglis 1, dergties, li. dérgti "гадить, поносить, чернить, ругать; schlecht Wetter sein", dárgana "schlechtes Wetter", dargus "ненастный, клеветливый", sudirgo "ist schlechtes Wetter geworden", dergė´tuvas Daukša Post. 22, _17, apr. dergē "(sie) hassen", aruss. падорога "Unwetter", mhd. terken "besudeln", mnd. dork "Platz, wo sich der Schmutz samelt", ae. deorc "dunkel", ir. derg "rot", s. Leskien Abl. 324, Trautmann Apr. Spr. 320, Berneker Wrtb. I, 213, Zupitza Germ. Gutt 160 f., Reichelt KZ. XLVI, 322 f.]

Avots: ME I, 456

‡ diberêt, -ẽju Bers., = timerêt 2: kuo tu visu rītu tâ diberīji? Aus balt. -d. dibbern "aufmerksam (eine winzige Arbeit) verrichten",

Avots: EH I, 319

diẽnêt, -u [od. (Lis., Warkh., Salis) -ẽju], -ēju,

1) dienen:
es paliku bez pūriņa, tavus darbus diene̦dama. dienēju pie kunga pirmuo gadu;

2) dienen wozu, nützen, taugen, passen:
tas ne˙kam nedien, das taugt zu nichts. [Nebst estn. tēnimn aus mnd. dēnen.]

Avots: ME I, 483

‡ dîglêt, -ẽju AP: "= diêdzêt": jāliek rudzi d.

Avots: EH I, 325

‡ dir̂beklêt PV., -ẽju, eine feine, schwer lesbare Handschrift schreiben.

Avots: EH I, 321

‡ dìrêt ² Mahtup; -ẽju, dîret ² Salis, dìrât.

Avots: EH I, 326

[dor̃kstêt, -u, -ẽju Wandsen, krachen, knistern.]

Avots: ME I, 488

drebelêt, -ẽju,

1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;

2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]

Avots: ME I, 495, 496

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499

‡ dùderêt ² Saikava, -ẽju, sich mit etwas (Geringfügigem?) abgeben ("dzīvuot istabā un kaut kuo darīt"): māte pa ustubu dūderē.

Avots: EH I, 346

‡ dùrbelêt ² Warkl. n. FBR. XI, 122, -ẽju, suchen (verächtl.): visu cēlieni adatas durbelē.

Avots: EH I, 343

‡ durenêt, -ẽju, = durinêt, ziellos umherschweifen Sonnaxt: durna aita durenē.

Avots: EH I, 343

‡ II dũrêt, -ẽju,

1) (an)dauern:
tas dūrē ilgu laiku;

2) "ilgi kaut kuo darīt" (mit ù ² ) Kalz. n. Fil. mat. 26;

3) "den Grund (Boden) erreichen"
Warkl. In der Bed. 1 und 2 aus mnd. duren "dauern, währen".

Avots: EH I, 348

‡ durstelêt -ẽju,

1) = durstît Warkl.;

2) auch Refl. -tiês, beim Gehen die Füsse vorsichtig setzen
Warkl.: jis iedams durstelē(jas).

Avots: EH I, 344

‡ dūzelêt, -ẽju "mit den Händen berühren, nicht in Ruhe lassen (auf Menschen: bezogen)" Fistehlen; bet tad viņš puiku dūzelē!

Avots: EH I, 349

‡ dveselêt, -ẽju, hüsteln PV.

Avots: EH I, 351

‡ dvesinêt, -ẽju; schnell atmen, keuchen Bērzgale, Warkl.; häufig schwach hüsteln. Nautrēni: tis vairs nedzīvās: dvesinē vien

Avots: EH I, 351

‡ dzẽ̦ls A.-Ottenhof, Salisb., gelblich: dz. ābuols Salisb. dzē̦la drēbe ebenda. p,ēc krāsas šis akmens dzē̦li sarkans A. Melnalksnis Mazsalaca 42. Subst. dzẽ̦lums, eine gelbliche Stelle (?): sẽjumā iemeties dz. A.-Ottenhof.

Avots: EH I, 356

‡ dzeñdzelêt Orellen, -ẽju, verwirren, verknoten.

Avots: EH I, 355

džìndželêt ² Kalz. n. Fil. Mat. 26, -ẽju, = džindžalât: čigāns savu čigānieti ar džindželi džindželēja.

Avots: EH I, 365

‡ džiñdžêt Dunika, -u, -ẽju, klinge(l)n: dzird zvārguļus džindžam Janš. Dzimtene I ¹ , 455 (ähnlich: Bandavā I, 252): villainēm vis˙apkārt bija apšūtas metala naudiņas, lapiņas un krelles, tâ ka kustuoties ... džindžēja vien Mežv. ļ. I, 278. kad sietiņu (ein gewisses Musikinstrument) sit, tad tas džindž Dunika. man ausīs džindž ebenda.

Avots: EH I, 365

gāgarêt, - ẽju, intr., gackern Etn. III, 18.

Avots: ME I, 616

‡ gaģenêt., -ẽju "lāguot, vēruot, atminēt, rūpēties" Friedrichshof (bei Ronneb.): tu par bē̦rnu ne˙maz negaģenē.

Avots: EH I, 376

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties ² Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584

‡ gaîseklêtiês ² Salis, -ẽjuôs, albern, tollen: viņš te visu dienu gaiseklējas.

Avots: EH I, 377

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

I gālêt, - ẽju, intr., sich mit dünnem Eise überziehen L., Spr., U.

Avots: ME I, 617

gañdêt, [gàndêt ² Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

I garêtiês, - ẽjuos, sich in die Länge ziehen U.

Avots: ME I, 602

gaterêt, - ẽju Spr., gatarēt [Dubena, Wessen], N. - Schwanb.,

1) schwatzen, schwabbeln;

[2) gatarēt, säumen, langsam sein
Wid.; ohne Lust (etwas) tun Nerft].

Avots: ME I, 609

I gaudêt, - ẽju, tr., betrüben, zum Weinen bringen: gauži neraudāju, negaudēju brāleliņa BW. 17443. Refl. - tiês, wehklagen, jammern: sila priede gaudējās 2819. [lai tev gaudējas "dir möge etwas schlechtes widerfahren" Dricēni.]

