Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nīcin' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nīcin' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)
iznīcināt
iznĩcinât, tr., ausrotten, vernichten: viņš tuos pilnīgi iznīcināja LP. VII, 467. Refl. - tiês, sich vernichten, zu grunde gehen: labākās, pilnīgākās īpašības ik˙katrā sugā uzglabājas, nepilnīgākās iznīcinājas Pūrs III, 74.
Avots: ME I, 776
Avots: ME I, 776
neiznīcināmība
neiznīcinība
ne-iznĩcinĩba, die unvergänglichkeit: iznīcībā vēl vaidē̦dams, gaidu, līdz būšu dievu re̦dzē̦dams iekš neiznīcības Kaudz. M.
Avots: ME II, 715
Avots: ME II, 715
nīcin
nĩcin, Adv., vergehend, siechend: nīcan [wolh aus * nīce̦n] (dial. für nīcin) nīka, tie iznīka... tē̦va dē̦li BW. 12752, 3. [tu vari vai nīcin nuonīkt Jaunie mērn. laiki I, 178.]
Avots: ME II, 746
Avots: ME II, 746
nīcināt
nĩcinât,
1): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡
2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡
3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).
Avots: EH XI, 25, 26
1): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡
2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡
3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).
Avots: EH XI, 25, 26
nīcināt
nĩcinât, fakt. zu nĩkt, tr., quälen, zerstören, zu nichte machen, dem Untergang entgegenbringen: tautu; es tevi tikmē̦r nīcināšu, kamē̦r nuonīcināšu badā Sassm.; mühsam verbringen, totschlagen (von der Zeit): mēs klaknam te visu dienu salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. nevajadzēs citu dienu nīcināt Latv. viņš ir tik labs, ka viņš darba dienas nakti nīcina manis dēļ Jauns.
Avots: ME II, 746
Avots: ME II, 746
nonīcināt
‡ nùonĩcinât, abzehren, zernichten Stender Deutsch-lelt. Wrtb.; verkommen lassen AP.: kad bē̦rnu labi netur, neduod tam labi ēst, tad tuo nuonīce̦nās AP. tē̦vu tē̦vi ... zemi nuoplicināja, ... ar nuonīcinātu zemi cilvē̦ki paši nuonīka Pēt. Av. III, 292.
Avots: EH II, 72
Avots: EH II, 72
panīcināt
pašiznīcināšanās
sanīcināt
Šķirkļa skaidrojumā (16)
apkaunēt
apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
atmetināt
čužas
čužas, dürres Laub Lems. n. U.; auch sonst allerlei Zusammengeharktes od. Zusammengefegtes: citu ne˙kuo neatradis kâ tikai čužas LP. VII, 619. čužas vis˙labāki iznīcina ar uguni; neguodu vis˙labāk apse̦dz ar nāvi LP. IV, 119.
Avots: ME I, 424
Avots: ME I, 424
izgremt
‡ izgremt "ar gremšanu iznīcināt" Sonnaxt: lāci vede stal[l]ī, lai izgremj netīrumus ("= ļaunumu, burvības"). Refl. -tiês Līvāni, = ‡ izgrem̃ztiês.
Avots: EH I, 449
Avots: EH I, 449
izmaitāt
izņīcināt
kaiteklis
II kaĩteklis,
1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. 2 2176;
2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;
[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]
Avots: ME II, 136
1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. 2 2176;
2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;
[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]
Avots: ME II, 136
kaplēt
kaplêt, - êju [Sessau], kaplît, - ĩju [Serben, Treiden], kapļuôt, mit der Hacke die Erde um die Kartoffelstauden ziehen, hacken, locken, reinigen: kad kaplēšanu stipri nuovē̦luo, tad raža krīt Konv. 2 1645. burkānu gabala ravēšana - kaplīšana MWM. XI, 173. tikkuo kartupeļi sanākuši, tâ ka rindas izšķiŗamas, lauks jākapļuo, lai iznīcinātu nezāles un irdinātu zemi A. IV, 619.
Avots: ME II, 159
Avots: ME II, 159
klaknēt
klaknêt, -u, - ẽju, intr., lange auf etwas vergeblich warten, müssig sein, quienen: saimnieks pats kruogā un siltumā, bet zirdziņš klakn ārā aukstumâ Bers., Lasd., Laud. mēs klaknam te visu dienu, salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. [Zu r. клёкнуть "verwelken, schrumpfen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 511)?]
Avots: ME II, 211
Avots: ME II, 211
līgums
lĩgums, die Abmachnung, der Vertrag, Kontrakt: līgumu līgt, einen Vertrag schliessen; līgumu turēt, einen Vertrag halten; l. iznīcināt, annullieren. in Kand. u. auch sonst dafür lĩkums Etn. III, 103.
Avots: ME II, 484
Avots: ME II, 484
pužīt
raicīt
II râicît 2 , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt 2 "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".
Avots: ME III, 469
Avots: ME III, 469
sadrauvēt
sadrauvêt, tr.,
1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;
2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;
3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,
1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;
2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;
3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;
4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;
5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.
