Paplašinātā meklēšana

‡ *apnīka (oder "apnīks?), der Überdruss Wolmar n. BielU.: tas man ir par apnīku.

Avots: EH I, 103

‡ iznìkala ² Gr.-Busehh.; ein wirtschaftlich verkommender Mensch.

Avots: EH I, 469

‡ *knīka (?), s. ‡ kneika.

Avots: EH I, 632

nĩka, das Verderben: iet, aiziet nīkā, verderben, zugrunde gehen: kad tuo visu dabūtu, kuo dievs duod! bet laba tiesa jau aiziet nīkā Turalau. lai biedrība neietu nīkā Kronw. še tik pazušana, nīkus Rainis.

Avots: ME II, 747

‡ II nìka ² Lettg., ein Gefäss zum Butterkernen. Zu nĩt I.

Avots: EH II, 26

salˆnīka ² : auch Lesten n. FBR. XV, 19.

Avots: EH XVI, 427

salˆnīka ² Bauske, Adiamünde, Ruj., = salnieks.

Avots: ME II, 675

‡ sâlnîka ² Nigr., (mit ĩ) Siuxt, = sā`lnĩca, ein hölzernes Salzgefäss.

Avots: EH XVI, 470

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

apnĩkt (li. apnỹkti), allmählich verkommen, auch verkommen (von mehreren Subjekten): kuoki apnīka.

Avots: ME I, 110

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene ² I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581

nav, ‡

2) = ne, nicht: sēde sasaucama n. vē̦lāk kai 24. martā Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2.

Avots: EH II, 7

neguļa, die Schaflosigkeit, das Nichtschlafen: ar laiku malējs nuonīka ar neguļu SP.

Avots: ME II, 714

nĩcin, Adv., vergehend, siechend: nīcan [wolh aus * nīce̦n] (dial. für nīcin) nīka, tie iznīka... tē̦va dē̦li BW. 12752, 3. [tu vari vai nīcin nuonīkt Jaunie mērn. laiki I, 178.]

Avots: ME II, 746

ņīka Katzd., = nīka: ņīkā aizlaist.

Avots: ME II, 904

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

niktiês: uodi man jau nīkas virsū Dunika, Kal., Rutzau. meitas nikās virsū, lai braucuot pruojām Janš. Līgava II, 37.

Avots: EH II, 25

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744

nĩktin, vergehend, verderbend, zur Verstärkung von nĩkt: nīktin nīka tas kalniņš, kur mēs divi runājām BW. 10475.

Avots: ME II, 747

‡ nùonĩcinât, abzehren, zernichten Stender Deutsch-lelt. Wrtb.; verkommen lassen AP.: kad bē̦rnu labi netur, neduod tam labi ēst, tad tuo nuonīce̦nās AP. tē̦vu tē̦vi ... zemi nuoplicināja, ... ar nuonīcinātu zemi cilvē̦ki paši nuonīka Pēt. Av. III, 292.

Avots: EH II, 72

pama˙zītiņām, Adv., allmählich: pa˙mazītiņām nīka Launitz Stāsti 18; s. auch pamazēm.

Avots: ME III, 68

sagruzdêt, sagrust, intr., verschwelen U., verglimmen: sagruzdēt kâ uogle zem pe̦lniem Stari II, 341. pilsē̦ta pe̦lnuos sagruzdēja Launitz Stāsti 84. burvis bijis jau pa˙visam sagruzdējis LP. V, 5. atraduši . . . krupi sagruzdējušu VI, 58. sagruzdējis katla kāsis VII, 312. viss, kas nuo kuoka, sagruzdīs Kaudz. M. sagruzduse kārta MWM. VIII, 481. liesmas sagruzda, iznīka R. Sk. II, 111. viņa kâ uogle sagruzdīs pe̦lnuos Kļav. sūdi sagruzdējuši, der Mist ist verbrannt, hat sich in sich selber verzehrt U. kažuociņš (uz uoglēm) sagruss Pas. IV, 510.

Avots: ME II, 630

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì ² ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì ² ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH XVI, 433

sanĩkt, verkümmem, verfallen U., verkommen, zugrunde gehen; leicht erkranken Ewers; gew. das Part, sanĩcis (auch in der Bed.: kränklich, siech) gebr.: slimnieks pa˙visam sanīka Zalktis. mani kauli ir sanīkuši Psalm 31, 11. viņš pa˙visam sanīcis ar kaulu sāpēm Kav. tāds kâ sanīcis e̦smu ar galvu Poruk III, 318, tâ bija sanīcis, ka manējie par nāves palieku iesauca Stari III, 121.

Avots: ME II, 693

I šņīka (?) Katzd. "Verderben (puosts, nīka).

Avots: ME IV, 96

tẽ̦rmanis,

1) ein Durchbringer, Verschwender
U., Fockenhof, (mit ḕ̦r ² ) Kl.: lielam naudas tē̦rmanim BW. 13712 (ähnlich: 23443). viņam bija dē̦ls - liels tē̦rmanis LP. VI, 868. dē̦ls iznīka, lai gan ne˙kāds tērmanis nebija 49. Sprw.: jauni - tē̦rmaņi, ve̦ci - nabagi Birk. Sakāmv. 58;

2) eine Drohne
U.; tẽ̦rmaņi, eine Art kleiner Insekten, "labības tē̦rē̦tāji" Karls.

Avots: ME IV, 173

uperêt: auch Manz. Post. I, 34, Strods Par. vōrdn. 179; trešajam ... paša sevi uperēšu Tdz. 52930. savu dzīvību upe̦rē̦dami Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2.

Avots: EH II, 713