Avots: ME I, 610

gaũmêt, - ẽju,

1) tr., sich merken, beobachten;

2) intr., schmecken [echt?]:
pabruokastis gaumēja itin brangi MWM. VII, 807.

Avots: ME I, 611

[gaũrêt, - ẽju, sinnlos wiederholt schreien: viņš gaurē kâ negudrs Dubeņi bei Libau; vgl. gaurât.]

Avots: ME I, 611

gavelêt, - ẽju, lokal für gavilēt BW. 484.

Avots: ME I, 614

gavêt, - ẽju, fasten: bija atkal aiz galda jāstāv un jāgavē BW. III, 1, 62. leitis gavē savu gavēni A. XX, 809. Nebst li. gavéti aus говѣть dass.

Avots: ME I, 614

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

ģẽģerêt, -ẽju, jagen, auf die Jagd gehen: brālis gāja uz mežu ģēģerēt LP. VI, 754. Echt lettisch: medīt.

Avots: ME I, 697

ģelberêt, -ẽju, = delverêt Bers. n. A. 87.

Avots: ME I, 695

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

ģel˜dêt, -u, -ẽju, gelten, taugen, zu statten kommen: kuo ģeld pēc launaga kaŗuote. neģeld rudzi iesadā (od. iesalam) BW. 23824, 3. kur ģeld manas baltas sagšas 25887. Dafür genuin derēt. [Nebst li. geldėti "итти в прок" aus mnd. gelden "gelten, wert sein".]

Avots: ME I, 695

ģelverêt, -ẽju, in Bers. für delverēt A. XIII, 81.

Avots: ME I, 696

ģe̦mburuôt Ar., ģemberēt, -ẽju Spr., wackeln, taumeln: viņš ģe̦mburuodams ienāca istabā Spr. piedzēris vīrs ģemberē Spr.

Avots: ME I, 696

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696

ģẽrêt, -ẽju, tr., gerben: ādas. ādu ģērēt, das Fell gerben - eig. und fig. [Aus mnd. geren.]

Avots: ME I, 698

ģerkstelêt, -ẽju,

1) tr., zusammendrillen:
dziju. Refl. -tiês, sich zusammendrillen Spr.

Avots: ME I, 697

ģerkstêt, -u, -ẽju,

1) = cirkstêt: ģerkste ģerkst Sonnaxt n. A. XIII, 81;

2) ģer̃kstêt, schnarchen:
slimajam krūtīs, kaklā, rīklē ģerkst Ahs. [Vgl. das echt le. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 697

ģērstelêt, -ẽju "?": atne̦s man kuoka sviestu, ģē̦rste̦lē̦tu pūra maizi BW. 13250, 36. [Zu mnd. gerstel "Quast, den die Bäcker gebrauchen, um damit die obere Seite des Brotes glatt zu streichen und zu firnissen"?]

Avots: ME I, 698

ģervelêt, -ẽju, eine verrostete Stimme haben Lind. n. Mag. XIII, 2 63.

Avots: ME I, 697

‡ ģìeme̦sls ² (> gìmaslys) Lettg. "tārps kas izē̦d rudzu sẽjumu rudenī".

Avots: EH I, 428

‡ glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392

I glecêt, - ẽju, fressen: ja cūka labi ē̦d, tad saka: tā ir laba gle̦cē̦tāja Grob. n. A. XIII, 251, [Trik.].

Avots: ME I, 624

glemêt, - ẽju (li. glemė´ti), sich mit Schleim bedeckt Spr., [Nigr., Bers., Jürg.].

Avots: ME I, 624, 625

II glezêt, - ẽju,

1) schwatzen:
kuo tu tur glezē? vai nevari strādāt Bers. n. A. XIII, 251;

2) mit langen Zähen, ohne Appetit esse
Sonnaxt n. A. XIII, 251, Grob. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 625

gļiẽmaîns, - ẽju, schleimen: siltā laikā svaiga gaļa ātri sāk gļiemēt Dond.

Avots: ME I, 633

glīvêt, - ẽju, intr., schleimig, schlammig werden U.

Avots: ME I, 628

I glìzdêt, - u, - ẽju, mit Lehm beschmutzt werden, besudelt werden, beschleimen: kâ lietevē̦ns māc sapnis kairs un bauda glīzduoša Zalkt. II, 72.

Avots: ME I, 628

gluôtêt, - ẽju, intr., schleimen: piens negluotēs LP. V, 12.

Avots: ME I, 632

glumêt, - ẽju, sich mit Schleim bedecken, schleimig werden U., Spr., [Lis.].

Kļūdu labojums:
schleimig = schleimig, glatt, schlüpfrig

Avots: ME I, 629

glũnêt, - u, - ẽju,

1) lauern, nachstellen:
vilks uz aitām glūn LP. VI. 291. bisenieki tevis glūn BW. 30474, tâ glūnēja ve̦ci puiši uz jaunām meitiņām BW. 13099;

2) wachend im Bette liegen, faulenzen
Hr. n. U. [Zu schwed. dial. gluna "scheel blicken", mnd. glūmende "tückisch" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 175 und Persson Beitr. 795 f. u. 893.]

Avots: ME I, 631

glùzdêt ² [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631

gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]

Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa

Avots: ME I, 688

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês ² Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693

grabelêt, - ẽju, grabbeln: kas tur grabelē? [Entlehnt?]

Avots: ME I, 635

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635

graîzelêt [C., PS., Lis., Arrasch, Jürg., graizelêt Salis], - ẽju, von Zeit zu Zeit ein wenig schneiden, schnitzeln V.

Avots: ME I, 636

grañtêt, - ẽju, mit Kies beschütten: gr. ceļu. grantē̦ts ceļš, Kiesweg.

Avots: ME I, 638

grapêt, - ẽju, tr., gierig essen: guovs tâ grapē salmus, it kâ kad nebūtu divi dienas ē̦duse Naud.

Avots: ME I, 638

graulêt, - ẽju, auch graulât, - ãju, mit vollem Munde langsam essen Druw., Erlaa, Nerft, Etn. I, 106; [gràulêt ² , fressen, schlingen Lis., Kreuzb.]; kâ graulāt sagraulājis A. XII, 815.