Avots: ME III, 612
1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;
2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;
3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,
1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;
2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;
3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;
4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;
5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.
Avots: ME III, 612
sagraut
sagraût 2 Dunika, Wid., sagraut, tr.,
1) niederstürzen,zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;
2) = savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis 2 pilnu istabu Ahs.
Avots: ME II, 631
1) niederstürzen,zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;
2) = savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis 2 pilnu istabu Ahs.
Avots: ME II, 631
sātībnieks
sātĩbniẽks,* der Mässige, Enthaltsame, der Antialkoholiker: sātībnieki dziŗas alkoholismu iznīcināt Pūrs III, 57. mēs nevaram . . . prasīt, lai viņš katru dzē̦rāju .. . padara par sātībnieku A. v. J. 1898, S. 3.
Avots: ME III, 808
Avots: ME III, 808
zīme
zìme (li. žymė˜ "Merkzeichen"),
1) das Zeichen, Mal; das Merkzeichen; die Spur:
(telei) zīmīt [e] astes galiņā BW. 28923, 3 var. dzimuma zīmes (Geburtsflecken) atruodas nuo dzimšanas uz bē̦rna miesas un nav iznīcināmas Frauenb. šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar" uotru pusi", tad tās bē̦rnam nuozudīšuot BW. I, S. 175. ne˙re̦ti... lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi; ja iezīmējums mazs, tad tuo apzīmē par zīmi Konv. 2 1892. ze̦lta zīme pierītē BW. 29031. čigāna zīmīte de̦guna galā 18546. šīs zīmes nuosauc par māju zīmēm (Hausmarken) A. v. J. 1896, S. 902. viņš nuo pils neatradis ne zīmes Pas. V, 199 (aus Bewershof). zīmi dedzināt St., Brandmarken;
2) das Anzeichen, Merkmal
St.: brīnuma zīme, ein Wunderzeichen St., U. ilgi nedzīvuošu, man zīmīte rādījās...: man pārlūza ze̦lta sakte BW. 18167. ja jūs man(i) neticat, es jums zīmi parādīšu: dižajam vedējam kājas, galva kabatā 19283, 5. zirgs duod zīmi (gibt ein Zeichen), ka tas arī līdzi ņe̦mams;
3) das Schriftzeichen:
rakstu zīme, der Buchstabe St., U. pieturas zīme, das Interpunktionszeichen. bē̦rns ir lielās zīmēs U. od. bē̦rns ir uz (lielām) zīmēm Wellig 109, das Kind lernt das ABC;
4) der Zettel
(zīmīte) L., St., das Billet U.; die Bescheinigung Brasche: krustāmā zīme, das Taufzeugnis, der Taufschein. ķīlu zīme, der Pfandbrief. zīmītes jemt Gr. - Buschh., sich beim Pastor als Brautleute melden. Mit ī aus urbalt. in; zu zinât.
Avots: ME IV, 734, 735
1) das Zeichen, Mal; das Merkzeichen; die Spur:
(telei) zīmīt [e] astes galiņā BW. 28923, 3 var. dzimuma zīmes (Geburtsflecken) atruodas nuo dzimšanas uz bē̦rna miesas un nav iznīcināmas Frauenb. šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar" uotru pusi", tad tās bē̦rnam nuozudīšuot BW. I, S. 175. ne˙re̦ti... lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi; ja iezīmējums mazs, tad tuo apzīmē par zīmi Konv. 2 1892. ze̦lta zīme pierītē BW. 29031. čigāna zīmīte de̦guna galā 18546. šīs zīmes nuosauc par māju zīmēm (Hausmarken) A. v. J. 1896, S. 902. viņš nuo pils neatradis ne zīmes Pas. V, 199 (aus Bewershof). zīmi dedzināt St., Brandmarken;
2) das Anzeichen, Merkmal
St.: brīnuma zīme, ein Wunderzeichen St., U. ilgi nedzīvuošu, man zīmīte rādījās...: man pārlūza ze̦lta sakte BW. 18167. ja jūs man(i) neticat, es jums zīmi parādīšu: dižajam vedējam kājas, galva kabatā 19283, 5. zirgs duod zīmi (gibt ein Zeichen), ka tas arī līdzi ņe̦mams;
3) das Schriftzeichen:
rakstu zīme, der Buchstabe St., U. pieturas zīme, das Interpunktionszeichen. bē̦rns ir lielās zīmēs U. od. bē̦rns ir uz (lielām) zīmēm Wellig 109, das Kind lernt das ABC;
4) der Zettel
(zīmīte) L., St., das Billet U.; die Bescheinigung Brasche: krustāmā zīme, das Taufzeugnis, der Taufschein. ķīlu zīme, der Pfandbrief. zīmītes jemt Gr. - Buschh., sich beim Pastor als Brautleute melden. Mit ī aus urbalt. in; zu zinât.
Avots: ME IV, 734, 735