Avots: ME I, 639

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

grāvêtiês, gŗāvêtiês,-ẽjuos, freqn. von gŗauties, poltern, lärmen Grünh., Naud. : gar durvīm grāvējušies sveši cilvē̦ki Balt. V. kas pa namu grāvējās BW. 2723. sāka atkal pa pili grāvēties LP. VI, 988. viņa kliedz, raud draud, lūdz, grāvējas it visādi Deglavs Lielā Lavīze 78.

Avots: ME I, 644, 645

‡ grebêt -u, -ẽju "?" Strods Par. vōrdn. 79; vgl. auch izgrebêt und sagrebêt.

Avots: EH I, 401

grebzdêt, -u, -ẽju, L., St., [grebzdît Neuermühlen], schaben, beraspeln, benagen : puika grebzd kāli Latv.

Avots: ME I, 646

grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.

Avots: ME I, 648

grem̃zdêt, -ẽju, grè̦mzduôt [PS.], intr., die süsse Splintrinde abschaben und essen : puika atšķeļ bērziņam mizu un ierāda, kâ jāgre̦mzduojuot Neik.

Avots: ME I, 649

grencêt, -ẽju : lange essen Grob. n. Etn. IV, 18 : tas grencē kâ grence A. XIII, 329.

Avots: ME I, 650

‡ grepêt, -ẽju, (wahllos) essen (pejorativ) Siuxt: varēja g. tekšā nezin kuo.

Avots: EH I, 404

greznêt, -ẽju [Kreuzb.] faulenzen : te sēdēju, tegreznēju pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1 var.

Avots: ME I, 651

griķelêt, -ẽju "?": malu, malu, griķelēju (Var. : gricelēju, gritelēju BW. 8100.

Avots: ME I, 654

grīķelêt -ẽju "?": snaudin snauda, grīķelēja (Var. : grecelēja) BW. 25127.

Avots: ME I, 656

‡ grilêt, -ẽju, Unsinn schwatzen, faseln, lügen Auleja.

Avots: EH I, 405

gril˜lêtiês, -ẽjuos, sich in die Runde drehen Dond.

Avots: ME I, 655

grimzdêtiês, -ẽjuos, knarren, schnarren (von dem Geräusch einer leeren Handmühle) : grimzdējās (Var. : klaudzējās, glūzdējās, dimdējās, ŗūca) tukšas dzirnaviņas BW. 8012 var.

Avots: ME I, 655

grĩnêt [Bl.], -ẽju, intr., höhnisch lachen, spötteln : viņš atkal ieminējās grīnē̦dams Purap. kas grīnēja un zuobuojās? MWM. V, 466. šaubas ņirdzuot grīnē Rainis Ave sol 36. Aus mnd. grīnen.

Avots: ME I, 657

gruõpêt, gŗuõpêt, -ẽju,

1) falzen, kerben;

2) in einer Rödung das übrig-gebliebene Holz in Schichten legen
L. - Aus mnd. grôpen "aushölen".

Avots: ME I, 671

‡ grudenêt, -ẽju, = ‡ grudinât: ve̦cais tē̦vs grudenē (es donnert) Ulanowska Łotysze 94.

Avots: EH I, 410

gruñtêt, -ẽju, gründen, ein Fundament legen U.

Avots: ME I, 666

grûstelêt C., grũstelêt [Nigr.], Kand., -ẽju, von Zeit zu Zeit stossen, herum- stossen: ze̦nu, meitu. Refl. -tiês, sich herumstossen: sāka grūstelēties un pluosīties gar tuoveri LA. Bei Lautb. L. 190 grūstalāties.

Avots: ME I, 668

grũtredzêt, -u, -ẽju, Schweres sehen, erleben: tad, meitiņa, grūtredzēsi, kad sēdēsi Māŗas krē̦slu BW. 1229. māmulīte grūtredzēja 1606. darbuos gāju, grūtredzēju 31652; 26804. [Im ersten Teil steckt ein neutraler acc. s. von grũts.]

Avots: ME I, 669

gruzdêt (li. gruzdė´ti), -u, -ẽju, auch grust, prs. grùzdu oder grùstu C., prt. gruzdu Dr., Ruj. (li. grū,zdu, gruzdaũ, grùsti), intr. schwelen, glimmen: vairāk gruzda nekâ dega sveķu ce̦lmi līdumā BW. 12986. Miķeļa vakarā ugunī jāsame̦t ve̦cas vīzes, lai gruzd. Fig.: nemiers, gruzdams audzis, ar liesmu pilsē̦tu sāk rīt. galvā smadzenes gruzd arvien vairāk JK. IV, 151. ienaids sirdī gruzdēja Neik. [Vgl. Persson Beitr. 129.]

Avots: ME I, 666

gùdrêt, -ẽju, Smilt., PS., Trik., Schujen, N. -Peb.], = gudruot.

Avots: ME I, 686

guģuôt, gūguôt, guģêt, -ẽju,

1) intr., girren:
dui baluoži strautā dzēra, abi dzēra guģuodami BW. 31955, 3 (Var.: gūguodami, dūduodami 16715; 10627, guģējuot 9965, ģuģuojam 9589). lai palika pašu puiši kâ baluoži guģuojam RKr. XVI, 151;

2) murmeln, schwatzen:
viesi, jautri smiedami un gūguodami... Purap.;

3) klagen, sich grämen,
[guģuôt, schnucken, weinen Mag. VIII, № 2282, aus Nerft]: guģuodami, sē̦ruodami nuo māmiņas vien dziedāja BW. 3990. Refl. -tiês,

1) missmutig murmeln, sich beklagen
Ahs.: dē̦ls guģējās, ka nevaruot laimīgs būt LP. I, 122. tautu meita guģuojās (Var.: guģināja, gūguojās, gaudājās), vainadziņš ausis grauza BW. 24272. viņs ar˙vien par tuo uz manim guģuojās A. XIII, 492;

2) betrübt sein
Tals.

Kļūdu labojums:
9965 = 9969, 3 var.

Avots: ME I, 676

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gulkstêt, -u, -ẽju, gackern, schreien: vista gulkst (kladzina) Bers. A. XIII, 492. gulbji gulkst. "nuo cilvē̦ka, kas gulkstē̦dams un ņaudē̦dams lien virsū" Lös. n. Etn. IV, 33. [vē̦de̦rs gùlkst ² Bers., es kollert im Magen; pustukša muca veļuoties gùlkst N. -Peb. Vgl. li. gulkščioja "es munkelt", le. gulcenêt und guldzît.]

Avots: ME I, 678

gum̃zât, [gum̂zât ² Dond.], -ãju, gumzêt, -ẽju,

1) verknillen:
drēbes;

2) verschlingen:
ēdienu Wolm.; [

3) gum̃zât Nigr., schwerfällig gehen.
] Refl. -tiês,

1) etwas ungeschickt verrichten
Ps.; faulenzen: tu tik zini gumzāties Alm.;

2) sich in der Ferne bewegen [?]:
redzējis, ka kaut kas gumzējuoties uz ceļa LP. VII, 1134;

3) gumzāties, wulstig werden
Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 681, 682

ģuñdêt [aus nd. günnen "gönnen?], -u, -ẽju, verwünschen, verfluchen Spiess n. U.; murren [N. -Peb.], hinter dem Rücken heruntermachen: viņš mani ģund Adsel. [Vgl. ģunnêt.]

Avots: ME I, 701

ģunnêt, -u, od. -ẽju, künden, öffentlich abkündigen Elv., fluchen, schimpfen [Jakobshof, Autz], verwünschen Stelp.: pilsētnieki ar˙vien ģunnēja: lai ve̦lns tuo ķēniņa meitu parautu LP. V, 261. briesmīgi ve̦lns lādējies, ģunnē̦dams dievu vai nuo pasaules ārā LP. VII, 1171. saimniece raud, ģunn un vaimanā Vēr. II, 972. [Vgl. ģundêt.]

Avots: ME I, 701

gūrât, -ãju, gūrêt, -ẽju, gūruôt,

1) sich in der Ferne sehen lassen, langsam sich bewegen, sich rekeln:
šķitu lāci gūrājam (gūrējam JK. II, 145) viņa meža maliņā BW. 28712; 14476. mežā dzimis, mežā audzis, iet pa lauku gūrādams Biel. R. 521;

2) sich paaren (namentlich von Hunden)
Spr. Refl. -tiês,

1) sich in der Ferne zeigen, sich sich, plump bewegen, faulenzen, sich rekeln
A. XIII, 492, sich in gebückter Stellung beschäftigen M.: [viens pats (zirgs) staļļa dibinā kâ lācītis gūrājās BW. 25875, 8 var.];

2) sich paaren
(gūruoties) Elv., Spr. [Nebst gūŗjât(iês) zu li. gúra "wer gekrümmt geht", gūrinti "gekrümmt gehen", serd. güra "Hocker", güriti se "sich krümmen", norw. kūra "zusammengebogen liegen", d. kauern u. a., s. Būga РФВ. LXX, 250, Trautmann Wrtb. 80, Fick Wrtb. III ⁴ , 45.]

Avots: ME I, 686

gurdzelêt, -ẽju, Ar., [gurdzinêt Wessen], sich würgen. Zu gurdzêt. [Eher wohl dissimilatorisch aus * guldzelêt; vgl. guldzīties.]

Avots: ME I, 683

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

* gurzêt (gespr. guorzêt), -ẽju, rösten Turlau: g. maizi.

Avots: ME I, 684

gūznêt, -u, -ẽju, hocken, seien Zeit müssig zubringen, trödeln: kuo nu tâ gūzni? vai darba nav? Lasd., Bers., Laud., Fest. Vgl. li. gų̄žė´ti "лежать в теплѣ" und gūžinė´ti "ходить наклонившись".

Avots: ME I, 687

gvar̃kstêt [Jürg.], -u, -ẽju, intr., knarren: zābaki gvarkst. Vgl. li. gvargždė´ti "хрипѣть".

Avots: ME I, 694

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

ìeber̂zêt, einreiben: ādas apģē̦rbus taukiem iebe̦rzē̦tu bē̦rna luoceklīšus LP. VI, 1, 173. ìeber̂zẽjums, Einreibung: lietuo ieberzējumiem sāpīgās vietās Konv. ² 659.

Avots: ME II, 3

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52

ìerãmêt, einrahmen: gle̦znu. acis kâ ierāmē̦tas MWM. X, 274. Subst. ìerāmẽjums, das Eingerahmte, der Rahmen: daudz gle̦znu dārguos ze̦lta ierāmējumuos.

Avots: ME II, 57

îgnât, - ãju, îgnuôt Dünsb., îgnêt, - ẽju, Ekel, Widerwillen empfinden; ekelhaft sein: tas gudram īgnē. Gew. refl. - tiês: man īgnājas Nigr., īgnas Kand., es ekelt mich. viņam īgnējās, ka kalējs tāds nuokvēpis LP. V, 201. [man īgnējās tuo darīt Saul. viņš īgnējās par netaisnību Saul.] vai neīgnējies nuo šīs barības? LP. I, 123. īgnē̦damies par Madi... Asp.

Avots: ME I, 834

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

ĩrêt, - ẽju, mieten. [Nebst. hü'rima aus mnd. huren "mieten".]

Avots: ME I, 837

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710

irkêt, -ẽju, ruduern LKVv.

Avots: ME I, 710

‡ iũkšêt Seyershot, iûkšêt ² Salis, -u, -ẽju, wütend wiehern: zirgs iukš ("niķīgi, dusmās brēc") Salis. kad tāda neganta ķēve, tad tū˙li brē̦c un iukš, kad ẽrzelis rādās klā[t] Seyershof.

Avots: EH I, 432

ĩverêtiês, - ẽjuos, eifern, streiten, zanken: radi būdami, viņi savā starpā īverējās Nigr.; n. Biel. auch īverêt. [Aus mnd. iveren "mit Eifer verfolgen, bestrafen."]

Avots: ME I, 838

īvêt, - ẽju,

1) schreien [vgl.
īvinât]: īvē vien, dēliņ, dabūsi stibu A. XIV, 1, 409;

2) schlagen
MWM. II, 483;

3) ziehen
Konv. ^1.

Avots: ME I, 839

izãlêt, -ẽju,

1) aushöhlen, durchwühlen, zerstören:
vistas izālējušas kāpuostus A. XVIII, 130. zirgs piegāja pie gubas un izālēja sienu. cūka izālēja aizgaldu A XIV,1, 409, PS.;

2) durchlöchern:
zvejnieki le̦du izālējuši U.

Avots: ME I, 714

izaûdzêt, izaudzinât, fakt. zu izaugt, wachsen lassen, aufziehen, auferziehen: kuokus, puķes, luopus, cilvē̦kus: [lutini vien! labu jau izaudzēsi Fest.] ja izaudzinuot čūskas acī zirni... LP. VI, 2. es tevi lielu izaudzēju BW. 9397. tuo viņš gribēju izaudzināt par ļuoti stipru vīru LP. VII, 787. Fig., erzeugen, hervorbringen: raksti, kuŗus izaudzinājusi mūsu šejenes sadzīve Kaudz. Subst. izaûdzẽjums, das Erzogene, die Erziehung: tā ir tā atmaksa par kuopumu, izaudzējumu Kaudz. M.

Avots: ME I, 713

izbãlêt, -ẽju, izbãlt Biel. I, 441, total bleich werden, verbleichen: izbālēja (Var.: nuo-, sabālēja) tautu meita BW. 14484. atnāk pate izbāluse BW. p. 1113. viņš skatās savā izbālējušā ce̦purē Vēr. II, 1235. Fig., herunterkommen, unbedeutend werden: lai izbālušai vācu dzejai iedve̦stu dzīvību Vēr. II, 18.

Kļūdu labojums:
1113 = 1143

Avots: ME I, 715

izdailêt: ‡ Subst, izdailẽjums, (abgeschlossene) Ausbildung: gara i. A. Kronvalds Kop. raksti un runas 140. rūpēties par tautas izdailējumu (Zivilisation) B. Vēstn.

Avots: EH I, 440

izgâzelêtiês, - ẽjuos,

1) hinaus -, herauswackeln:
pīle bija izgāzelējusies ārā Saul.;

[2) zur Genüge, nach Herzenslust
gâzelēties: tu tâ varēji izgāzelēties pa klēts vietu (= gultu) Wolm.].

Avots: ME I, 737

izkàusêt, tr., ausschmelzen: uguns dzelzi izkausēja BW. 8988. kalējs izkausējis alvu LP. IV, 167. izk. sviestu, sgienu, taukus. Subst. izkausẽjums, das Ausgeschmolzene, die Auflösung.

Avots: ME I, 749

izlimêt,

1) tr., verrenken, verstauchen, ausrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo izve̦lk Etn. II, 161;

2) intr., verrenkt werden:
man izlīmēja kāja Wain. Subst. izlimẽjums, die Verrenkung.

Avots: ME I, 764

izpalĩdzêt, intr., aushelfen, behilflich sein: te vārna izpalīdzēja JK. V, 116. Refl. - tiês, sich behelfen, Rat, Ausgang finden: bet tādā atgadījumā varuot izpadīdzēties Etn. IV, 174. Subst. izpalĩdzẽjums, die erwiesene Hilfe; izpalĩdzēšanâs, die Selbsthilfe, gegenseitige Hilfe, Unterstützung: savstarpējas izpalĩdzēšanās paradumu Vēr. II, 559; izpalĩdzêtãjs, der Helfer, Helfershelfer: viņš bija izpalīdzē̦tājs visās tiesu lietās A. XII, 723.

Avots: ME I, 777

izur̂bulêtiês ² Ahs., vom Gären porös werden. Dazu auch ein aktives Part. prt. izurbulẽjuksi maizi, poröses Brot; izurbulējis siers.

Avots: ME I, 822

‡ izvāgât, = izvagāt (?): i. sẽjumu, tīrumu (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 494

izvel˜vêt, tr., mit einem Gewölbe versehen: pagrabu. Subst. izvel˜vẽjums, das Gewölbe: skaņu plūdumi viļņuo starp augstajiem izvelvējumiem Vēr. II, 57.

Avots: ME I, 827

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

jakarêt, - ẽju, tr., durcheinanderwühlen, vermischen, in Unordnung bringen: jakari, kuo tu te jakarē? Mar. te vakarā atnāks kaimiņš, liels burvis, staigās pa aluku gar izve̦stām mē̦slu gubiņām jakarē̦dams LP. VII, 484. Refl. - tiês, sich wild lärmend herumjagen, jachern, jachterrn Golg. Wolm. aus d. jachern entlehnt.

Avots: ME II, 95

jakterêt Spr., jaktêt, - ẽju, gew. refl. - tiês, tollen, scherzen, sich wild lärmend herumjagen, jachten: ar puišiem un meitiņām, kas uz ielām jaktēs Zach. VIII, 5. alus puisis kambarī ar meitām jaktējās BW. 19696. Aus [mnd. jachtern "wild umherspringen" resp. aus] d. dial. jachten [bei Hupel 99 und Frischbier I, 313] "rasen, toben" entlehnt.

Avots: ME II, 95

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. - tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96

jãrêtiês, = ẽjuos, n. U. auch jārêt, herumjagen, herumrasen [Lesten], laut lachen: prāts viņam ne̦sas ar bē̦rniem jārēties Neik., C., Smilt., Lub., Kurs., Gr. - Sess. [Zu r. ярый "heftig, feurig, hitzig", яри́ться "wüten" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 447? Oder hat man von jāris 2 auszugehen, das zu jât gehören könnte?]

Avots: ME II, 107

jaûcêt [Kr., Lis., Warkh., Druw., Kl.], - ẽju,

1) tr., gewöhnen:
bē̦rns pie dieva vārda Manz. tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucē̦ts Rainis. kuo tu bē̦rnus jaucē pie (auch uz) nedarbiem Bers., Sonn.;

[2) jaucēt, locken:
dievs grib ar tuo mums jaucēt, ka mums ticēt būs LLD. II, 13 ₂₃ .] Refl. - tiês sich gewöhnen: tam būs jaucēties apduomīgus vārdus runāt Manz. Sir. 39, 3. Vgl. jaûks.

Avots: ME II, 97

jaûnêtiês, - ẽjuos, jaûnîtiês, jaûnuôtiês, jung tun: tautietis jauns jaunējās (Var.: jaunuojās) BW. 15657; jaunījās 10771.

Avots: ME II, 100

jàvêtiês, - ẽjuos [Arrsch, jâvîtiês Warkh.], sich albern gebärden. [Vgl. âvêtiês.]

Avots: ME II, 108

‡ jūkstêt, -ẽju, = jûkstêtiês ² 1: dzirdēja smejamies, jūkstējam un ... dziedam Janš. Bandavā II, 412. Refl. -tiês (ME. II, 122), 1): meitām... tīk jārēties, j. Janš. Mežv. ļ. II, 231; "skaļi ruotaļāties" Dond. n. IMM. 1932, I, 21.

Avots: EH I, 569

I jukurêt, - ẽju, durcheinandermischen, eine bunte Reihe machen L.

Avots: ME II, 117

jundêt, - u, - ẽju, tr., intr., öffentilch bekannt machen L., St., U.; murren N. - Autz n. U.; verwünschen, verfluchen U. [Vgl. ģundēt.]

Avots: ME II, 119

jũsêt ,* - ẽju, jũsuôt *, ihrzen: Milda viņu jūsuoja Seibolt. kuo jūs te jūsuojat Vēr. II, 1342.

Avots: ME II, 123

[kābelêtiês (?), - ẽjuos, fortwährend sich mit dem Tauschen (von Pferden) abgeben": viņš vienmē̦r ka- čigāns ar zirgiem kābelējas Selsau. - Vgl. kabelēties.]

Avots: ME II, 185, 186

kabrêt, - ẽju, mit dem kabris fischen Burtn. Subst. kabrê̦tãjs, der mit einem kabris fischt Burtn.

Avots: ME II, 130

‡ kaceklêt, -ẽju, mit einem ‡ kaceklis II den Boden bearbeiten: k. zemi ar kacekli.

Avots: EH I, 572

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

kaĩlêt, - ẽju,

1) ein Tau dem Flossholz vorziehen Annenburg; [(ein Tau auf einer horizontalen Holzstange) aufringelnd aushängen
Magnushof.]

Avots: ME II, 133

II kailêtiês, -ẽjuos, [verglühen, gailēties Wid.]: mē̦sli caur kailēšanuos saulē zaudē daudz nuo sava labuma Balss. [Dieses kail - vielleicht kontaminiert aus gail - und kait - (in kaitēt "durchglühen").]

Avots: ME II, 133

kaĩrêt, [kaîrêt Kr.], - ẽju, tr., drillen L., reizen, necken: man iekšas kairē, de̦g un svilst Brig. Refl. - tiês,

1) [kaĩrêties, sich necken
Ruj.]; spielen, tändeln: upe kairējas ar puķītēm un ziediņiem;

2) sich wehren:
žīds kairējas ar suņiem Bers.;

3) streiten, mit einander unzufrieden sein
Ar.

Avots: ME II, 134

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. - tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

[II kàitêt ² , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136

kakarêtiês, - ẽjuôs, sich aufdrängen, sich anschmiegen: kakarējies viņam klāt Mar. n. RKr. XV, 2, 117. [Mit Reduplikation zu kãrties?]

Avots: ME II, 137

kaķêt, - ẽju, [kaķuôt Memelshof], katzen (bei den baltischen Deutschen), d. h. mit einem zweizinkigen Haken (kaķe od. kaķis genannt) zwei Linien einkratzen, bis zu welchen vom oberen und unteren Balken etwas abgehauen werden muss, damit der obere auf die etwaimgen Krümmungen des unteren Balkens genau pase Biel. H. 15. Refl. - tiês, sich zanken, hadern, sich raufen, zerren: man patiktuos, kad ar viņu vienmē̦r varē̦tu kaķēties Blaum.

Avots: ME II, 139

kaļ˜ķêt, - ẽju, tr., kalken, mit Kalk tünchen. Gewöhnlich mit ap -.

Avots: ME II, 147

kàlksnêt ² - ẽju, intr., müssig stehen, trödeln: kuo tu te kalksni? Sessw., Bers., Lub., Wessen. [Zu kalksóti "опершись сидѣть, стоять", kalkine"ti "лѣниться".]

Avots: ME II, 142

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

kamarêt, kamerêt, - ẽju, tr., intr., kramen, schnüffeln, durchsuchen: kuo tu pa skapi kamarē? Lis., Bers. [kamarēt laukā, auskramen. ] Gew. refl. -tiês, schnüffeln, kramen: kuo tu tâ kamarējies pa citu lietām Nötk., Druw., Aps., A. XVII, 186.

Avots: ME II, 148

kãmerêtiês, - ẽjuos, kramen, wühlen, schnüffeln: meita kāmerējas ligi pa savu skapi Dond. [Aus * krāmerēties?]

Avots: ME II, 191

kamêt, - u, - ẽju, intr., schimmeln: milti sāk kamēt Mar. n. RKr. XV, 118. [Hängt wohl zusammen mit estn. kama "Kahm (auf Bierneigen)"; beide aus einem mnd. * kam neben kām "Kahm"?]

Avots: ME II, 150

I kãmêt, - ẽju, intr.,

1) hungern:
zirgam bija jākāmē pie kruoga MWM. VII, 882;

2) schmachten nach etw. -
mit d. Gen.: kāmēja brīvākas dzīves A. XII, 46. Refl. - tiês, etw. zu essen wünschen, Appetit wornach haben. [Zu ai. kāma-ḥ "Begehren, Verlangen".]

Avots: ME II, 191

I kañcelêt, - ẽju, laut sprechen: kuo tu nu kancelē par velti? Adsel n. A. XVI, 377 [zu kañcele].

Avots: ME II, 153

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153

kañdzelêt, - ẽju, tr.,

1) Pferde peitschen, misshandeln
C., Wend., Bers., Allend., Salisb.;

2) stechen:
nu šuodien mušas luopus kandzelē C. [Vgl. kancelēt II.]

Avots: ME II, 154

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

[kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155

[kan̂kšķêt, - u, - ẽju,

1) = kankstēt;

2) unablässig und grundlos kläffen Bers.]

Avots: ME II, 156

ķanstêt [?], -u, -ẽju, intr., kläffen: drīzi nuopietna riešana pāvēršas ķanstēšanā AU. [Vielleicht in ķankstêt zu ändern.]

Avots: ME II, 356

kañtêt, - ẽju, tr.,

1) bezimmern, behauen:
baļķus L., Ruj., Kmph., Smilt., Mar., Grob.;

2) bekanten (nähend), gew.
iekantēt;

3) prügeln:
muguru Ruj., Smilt.

Avots: ME II, 156

kâpaļât, kãpaļât Kand., [Līn., Wandsen, Salis], kâpalêt [Kl.], kâpelêt [PS., Trik., Wolm., Drosth., Jürg., N. - Peb., Ruj., kãpelêt Dunika, Gr. - Essern, Salis], - ẽju, demin., freqn. zu kâpt, wiederholt ein wenig steigen, umherklettern, hin - und hersteigen: ieraudzījis pa akmeņiem kāpalējam LP. VII, 1033. ja sievieši kāpelē pār vīra darbiem, tad lietas drīzi nuolietuojas LP. V, 23.

Avots: ME II, 192

‡ I kapelêt, -ẽju "sparen, verschaffen" Behnen, Golg.: jāsāk k. nauda nuomai.

Avots: EH I, 586

‡ II kapelêt, -ẽju, mit einer kapele I 2 angeln NB.

Avots: EH I, 586

kâpelêt [Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Ruj., kãpelêt Salis], - ẽju, = kâpaļāt.

Avots: ME II, 192

I kapêt, - ẽju, anhäufen Infl. n. U. [Wohl entlehnt aus slav. kopiti dass. (bei Berneker Wrtb. I, 562), wenn aus solchen infl. Mundarten, wo der Infinitivausgang īt - durch - ēt ersetzt ist, s. Le. Gr. 713.

Avots: ME II, 158

[II kapêt, - ẽju,

1) mit einem
kaplis (den Boden) auflockern;

2) scharren:
suns kapē zemi, laikam peles sauodis Setzen, Selburg;

3) umwenden (Heu, beim Trocknen) Spahren. Zu kapât.]

Avots: ME II, 158

kãrêtiês, - ẽjuos, begehren, gelüsten: man pēc tādām lietām prāts ne˙maz nekārējas. man tâ kārējas ābuolu Nötkh., Serb., Bers., Adsel n. A. XV, 2, 237. [slimniekam kãries (III p. prs.) me̦dus Serbigal.]

Avots: ME II, 195

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt ² [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162

kar̂mêtiês, - ẽjuôs,

1) Händel suchen:
vai tu te atnācis karmētiês? Mat.;

[2) trödeln Ruj.].

Avots: ME II, 163

kârnêt ² - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [kãrnêt Bauske], lungern, gierig zusehen
[Wessen], schmachten nach etwas: vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi! Frauenb. kārnē kâ suns gaļas Naud. kaķis kārnē pēc skurstenī pakārtām de̦sām Gaw., Nigr., Katzd., A. - Rahden. viņi glūn un kārn, vai nesāks drīz krist sīka nauda Janš.;

[2) " neugierig, forschend blicken"
Wessen. Zu kãrs?]

Avots: ME II, 197

kar̂sêt, - ẽju, tr.,

1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;

2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.

Avots: ME II, 163

kãselêt, - ẽju, intr., hüsteln: viņš kāselēja, smaidīja un gruozījās A. XXI, 2.

Avots: ME II, 203

‡ kašerêt, -ẽju "sagādāt pārtiku" (?) Linden in Kurl.: viņa pate kašerē.

Avots: EH I, 592

‡ kasêt, -ẽju, mit einer ‡ kase den Boden bearbeiten Siuxt: kam bija zālaiņi lauki, tur kasēja ar kasi.

Avots: EH I, 591

I kãsêt (li. kósėti), - ẽju, intr., husten: bē̦rns saaukstējies: stipri kāsē. s. kãsus.

Avots: ME II, 203

kašķâtiês, - ãjuos, kašķêtiês, - ẽjuôs, sich an jem. reiben, Händel suchen, widerhaarig sein: kuo tu ar mani tik daudz kašķējies? Lub., Fest. vēl viņš kašķējas! Purap. Zu kašķis.

Avots: ME II, 170

‡ kaûcêt ² Salis, -u, -ẽju, = kàukt.

Avots: EH I, 593

‡ kaûdzêt ² Salis, -ẽju, in einen Haufen legen; häufen: k. ābuoliņu.

Avots: EH I, 593

‡ kauķêt, -ẽju, essen, schlingen PV.

Avots: EH I, 593

ķauķêt, -ẽju,

1) tr., schlingend essen
Bers., Lub.: zē̦ns..., piestūķējis pilnu muti, dūšīgi ķauķē Vīt. 22 ;

[2) ķaûķêt "viel rauchen"
Trik.].

Avots: ME II, 357

ķaũkstêt Dond., ķaûkš (ķ) êt ^2, -u, -ẽju,

1) ķau, ķau hervotbringen, bellen, schreien:
kuo tas suns tur ķaukst? Kand., Mat. kārkauļi ķaukst Jan. ķaukst lapiņas staigājuot BW. 29147 [aus Ellern ; dies ķaukst ist wohl ein Hypernormalismus für čaukst, s. čaũkstêt] ;

2) undeutliche Laute hervorbringen:
kad bē̦rns divi trīs mēnešus ve̦cs, tas sāk ķaukstēt Dond. [Vgl. li. kiáuksėti "schreien (wie ein Truthahn)", kiauksė´ti od. kiaukšė´ti "bellen", kiáuksčioti "покрикивать как галка"; vielleicht aus dem Li. entlehnt.]

Avots: ME II, 357

kaũkurât [Bl.], - ãju Kab., kaukurêt, - ẽju, kaukuruôt, intr., freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: vilku māte kaukurēja BW. 23184; 30029, 5. vējš kaukuruo, kad viņš ilgi un skaņi pūš Grünh.

Avots: ME II, 174

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174

I ķaûlêt, -ẽju, ķaulât, -ãju Druw.,

1) essen
Smilt.: tas tādām mutēm ķaulē maizi, it kâ būtu piecas dienas pie mieta bijis Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulēt ² Kl., unästhetisch essen] ;

2) eine Arbeit plump, ungeschickt verrichten
Ar., Smilt., Druw.

Avots: ME II, 357

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

ķaũpêtiês, -ẽjuos, sich anstellen, sich stolz gebärden Dond.: kalpuone, kas pilsē̦tā kalpuojusi, mē̦dz ķaupēties.

Avots: ME II, 357

I kàusêt, - ẽju, fakt. zu kust,

1) schmelzen:
alvu, taukus. gadu aiz gada gŗūtums kausē sirdi kâ ceplī Aps.; kausē̦ts stikls, Schmelzglas;

2) müde machen:
Rīgas ceļi, smilšu ceļi, kausē labus kumeliņus BW. 31836.

Avots: ME II, 177

ķausêt, -ẽju, tr.,

1) alles durcheinandermischen (bes. Flüssiges)
Neik. n. U. ;

2) schlingend und schluckend essen
Frauenb.

Avots: ME II, 358

kaûtrêtiês C., kàutrêtiês Smilt., [kàutrêtiês ² Warkl.], - ẽjuos,

1) Ekel, Widerwillen empfinden:
man kautrējas [in Warkl. auch aktiv: man kautrē] šuo ēdienu ēst Bers. man sirds sāka kautrēties, tik neģēlīgu vārdu dzirduot Lös. viņš jau nuo tādām lietām ne˙maz nekautrējas A. XVII, 285. [mīlējās Andrejam mutes duot; tikai vien kautrējuos (Var.: tik vien man kautrējās), uts pa bārdu vazājās BW. 35045];

2) sich scheuen, Bedenken tragen, schüchtern, blöde sein
Etn. II, 49 [kaûtrêtiês Kl.]: Emma ne˙maz nekautrējas nuo klajas duomu izsacīšanas Laps. kamdēļ kautrējuoties sacīt, nuo kurienes nācis LP. V, 211. viņš kautrējas šuo vārdu izsacīt. viņai acis kautrējas nuo uguns A. XIII, 789.

Avots: ME II, 180

ķàuzêt ^2, -ẽju,

1) überkochen:
putra ķauzē Nerft ;

2) tr., hastig, viel essen:
ķauzē kâ ķauzis Naud. n. Etn. II, 50, Bers., Lub.

Avots: ME II, 358

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

‡ kazêt, -ẽju, schnell ("wie ein kazāks") gehen Lubn., N.-Schwanb.: nu jau sāks k.

Avots: EH I, 597

ķē̦baruôt [aus li. kė˜baruoti "двигать руками и ногами как дитя"] ķe̦bruôt, ķe̦burêt, -ẽju, intr., zappeln: tu jau tâ kâ tâ neķe̦'baruosi Degl. apskatuos, kâ tas kuoši ķe̦buruoja (Var.: ķe̦burēja) diža ceļa maliņā BW. 9926, 2. Refl.

1) ķe̦buruôtiês, zappeln;

2) ķe̦buruôtiês, sich in die Angelegenheiten eines andern einmischen
Rahmelshof.

Avots: ME II, 372, 373

[ķecêt, -ẽju,

1) "mit einer Hacke (die Erde) auflockern"(?)
Blieden ;

2) = ķeksêt 1 u. 2 N. - Schwanb. ; = ķeksêt 2 Pampeln, Mitau ;

3) = ķepêt, (womit) vollgestopft werden Dond.]

Avots: ME II, 359

ķẽdêt, -ẽju, tr., ketten, fesseln: es neietu uz Aizkraukli, ne ar ķēdi ķēdējama BW. 10145.

Avots: ME II, 373

ķeģuôt [Lis., ķeģît Drosth.], ķeģêt, -ẽju U., mit Krücken, Stelzen gehen Lub., Tirs.

Avots: ME II, 360

ķeķerêtiês, -ẽjuôs, sich zusammenhalten, sich verbinden: ķeķerējas kâ vardes nārsta laikā Naud.

Avots: ME II, 362

ķeksêt, -ẽju, ķeksît, -ĩju [Kl.], C.,

1) mit dem Haken arbeiten, mit dem
ķeksis ziehen, stossen. Subst. ķe̦ksê̦tãjs, eineŗ der mit dem Haken zieht, stösst, namentlich eineŗ der auf dem Felde den ausgeführten Dünger ausbreitet Etn. II, 182 ;

2) schlingend essen.

Avots: ME II, 361

ķēkstêt, -u, -ẽju, = čẽkstêt: vai lielkungs, vai zemnieks viņa priekšā, viņš tai pašā balsī ķe̦kst' tik vienam, kâ uotram pretī A. XI, 495. [Wohl aus ķērkstêt.]

Avots: ME II, 373

ķe̦l˜lât, -ãju, ķel˜lêt, -ẽju,

1) mit der Kelle arbeiten od. anwerfen ;

2) schmaddern, besudeln ;

3) viel essen:
tad ta nu bē̦rns ķellē krējumu Kand. viņš tik var biezputru dūšīgi ķellēt Dond. Refl. -tiês,

1) mit Lehm spielen (von Kindern), im Lehm od. Kot waten, wühlen:
bē̦rni ķellējas ar māliem. meita nejē̦dz sviestu kult, ķe̦llājas kâ ar māliem ; ķel˜lêtiês, etwas Rohes anfassen Grünh. ;

2) auf kotigem Wege fahren.

Avots: ME II, 362

[ķè̦lsāt ^2, ķèlsīt ^2, -ĩju od. ķèlsēt ^2, -ẽju Bers. "viel und ohne Auswahl (fr)essern (namentlich einen Mehlbrei)".]

Avots: ME II, 363

ķèlzêt ^2, -ẽju, intr., tr.,

1) viel, schlingend essen:
tad ta bē̦rni ķelzē ;

2) beschmutzen, etwas (z. B. dem Essen) Unreines, Unappetitliches hinzumischen, so namentl.
pìeķèlzêt Bers.

Avots: ME II, 363

ķemberêt, -ẽju, intr., sich schleppen Spr.

Avots: ME II, 363

ķem̃mêt, -ẽju, tr.,

1) kämmen:
galvu ;

2) Garn durch den Weberkamm ziehen
(auch ķemmuôt in dieser Bedeutung) ;

3) gehörig (fr)essen:
pats ķemmēju cūkas gaļu BW. 27225. [zirgi visu laiku auzas ķemmēja U.] lai ķemmē, cik uziet LP. VI, 757. Refl. -tiês,

1) sich kämmen:
meitas ķemmējas ;

2) sich durchschlagen, durchhelfen:
viņš ķemmējas it dūšīgi Wid. [Aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 363, 364